RĪGA, 28. maijs — Sputnik, Zinaida Juhņēviča. Latvijas ekonomikas atveseļošanas plāns pēcpandēmijas periodā jau saskāries ar asu kritiku par kvantitatīvo kritēriju trūkumu tā īstenošanas sākumā un noslēgumā. To vietā izmantoti vispārēji vārdi "uzlabot", "stiprināt", "pilnveidot".
Stradiņa universitātes profesors Sergejs Kruks uzskata, ka ne tikai operatīvais plāns, arī septiņu gadu nacionālās attīstības stratēģijas dokuments demonstrē valsts pārvaldes degradāciju salīdzinājumā pat ar 2007.-2013. gg. plānu, kam nebija sveša loģika un bija nosprausti uzdevumi, ko uzņēmusies valsts. Tagad valdība pūlas nospraust uzdevumus pilsoņiem, nevis pati sev, un vainot pilsoņus, ja kaut kas neizdodas.
Tiklīdz pie varas nāva partijas, kas cīnījās pret oligarhiem, notika paradokss – gatavojamo dokumentu skaits kritās, diskurss kļuva liberāls formas ziņā (aicinājumi pilsoniskajai sabiedrībai iesaistīties, demokrātijas un "saliedētības" simboli) un totalitārs pēc būtības, atzīmēja eksperts. Politiķi pilnībā ignorē pilsoņu viedokli, imitējot to caur ministriju kabatas "padomēm", ko neviens neuzklausa un kas neko neietekmē.
Atbildību par rezultātu valsts plāni uzveļ pilsoņiem, ne valdībai. Ja ekonomika nejaug, ja plāna uzdevumi nepildās, pilsoņi "paši ir muļķi".
"Mēs dzīvojam tirgus apstākļos, katrs cilvēks savu spēju un rakstura robežās izmanto savus resursus, fiziskos un materiālos, un valdība nevar viņu piespiest kaut ko darīt vai nedarīt, - teica Kruks. – Plānos, kas rakstīti pēc 2009. gada finanšu krīzes, nav saprotama loģika un pienākumi, ko uzņemas valdība, kādus apstākļus tas piedāvā biznesam, kādu karti: līdz 2023. gadam būs tas un tas, līdz 2025. gadam solām to un to, mēs mudinām jūs nosarboties ar zinātņietilpīgu biznesu. Skan runas par iestāžu sakaru uzlabošanu, digitalizāciju. Tomēr valdība negarantē, ka noteikti kaut ko izdarīs. Toties ņemas audzināt pilsoņus: lasīt lekcijas, bombardēt medijos ar tēzēm par demokrātiju, saliedētību ap partiju un valsti. Saliedētība viņu versijā nozīmē izpratni par valsts mērķiem: ja jūs tos saprotat, tad arī strādājiet, vairojot sabiedrisko labumu."
Ministru kabineta sēdē martā, kas bija veltīta saliedētības un (modīgs vārdiņš) uzticēšānās jautājumiem tēma tika nosaukta par vienu no četriem stūrakmeņiem, līdz ar "produktivitāti un ienākumiem", "vienlīdzīgām iespējām" un "reģionu attīstību", interesanti, ka prezentācijas sastādītājs Pēteris Vilks no Starpresoru koordinācijas centra pat nesaskatīja, cik lielā mērā nacionālā plāna punkti neatbilst valsts reālajiem darbiem.
"Zaļā kursa" virzienā deklarēts, ka valstij vajadzīgs sabiedrības atbalsts un iesaistīšanās ekoloģijas un enerģētikas lēmumu pieņemšanā. Patiesībā valsts plāno atslēgties no BRELL energoloka un izvirza tā operatoram prasību, lai starp Latvijā ieplūstošajām enerģijas straumēm "nepagadītos" elektroni no Baltkrievijas AES. Rēķini par OIK joprojām ir augsti, un nekādi sabiedrības procesi to nespēj ietekmēt.
Tēzi par vienotu, drošu un atklātu sabiedrību kā Latvijas suverenitātes stūrakmeni nav vērts pat komentēt: tai netic pat paši spītīgākie politiķi, kuri visās priekšvēlēšanu kampaņās kulsta nacionālistiskās fobijas.
Likumības un pārvaldes virzienā deklarēts, ka ikviens jūtot, kā valsts strādā, lai iedzīvotāji būtu apmierināti ar pakalpojumiem un uzticētos valsts pārvaldei un tiesībsargājošajai sistēmai. Skandalozo neatklāto slepkavību un smago noziegumu skaita pieauguma fonā šī frāze nacionālajā plānā skan kā īsta ņirgāšanās.
Sergejs Kruks ironizēja, ka Pēteris Vilks pat amerikāņu politologu Raselu Hārdinu citējis šķībi greizi. Hārdins apgalvo, ka uzticības ķīla pilsoņu starpā ir valsts institūciju darbs: es varu kopā ar tevi sākt kaut kādu biznesu, jo saprotu, ka valsts struktūras strādā un, rodoties strīdam par līgumu mūsu starpā, tās palīdzēs strīdu atrisināt kā šķīrējtiesu sistēma. Vilks izmetis no shēmas valsti kā sistēmveidojošo elementu un klāsta, kas kaitē cilvēku savstarpējai uzticībai: dvēselisko sakaru trūkums, analītisko spēju trūkums vai resursu trūkums? Varbūt pat stulbums - izpratnes trūkums par uzticēšanās sākuma mehānismu?
"No valdībai demonstrētās prezentācijas kļūst skaidrs: problēma ir tā, ka cilvēki nesaprot, kā strādā valsts pārvalde! Un mūs pamācīs, grozīs, - konstatēja profesors. – Civilais dienests strādā ļoti slikti, klibo uz abām kājām, ja jau viņi nespēj pat sagatavot un nolasīt publisku tekstu, neredz lietas kontekstā. Plāna tulkotājs angļu valodā ļoti daudz ko nespēja pārtulkot, vairākus teikumus ar ideoloģisko zemtekstu viņš uzlaboja, lai tas būtu skaidrs Rietumeiropas sabiedrībai. Autori saprot, ka sarakstījuši muļķības... Valdība nevēlas zināt, kā dzīvo atsevišķi cilvēki, ko viņi var, ko un kāpēc dara. Viņam piedāvā pedagoģiju, taču palaiž gar ausīm motivāciju, nesaprotot, kā notiek pieaugušu cilvēku mācības un kā panākt, lai cilvēks šodien noskatītos pārraidi ar ministru un nākamajā dienā mestos vērt vaļā biznesu un nodarbotos ar zinātņietilpīgu ražošanu."
Valsts dienesta problēma cēlusies 2003. gadā, kad pie varas nāca Einārs Repše un oligarhu apkarošanas karstumā mēģināja visus krēslus pārbīdīt tā, lai sagrautu sistēmu. Pie tam tika likvidēts neatkarīgais civilais dienests. Ierēdņi nav pastāvīgi, neprot formulēt un argumentēt savu viedokli, uzskata eksperts. Viņi svārstās ap partijas līniju un nekādu iniciatīvu nebīda. Sagribējās – salauza izglītību krievu valodā, nekādus argumentus neuzklausīja. Vienīgā adaptācijas metode ir sodu un ierobežojumu sistēma. Taču neviens neanalizē sperto soļu saikni ar rezultātu, neviens nepublicē analīzes rezultātus. Iespējams, nav arī vairs speciālistu, kas spētu to paveikt.