Noslepkavoto vidū lielākā daļa bija padomju karagūstekņi. Par izdzīvojušajiem PSRS pilsoņiem briti vēlāk ņirgājās, sarunā ar RIA Novosti atklāja specdienestu vēsturnieks Dmitrijs Hohlovs. Viņš atklāja agrāk nezināmus faktus par traģēdiju, kas notika 1945. gada 3. maijā Baltijas jūras Lībekas līcī. Vēsturē tā iegājusi kā lainera "Kap Arkona" bojāeja. Toreiz britu Gaisa spēku aviācija uzbruka vācu kuģiem ar koncentrācijas nometņu gūstekņiem. Angļu bumbas, raķetes un šāviņi aiznesa vairāk nekā 25 tautību pārstāvju dzīvības – gūstekņi bija ne tikai no PSRS, arī no ASV, Lielbritānijas, Vācijas, Francijas, Kanādas, Itālijas, Čehijas, Polijas, Baltijas un Skandināvijas valstīm, Grieķijas, Serbijas un citām. Viņu mirstīgās atliekas izskaloja krastā vēl vairākus gadu desmitus.
Tās traģēdijas rezultātā bojāgājušo cilvēku skaits, saskaņā ar dažādām aplēsēm, sasniedz no 7 līdz 12 tukstošiem cilvēku. Tas salīdzināms ar strēlnieku divīziju vai, piemēram, ar sabiedroto karaspēka zaudējumiem desantā Sicīlijā, vai ar Sarkanās armijas zaudējumiem Novorossijskas operācijā, pastāstīja Hohlovs. "Mērogu ziņā "Kap Arkona" nogremdēšana tiek uzskatīta par ceturto jūras katastrofu cilvēces vēsturē," viņš uzsvēra.
Dažādi avoti vēsta, ka pēc katastrofas izdzīvojušo gūstekņu skaits sastāda 310-350 cilvēkus. Ir ziņas, ka izdevies izglābties vien 140 padomju pilsoņiem. Ūdens temperatūra tolaik nepārsniedza 7 grādus, atzīmēja Hohlovs.
Gūstekņa vēstule
XX gadsimta 60.-70. gados cilvēki uzzināja par 1945. gada 3. maija traģēdiju, pateicoties publikācijām PSRS un ārzemēs, stāsta vēsturnieks. Pēc tam nāca klajā dažādas papildu liecības. Tagad uzzinātas jaunas 76 gadus seno notikumu nianses.
Hohlovs pastāstīja, ka PSRS Valsts drošības ministrijas un PSRS Ministru padomes Padomju pilsoņu repatriācijas lietu pilnvarotās padomes sarakstes materiālos no 1949. gada atrasta vēstule, kuras autors ir viens no 1945. gada 3. maija traģēdijas dalībniekiem Vasilijs Salomatkins (1919.-1999.).
1939. gadā Salomatkins piedalījās Rietumbaltkrievijas atbrīvošanā, pirms Lielā Tēvijas kara dienēja Baltkrievijas īpašā apgabala spēkos. No 1941. gada 22. jūnija līdz 12. oktobrim piedalījās cīņās pret fašistiem pie Mogiļevas, Dņepras, Jarcevo (Smoļenskas apgabals) un pie Vjazmas, kur cīņā tika smagi ievainots un saņemts gūstā. Viņš atradās nacistu nometnēs okupētajā Smoļenskā un Minskā, no 1942. gada aprīļa – nometnē Kalvārijā (Lietuva). No turienes viņš bēga, tika noķerts Polijas rietumos, nosūtīts uz soda nometni netālu no Hanoveres. Pēc tam – Noienhammas koncentrācijas nometne 30 kilometru attālumā no Hamburgas.
"Vasilija Filipoviča Salomatkina vēstule no 1949. gada 2. maija patlaban ir agrīnākā arhīvos atrastā dokumentālā liecība, kas atklāj traģēdijas nianses," atzīmēja Hohlovs. 1949. gada 14. maijā vēstules kopija tika nodota PSRS VDM 2. Galvenās pārvaldes (pretizlūkošana un cīņa ar pretpadomju elementiem) priekšniekam ģenerālmajoram Jevgēņijam Pitovranovam.
Starp vēsturiskajiem avotiem par 1945. gada 3. maija traģēdiju Salomatkina vēstule ir īpaši vērtīga, jo viņš pats ir tās autors, dokuments ieprieks nav publicēts, literāri apstrādāts un rediģēts, kā arī satur iepriekš nezināmas detaļas par Lielbritānijas militārās administrācijas attieksmi pret ieslodzītajiem, kam izdevās izdzīvot, uzsvēra Hohlovs.
Viņš minēja atsevišķus informatīvākos fragmentus no vēstules.
"1945. gada 29. aprīlī SS vadība, jūtot sabiedroto spēku tuvošanos Noienhammas koncentrācijas nometnei (netālu no Hamburgas", izveda visus ieslodzītos, kuri spēja vairāk vai mazāk pārvietoties, uz Lībekas pilsētu (Vācijas osta Baltijas jūrā – red.). Mēs bijām 12 tukstoši cilvēku. Lielākā daļa bija krievu karagūstekņi," rakstīja Salomatkins.
Ar pastiprinātu esesiešu apsardzi ieslodzītos veselu diennakti vilcienā veda uz Lībeku, dzert un ēst neko nedeva. Lībekā gūstekņus iesēdināja baržās un ar pastiprinātu karavīru un kuteru apsardzi izveda pa Lībekas līci Baltijas jūrā, kur atradās divi nelieli un viens liels okeāna kuģis.
"Abos pirmajos iesēdināja aptuveni pa 2 tūkstošiem ieslodzīto. Viena kuģa nosaukums bija "Thielbek", otru tagad neatceros (otrais bija kuģis "Deutchland" – red.). Lielajā okeāna kuģī, kurā biju arī es, iesēdināja 8 tūkstošus ieslodzīto. Šī kuģa nosaukums bija "Kap Arkona". Kuģa komandieri bija esesieši," atcerējās Salomatkins.
Zvērīga izrēķināšanās
Tālākie notikumi, saskaņā ar Salomatkina vēstuli, bija sekojoši: 3. maijā britu spēki piegāja pie Noištates pilsētas netālu no Lībekas un pieprasīja kapitulāciju līdz pusdienlaikam. Noištate kapitulāciju pieņēma. Pēc tam briti pieprasīja kuģu kapitulāciju, kuros bija koncentrācijas nometnes gūstekļi. Kuģi atradās 6 kilometru attālumā no Noištates.
"Esesiešu komandieri kapitulāciju noraidīja. Tad izlidoja angļu aviācija – liels skaits lidmašīnu – un sāka apšaudīt kuģus... Kuģi, kuros mēs atradāmies, nepalaida nevienu šāviņu pa angļu aviācijas lidmašīnām," rakstīja Salomatkins. Viņš stāstīja, ka visu bombardēšanas ainu redzējis savām acīm.
"Par pirmo uzlidojuma upuri kļuva "Thielbek". Tas uzreiz aizdegās un sāka grimt. Ieslodzītie, kas spēja izkļūt no kuģa, lēca ūdenī. Kad pirmā angļu bumba trāpīja "Thielbek", kuģa "Kap Arkona" komandieri pacēla balto karogu, kas nozīmēja kapitulāciju," atcerējās Salomatkins.
Ieslodzītie, kas atradās uz klāja, vilka nost baltos apakškreklus un sāka tos vicināt, dodot zīmi angļu lidotājiem, ka kuģis padodas, kapitulē.
"Taču angļu lidotāji, gluži kā fašisti, neatzīstot neko, nepievēršot uzmanību baltajam karogam uz kuģa, nepievēršot uzmanību cilvēkiem, kuri uz klāja vicināja baltos kreklus, lūdza žēlastību, saglabāt dzīvību, turpināja apšaudīt kuģus. Uzlidojums turpinājās ļoti nelielā augstumā," stāstīja Salomatkins. Angļu lidotāji redzēja visas šausmas, ko radīja viņu apšaude un turpināja nodarīt vēl vairāk ļaunuma, nepievēršot (uzmanību) nekādām cilvēku lūgšanām. Angļu lidotāji ar savu zvērisko izrēķināšanos necik neatšķīrās no fašistiskajiem lidotājiem-barbariem," viņš piebilda.
Par tālākajiem traģiskajiem notikumiem Salomatkins rakstīja tā: "Otrs upuris pēc "Thielbek" bija otrais nelielais kuģis. Pēc tam bumba trāpīja kuģa "Kap Arkona" pakaļgalā, es tobrīd atrados kuģa prieksgalā. Esesiešu komandieri tobrīd nolaida laivu ūdenī un aizbrauca. Kuģī "Kap Arkona" sākās panika ieslodzīto vidū. Ieslodzītie metās uz augšējo klāju."
Salomatkins atcerējās, ka tobrīd otra bumba trāpījusi kuģa vidusdaļā, tas aizdedzies un sācis grimt.
"Panikas dēļ ieslodzītie centās izkļūt uz klāja, viens otru grūda nost no trepēm, tāpēc nevarēja izrāpties uz klāja, palika kuģī un nogrima kopā ar to. Pēc trās bumbas trāpījuma mēs kopā ar citiem krievu karagūstekņiem metāmies ūdenī," piebilda Salomatkins.
Taču arī tas vēl nebija viss
"Apmēram kilometra attālumā no kuģa "Kap Arkona" nogrimšanas vietas parādījās torpēdu kuteri. Ieraudzījuši tos, mēs peldējām viņiem pretī, jo domājām, ja viņi mūs savāks un izglābs. Izrādījās pavisam citādi. Karavīri uz kuteriem stāvēja un no automātiem apšāva peldošos ielodzītos. No karavīra automāta lodes bojā negāju tāpēc, ka nepaspēju pietuvoties kuterim kā citi, biju apmēram 400 metru attālumā no kutera," vēstulē stāstīja Salomatkins.
"Redzot, kas notiek, pagriezos atpakaļ un peldēju krasta virzienā. Tas tik tikko bija saskatāms. Peldēju bez palīglīdzekļiem, ar rokām un kājām. Es arī nebūtu izkļuvis krastā kā citi, taču nelaimē paveicās – biju jau pārvarējis pieklājīgu attālumu, kad sākās paisums krasta virzienā, tas mani izglāba," viņš atcerējās.
Salomatkins rakstīja, ka tobrīd bijis jau pavisam bez spēka, un viļņi viņu nesuši uz krastu. "Biju pa pusei bez samaņas. Ar aizmiglotajām acīm saskatīju baltas ēkas krastā, cilbēku kustības, taču nevarēju atšķirt vīrieti no sievietes. Kad ar krūtīm atsitos pret krastu, aiz prieka zaudēju samaņu. Tolaik mūsu krievu ieslodzītie, kuri bija stiprāki par mani, bija jau krastā, un viņi izvilka mani no ūdens un sāka atdzīvināt. Kad biju mazliet atguvies, viņi mani nosūtīja uz hospitāli. Tobrīd tur bija angļi," piebilda Salomatkins.
Sabiedroto ņirgāšanās
Taču izdzīvojušo pārbaudījumi turpinājās arī uz zemes.
"Par uzlidojumiem kuģiem ar nacistisko nometņu gūstekņiem agrāk jau rakstīja gan ārzemēs, gan pie mums, bet par to, ko pārcieta izglābtie, var uzzināt tikai no Salomatkina stāsta," paskaidroja Hohlovs.
"Pēc izrakstīšanas no hospitāļa biju izglābto nometnē. Angļi pret mums neizturējās, kā nākas. Viņi sadzina mūs šaurās telpās, ēdināja ļoti slikti, tikai ar konservētiem vācu kāļiem un spinātiem. Kad reiz sākām protestēt, nepieņēmām ēdamo un pieprasījām normālu ēdienu, mums atbildēja, ka mēs neesam pat to vērti, divus ieslodzītos aizveda, apsūdzēja par sabotāžu un iesēdināja cietumā. Nezinu, kāds ir viņu liktenis. No nometnes aizbraucu, bet viņi palika cietumā," karavīrs turpināja savā vēstulē.
Tad padomju ieslodzītie uzrakstīja sūdzību par slikto ēdināšanu ģenerālpulkvedim Filipam Goļikovam – PSRS valdības pilnvarotajam padomju pilsoņu repatriācijas lietās no Vācijas un tās okupētajām valstīm.
"Pēc kāda laika pilsētas (Noištates) komendantu nomainīja, un uzturs uzlabojās, tomēr joprojām neatbilda prasībām, kas tika izvirzītas Jaltas konferencē – mūsu gūstekņiem vajadzēja saņemt britu karavīra uzturdevas," rakstīja Salomatkins.
"Patiešām, 1945. gada 11. februārī Krimas konferencē tika parakstīta "Vienošanās par karagūstekņiem un civilpersonām, ko atbrīvojuši PSRS komandētie spēki un Lielbritānijas komandētie spēki". Vienošanās 1. punkts paredzēja atbrīvoto PSRS pilsoņu aizsardzību," stāsta Dmitrijs Hohlovs.
Turklāt 1945. gada 21. martā Lielbritānijas premjerministrs Čērčils pat vērsās pie PSRS līdera Staļina ar vēstījumu, kurā, cita starpā, teikts: "Nav jautājuma, pret kuru britu nācija izturētos jūtīgāk, nekā jautājums par vācu rokās esošo gūstekļu likteni, par viņu ātru atbrīvošanu no ieslodzījuma un atgriešanos dzimtenē. Es būtu ļoti pateicīgs, ja jūs personīgi izskatītu šo jautājumu, jo, esmu pārliecināts, jūs vēlēsieties darīt visu iespējamo mūsu cilvēku labā, tāpat kā es varu jums apliecināt, mēs to darām jūsu cilvēku labā, kad viņi nonāk mūsu kontrolē."
Divas dienas vēlāk Staļins atbildēja Čērčilam: "Jums nav pamata uztraukties par britu karagūstekņiem. Viņi atrodas labākos apstākļos nekā bija padomju karagūstekņi angļu nometnēs, kur viņi vairākos gadījumos saskārušies ar spaidiem, pat piekaušanu."
Angļu militārās administrācijas attieksmi Noištatē pret bojāgājušo piemiņu Salomatkins aprakstīja savā vēstulē.
Viņš stāsta, ka pēc kāda laika no jūrā nogremdētajiem kuģiem krastā sāka izskalot ieslodzīto līķus. Padomju ieslodzītie savāca komisiju, lai apglabātu bojāgājušos brāļu kapos un atdotu karavīra godu mirušajiem. Viņi griezās pēc palīdzības pie Noištates komendanta.
Taču angļu virsnieks noraidīja padomju pilsoņu lūgumu. "Neko es jums nedošu, ejiet, apglabājiet, kā mākat un atdodiet godu kā gribat, man nav nekā priekš jums. Tāda bija angļu attieksme pret mums – krievu sabiedrotajiem. Un mēs, kā varējām, atdevām godu mūsu biedriem, angļu aviācijas upuriem. Tāda bija angļu attieksme pret mums," rakstīja Salomatkins.
Savā vēstulē viņš aprakstīja vēl vienu epizodi, kas daiļrunīgi demonstrē angļu patieso un absolūti pretējo attieksmi pret padomju un vācu karagūstekņiem.
"Šajā laikā angļi sadzina pilsētā vācu karagūstekņus. Viņi brīvi pārvietojās, pastaigājās, uzbruka un piekāva mūsu izglābušos gūstekņus, draudēja mūs visus naktī nobeigt, jo viņiem bija aukstie ieroči. Pēc šiem draudiem mēs gājām pie angļu komendanta un paziņojām par to," rakstīja Salomatkins. "Komendants tikai nosmīnēja un nekādus iedarbīgus pasākumus neveica. Nesaņēmuši apmierinošu atbildi, atgriezāmies nometnē un paziņojām savējiem, lai sameklē ieročus pašaizsardzībai. Sagādājuši ieročus, mēs organizējām nometnē savu apsardzi un apsargājām nometni no vācu uzbrukuma. Lūk, kādos apstākļos mēs bijām pie angļiem," viņš piebilda.
Karavīrs stāsta, ka vēlāk viņš pieņemts kara misijā padomju pilsoņu repatriācijai, kur viņš "saskāries ar skandaloziem faktiem, naidīgiem Padomju Savienībai".
"Angļi uzrunāja mūsu karagūstekņus, aicināja neatgriezties Padomju Savienībā, it īpaši starp ukraiņiem, latviešiem, igauņiem," viņš atcerējās.
Angļu politiskais aprēķins
Hohlovs pastāstīja, kāpēc nacisti izveduši jūrā koncentrācijas nometņu gūstekņus un kāda, iespējams, iemesla dēļ briti pastrādājuši baismīgo zvērību.
"Iespējams, nacistiskais režīms agonijā gatavojās nogremdēt kuģus ar karagūstekņiem, cenšoties tādējādi ātri atbrīvoties no nevēlamiem noziegumu lieciniekiem. Hamburgas policijas priekšniegs Georgs Henings fon Bassevics Nirnbergas procesā to stāstīja," uzskata Hohlovs. Pēc viņa domām, šai versijai par labu liecina arī tas, ka lainera nonēsātie mehānismi nespētu izturēt vēl vienu reisu. "Tomēr situācija frontē mainījās tik strauji, ka, tuvojoties britu spēkiem, ieslodzītajiem palika izredzes izdzīvot," piebilda vēsturnieks.
Bet angļi ar politiskiem mērķiem darīja visu iespējamo, lai ieņemtu Lībeku.
Tolaik Čērčils rakstīja savam ārlietu ministram Īdenam: "Uzskatu par prioritāti panākt, lai Montgomerijs pēc iespējas ātrāk ieņemtu Lībeku... Mūsu ierašanās Lībekā ātrāk par krievu draugiem no Štetinas nākotnē atbrīvos no milzum daudziem strīdiem." "Attālums starp šīm pilsētām ir apmēram 260 kilometri, tātad, pat pretinieka pretošanās apstākļos Sarkanā armija to varēja pārvarēt aptuveni divu nedēļu laikā," paskaidroja Hohlovs.
Viņš norādīja, ka tādējādi "politiskais aprēķins starp britu āmuru un vācu laktu izdzēsis tūkstošiem nacistskajās nometnēs brīnumainā kārtā izdzīvojušo gūstekņu dzīvību". No 2. līdz 4. maijam vācu ostas saskārās ar britu aviācijas masveida uzlidojumiem.
Ap 1945. gada 3. maija traģēdiju vēl aizvien top virkne konspiroloģisku pieņēmumu, atzīmēja vēsturnieks. Cita starpā valda viedoklis, ka nacisti tā centās organizēt provokāciju un likt sastrīdēties sabiedrotajiem, viņš piebilda. "Taču tad būtu loģiski, ja padomju vara tuvākajā laikā būtu uzzinājusi par notikušo. Tiek izteikti pieņēmumi par Zviedrijas Sarkanā Krusta – Folke Bernadota misijas – glābšanas operācijas saikni ar vāciešu lēmumu sadzīt ieslodzītos "Kap Arkon" un citos kuģos," atzīmēja Hohlovs.
Cilvēkiem, kuri pēta tālaika traģēdiju, pieejami 1945. gada jūnijā britu majora Noela Tilla veiktās izmeklēšanas rezultāti. "Tajos teikts, ka 1945. gada 2. maijā informācija par ieslodzītajiem kuģos Lībekas līcī nodota britu komandieriem. Piemēram, tā nodota ģenerālmajoram Džordžam Filipam Bredlijam Robertsam, 11. tanku divīzijas komandierim, kas uzbruka Lībekas rajonā. Taču nenoskaidrotu iemeslu dēļ tā netika paziņoja citām armijas vienībām, kas kara pēdējās dienās bija noskaņotas pēc iespējas ātrāk ieņemt svarīgākos centrus," viņš piezīmēja.
Politiskais uzdevums bija demontrēt savu dalību karadarbībā pret Vāciju un nepieļaut Sarkanās armijas kontroli teritorijā, kas ļautu turpināt uzbrukumu Dānijas virzienā, paskaidroja Hohlovs.
Vēsturnieks atzina: 1945. gada 3. maija traģēdijas upuru piemiņa Krievijā nav pienācīgi iemūžināta. Vācijas pilsētās, kur apglabātas traģēdijas upuru mirstīgās atliekas, organizētas piemiņas dienas. Noištates muzejā 45. gadadienā tika atklāta pastāvīga ekspozīcija, veltīta notikumiem Lībekas līcī.
"Šis stāsts vēlreiz apstiprina aksiomu: patiesību noslēpt nav iespējams – agri vai vēlu tā kļūs zināma. Kara vēsturi veido liels skaits dažāda mēroga traģēdiju. Cik daudzas tādas traģēdijas vēl var palikt nezināmas, ja kāds savulaik nav atstājis atmiņas par tām vai kaut kur arhīvos neguļ dokuments, kas satur kaut kādu informāciju par tām?" teica Hohlovs. Vēsturnieku uzdevums ir pētīt un stāstīt par to citiem, viņš piebilda. "Jo skaidrāks ir mūsu priekšstats par kara notikumiem, jo dziļāk mēs jūtam tiem līdzi, jo mazāks ir to atkārtošanās risks," viņš uzsvēra.