Šodien varētu sākties Polijas izstāšanās no Eiropas Savienības. Nē, pagaidām vēl ne oficiāla, ne drīza. Tomēr poļu mediji jau plaši izmanto terminu "juridiskais Polexit", stāsta RIA Novosti analītiķis Vladimirs Korņilovs.
Lieta tāda, ka šodien notiks Polijas Konstitucionalā tribunāla sēde, kas plāno izskatīt valsts premjerministra Mateuša Moravecka 129 lappuses plašo pieprasījumu par to, kādi lēmumi – Eiropas tiesas vai Polijas tiesas iestāžu – valstī ir prioritāri? Pieprasījums iesniegts jau 29. martā, bet tribunāls, saskāries ar Eiropas aso reakciju, vilka spriedumu garumā. Lietas izskatīšana sākās aprīlī, noklausīšanās bija ieplānota 13. maijā. Tomēr ar dažādiem ieganstiem to atlika līdz 15. jūnijam. Tātad šodien, pl. 11:00 pēc vietējā laika Varšavā sāksies process, kas var kļūt par pavērsiena punktu ES un Polijas attiecībās.
Aizvadītajā nedēļā Brisele nopietni pacēla likmi juridiskajos strīdos – tieslietu eirokomisārs Didjē Reinderss nosūtīja vēstuli Polijas Eiropas lietu ministram Konrādam Šimanskim ar stingru prasību atsaukt no tribunāla Moravecka prasību. Ja Brisele būtu gribējusi aizskart poļus vēl vairāk, diezin vai varētu izdomāt kaut ko labāku. Komisāra vēstuli uztvēra kā apvainojumu Polijas valdībai un ultimātu – tā Polijas mediji interpretēja frāzi "Eiropas Komisija patur tiesības uz atbilstošām darbībām".
Reinderss dāvāja Varšavai mēnesi laika atbildei. Tomēr Polijas valdības pārstāvju reakcija bija acumirklīga. Moraveckis speciāli sasauca preses konferenci, lai kategoriski atteiktos atsaukt savu pieprasījumu. Politiķis paziņoja, ka izdarījis to, lai "papildus, vēlreiz apstiprinātu mūsu Konstitūcijas virsvadību mūsu juridiskajās tiesībās, kas ir augstākais likuma akts mūsu jurisprudences sistēmā, augstāks par Eiropas likumu".
Piedevām Polijas premjers vēl izvēlējās pieklājīgus vārdus. Viņa kolēģi izteicās kategoriskāk un nāca klajā ar virkni Reindersam adresētu aizvainojošu runu. Piemēram, Polijas tieslietu ministrs, valsts ģenerālprokurors Zbigņevs Zebro pārmeta eirokomisāram "labu manieru un kultūras "trūkumu". "Pans Reinderss nepārprotami nav beidzis labu skolu, kurā māca ne tikai pamata kultūras principus politikā, bet arī personiskās saziņas kultūru," konstatēja ministrs.
Vēl vairāk, Zebro nonāca tiktāk, ka Padomju Savienība attiecībās ar Poliju un tās juridisko sistēmu demonstrēja lielāku cieņu nekā tagadējā Eiropas Savienība. Pārmetot ES "augstprātību un koloniālo viedokli par Poliju", ministrs izmeta frāzi, ko daudzi uzskata par ķecerību: "Es nevaru atsaukt atmiņā nevienu sekretāru no Maskavas, kurš Voiceham Jaruzeļskim vai viņa priekšgājējiem rakstītu vēstuli ar prasību atsaukt kaut kādu iesniegumu Polijas tiesā. Pat tolaik saglabājās iespaids, ka poļi patstāvīgi pieņem lēmumus reālā sociālisma ietvaros, nevis seko Maskavas ierēdņu direktīvām un norādēm." Vēl nesen tamlīdzīgi izteikumi bija neiedomājami valstī, kur oficiāli aizliegts slavēt komunisma sistēmu.
Pie tam tā nav nejauša frāze – Zebro vairākkārt dažādās intervijās salīdzināja ES ar PSRS. Piemēram, viņš paziņoja: "Briseles elites neokoloniālā domāšana parādās ļoti skaidri. Padomju biedru lūgumi arī tika noformulēti kā padomi."
Ja tik atklātus apvainojumus ES var atļauties Polijas ministri, varat iedomāties, kas notiek dažnedažādu labēji un nacionālistiski noskaņotu komentētāju slejās dažādos medijos. Gana daiļrunīga ir pazīstamā analītiķa un rakstnieka Miloša Manasterska piezīme. Viņš atklāti runā par to, ka vajadzētu atņemt Reindersam abus Polijas ordeņus, kas piešķirti pirms sešiem gadiem, un pārmet Briseles elitei "neokoloniālas noslieces".
Pār Manasterski pēkšņi nākusi atklāsme par viņa valsts patieso lomu ES: "Kad Polija iestājās Eiropas Savienībā 2004. gada maijā, prieks valstī bija vispārējs. Retos skeptiķus, kuri brīdināja, ka paradīze vēl nav sasniegta, uzskatīja par neprāšiem. (..) Mums skaidroja, ka Eiropas līderi, kuri ar smaidu sagaidīja Poliju elitārajā klubā, attiecībās ar mums izmanto solidaritātes un altruisma principus. Neviens neteica, ka mēs ienākam šajā klubā, lai uzkoptu un pasniegtu dzērienus." Patiešām, ilgs laiks bija vajadzīgs poļu analītiķiem, lai aptvertu Eiropas elites patiesos mērķus un nodomus.
Jāpiebilst gan, ka pagaidām neviens poļu politiskās elites pārstāvis neuzdod jautājumu par izstāšanos no Eiropas Savienības. Polexit ideju neatbalsta lielākā daļa iedzīvotāju. Tāpēc arī paši politiķi šo ideju dēvē par "absolūtu absurdu". Tomēr jau 2018. gadā par risku "nejauši" izrādīties ārpus ES ierunājās valsts bijušais premjerministrs, toreizējais EP priekšsēdētājs Donalds Tusks. Daudzi poļu analītiķi uzskata, ka jautājums par izstāšanos no ES valsts politiskajā dienas kārtībā parādīsies vienā acumirklī tiklīdz Polija no Eiropas fondu galvenā patērētāja pāries donoru kategorijā. Tāda perspektīva pēc Lielbritānijas izstāšanās no ES izskatās itin reāla. Pēc tam poļu "atklāsmes" par "Eiropas elites altruismu" ātri augs augumā.
Strīdi, kas pēdējos gados sākušies starp Briseli un Varšavu, ņemot vērā Polijas centienus kontrolēt savu tiesu sistēmu, jau sen pārauguši atklātā juridiskā karā. Ja Konstitucionālais tribunāls pieņems lēmumu par Polijas pamatlikuma virsvaru pār Eiropas likumiem (tikai retajam ir šaubas par tādu spriedumu, ņemot vērā pašreizējai valdībai lojālo tiesnešu pozīciju), tas patiešām var kļūt par noteiktu pavērsiena punktu, aiz kura Eiropas Komisija pāries pie stingrām sankcijām pret Poliju.
Poļu publicists Jaceks Karnovskis uzskata, ka pašreizējā juridiskā kondrontācija ir pavērsiena brīdis Polijas un ES attiecībās. "Spiediens pret Varšavu pieaug, - viņš raksta. – Sāk izmantot instrumentus, ko līdz šim bija grūti iedomāties. Uz spēles ir mūsu suverenitāte."
Savukārt jau pieminētais Manasterskis pat draud Eiropai ar pretošanos mēģinājumiem pārvērst Poliju par koloniju. Viņš velk vēsturiskas paralēles. "Ar poļiem tas nav tik vienkārši, - viņš raksta. – Par to pārliecinājies ikviens, kas mēģinājis pār mums valdīt pagātnē. Mēs esam tikuši galā arī ar daudz dramatiskākām situācijām. Vēl jo vairāk tiksim galā tagad, kad pārliecināsimies, ka beļģu šokolāde nav labāka par poļu ražoto, nerunājot jau par kartupeļiem frī ar majonēzi."
Tādu Eiropai naidīgu emociju kurināšana nepārprotami noskaņo publiku uz ilgu konfliktu ar Briseli. Pēc Eiropas tiesību speciālista, francūža Lorāna Peša domām, pašreizējais juridiskā konflikta saasinājums var galu galā "izgrūzt Poliju no ES". Viņš uzskata: "Ja Polija nivelēs Eiropas tiesas lēmumus, mēs saņemsim tiešu konfliktu. Ne tikai atklātu – ar tiesu, bet arī ar līgumiem ES ietvaros. ES neplāno grozīt savus līgumus. Tātad, no ES viedokļa, uz to nāksies atbildēt ar finansiālām sankcijām. Polijas valdība saņems izvēles iespēju: maksāt vai pamest ES. Mēs tuvojamies brīdim, kad dialoga iespēju vars nebūs, kad sāksies atklāts konflikts."
Patlaban abas puses ir pārliecinātas, ka oponents blefo. Varšava nepārprotami provocē Briseli sākt sankciju procedūru un draudēt izmantot pret Poliju Eiropas Savienības Līguma 50. pantu, kas paredz valsts izstāšanos vai izslēgšanu. Savukārt Eiropas Komisija uzskata, ka Varšava neizšķirsies par asu konflikta saasināšanu, lai nenovestu situāciju līdz Polexit. Taču, jo tālāk iet strīds, jo vairāk sakaitējas emocijas, jo mazāk atliek variantu izejai no juridiskās krīzes "bez asinīm".
Poļiem aizvien stingrāk un skaidrāk liek saprast: kad jūs piekritāt iestāties Eiropas Savienībā, jūs "brīvprātīgi un ar dziesmu uz lūpām" atdevāt savu suverenitāti, tāpēc tagad nesavelciet izbrīnītus ģīmjus un pildiet eirokomisāru rīkojumus, tāpat kā agrāk pildījāt Maskavas komisāru "padomus". Patiešām, laba mācība valstīm, kas vēl aizvien domā, ka eirointegrācija ir "ceļš uz paradīzi".