Ziņu aģentūrai "Rossija segodņa" izdevies noskaidrot, par ko ASV sodīs Krieviju nākamos četrus gadus. Pieņēmums nav acīmredzams, tomēr ticams. Aģentūras speciālisti organizēja pētījumu (ar kodētu nosaukumu "Astoņkājis 3") par Krievijai veltītajām publikācijām desmit vadošajos amerikāņu medijos pēdējo sešu mēnešu laikā.
Rezultātā kļuva skaidrs, kādā kontekstā Krievija eksistē amerikāņu medijos (tātad arī politikā), un kāda ir Krievijas loma, portālā RIA Novosti stāsta Viktors Marahovskis.
Aptuveni kļūst skaidra gan attieksme pret Krieviju, gan gaidāmie soļi.
Labā ziņa: amerikāņu mediji tur Krieviju prātā, mīl un piemin, pat intensīvāk nekā 2016. gadā, kad, šķiet, "krievu histērija" sasniedza kalngalus (medijos par ceturto daļu pieauga materiālu skaits, kuros pieminēta KF).
Skumjāka ziņa: kopš iepriekšējā pārskata (no visas sirds iesaku palasīt materiālu, kas nāca klajā 2019. gada rudenī) pagājis apmēram gads, un tā laikā nekas ne vella nav mainījies.
No 1227 Krievijai veltītām publikācijām, kas nākušas klajā no 1. augusta līdz 15. novembrim, speciālisti saskaitījuši precīzi nulli pozitīvu ziņu. Atrastas 46 (4% no kopskaita) publikācijas, ko var uzskatīt par neitrālām ("nē, krievi nav laiduši klajā toksisku tēmturi par Trampa uzvaru"; "nē, krievi nav ietekmējuši vēlēšanu rezultātu"; "krievi noliedz, ka būtu iejaukušies vēlēšanās").
Pārējie 96 procenti – ir apstulbota vienas un tās pašas mantras iedzīšana mērķaudtorijas prātos: krievi iejaucas vēlēšanās, krievi uzlauž jūsu prātus sociālajos tīklos, krievi atbalsta Trampu, krievi izplata melus.
Apdullinošie atkārtojumi ir tik garlaicīgi un bezcerīgi, ka nav pat jēgas kaut ko pētīt: kaut kur kabinetos vai mājās sēž kaut kādi žurnālisti un redaktori, pelēka masa, kam nekas nerūp, un piecreiz dienā (piemēram, CNN – 570 publikācijas 106 dienu laikā) vēra vaļā muti, lai paziņotu:
- Putins ilgojas atbalstīt savu "bro" Trampu un iejaukties mūsu vēlēšanās;
- Krievija joprojām cenšas uzlauzt mūsu vēlēšanas;
- Krievu troļļi iespaido auditoriju;
- Sociālie tīkli nepietiekami kontrolē krievu hakeru un troļļu darbības;
- Balsojot par Trampu, tu balso pēc tumšā lorda Putina pavēles.
Protams, tam nekad nav bijis ne mazākā sakara ar Krieviju. Tas ir mediju iekšējās dzīves elements ASV – valstī ar ļoti mazizglītotām masām un nepārtrauktu elektorālo ciklu. Valstī, kur mediju lielgabali, apšaudot iekšējos ienaidniekus, nepārtraukti bārsta pār auditoriju vienas un tās pašas hipnotiskās mantras, ieaudzina dogmas, kas aicina tuvākajās vēlēšanās nobalsot par to, par ko vajag (ziniet, to dēvē par demokrātiju).
2020. gads šajā mundrajā demokrātijā ienesa vienu vienīgu jaunievedumu: gigantiskās sociālās platformas Facebool un Twitter sāka cenzūru savā mediju telpā par labu demokrātu kandidātam Džo Baidenam.
Kas sākās?
- Tika aizbāztas mutes kolektīvās apziņas izpausmēm, kas glorificēja Trampu kā "cīnītāju ar izvirtuļu mafiju" (sk. aizliegumu Qanon), toties tika dota vaļa pretējai konspiroloģijai, kas demonizēja Trampu kā Putina marioneti un balto rasistu aizbildni;
- Tika aizbāzta mute pašam Trampam ik reiz, kad viņš nāca klajā ar kādu frāzi, ko "sociālā tīkla piesaistītie neatkarīgie eksperti" novērtēja kā nepatiesību (man izdevās atrast datus par 19. oktobri: Trampam aizbāza muti 65 reizes, un trakākie gājieni ar Trampa aizvēršanu vēl bija priekšā);
- Tika pielikts punkts pat pašu oficiozāko mediju izmeklēšanai par to, kā Baidens ar ģimeni izpriecājās Ukrainā (te Twitter un Facebook strādāja kopīgiem spēkiem un ļoti rezultatīvi – par New York Post aprakstītajiem Baidena, juniora, piedzīvojumiem liela daļa demokrātu elektorāta pat neko neuzzināja).
Faktiski mēs vērojām, kā dzimst XXI gadsimta totalitārā lielvalsts – burtiski mūsu acu priekšā. Lielvalsts, kur mediju telpas īpašnieki vienlaikus strādā ar fantomiem (tādiem, kā bēdīgi slavenā Krievijas iejaukšanās, kuras vienkārši nebija – to 5. novembrī konstatēja ASV Kiberdrošības un infrastruktūras drošības aģentūras vadītājs Kristofers Krebss) un dzēš laukā iebildumus, kā pēc fantastiskā demokrātu balsu pieauguma par 14 miljoniem apklusina skeptiķus un pleš plašumā tēzi "nē, nekāda viltojuma nebija, Tramps melo, trampisti arī melo".
...Šo un to ir vērts atzīmēt.
Protams, Krievija nekādi nespēj ietekmēt ASV administrācijas tālākos soļus. Pirmkārt, Amerikā nav un nekad arī nav bijis nekāda "prokrieviska lobija" (pie tam jo īpaši – republikāņu partijā; pati "prokrieviskākā" politiķe ASV patiesībā bija demokrātu marģinālā prezidenta kandidāte Tulsija Habarda, kas nez kāpēc neaicināja krievus sodīt un par to saņēma "krievu aktīva" iesauku).
Otrkārt un galvenokārt, ir jāpatur prātā viena vienkārša lieta: nu jau aptuveni veselu gadu desmitu ASV elite (politiķi, mediji utt.) nenieka nezina par Krieviju. Nekādi amerikāņu politiķi nebrauc uz toksisko Krieviju, neviens nav redzējis Maskavu, Sanktpēterburgu, Jekaterinburgu, Sibīriju un Kamčatku. Neviens nav ticies ar krieviem, varbūt tikai ar kādu diplomātu kārtējā kautiņā ANO. Informāciju par Krieviju viņi saņem no dziļi patoloģiskiem kadriem no transnacionālo politisko lesbiešu un skumīgo opozicionāru pulka, brīnumainā kārtā izdzīvojuši pēc Putina nāvējošajām indēm. Protams, arī tas atrodas viņu vērības perifērijā: visi galvenie ienaidnieki meklējami pašu nācijas rindās, un ar tiem viņi cīnās vispirms.
Vai ziniet, kur te slēpjas labā ziņa.
Visu iepriekšminēto iemeslu dēļ nav vērts uzskatīt, ka pret Krieviju tiks vērsti kaut kādi īpaši izsmalcāti sodi.
Lai izmantotu kaut kādus precīzus un individuālus pasākumus pret valsti, tā ir jāiepazīst. Ja kāds no lasītājiem mēģinājis kādā datorspēlē nožmiegt kādu augsta līmeņa bosu, viņš zina: bez kārtīgas izpētes nekas neizdosies.
Tātad ASV nespēj sāpīgi iesist Krievijai (gandrīz viss, ko varēja palaist, jau ir palaists pirms daudziem gadiem). Daudz ļaunāk: viņi nespēj pat koncentrēties uzdevumam sagādāt kaitējumu Krievijai.
Ļoti vienkārši: ASV ir uzvarējusi mediju un politiskā oligarhija, kas par galvenajiem ienaidniekiem uzskata iekšējos oponentus.
Tātad nāksies piespiest pie sienas:
- ticīgos konservatorus, kuri necieš "jauno vienlīdzību", tas ir, devianto minoritāšu bezierunu privilēģijas;
- baltos vīriešus par viņu priekšstatiem par pašu pilnvērtību un dzīves veida pamatotību;
- tradicionālo enerģētiku par labu "zaļajai".
Spokainie Krievijas draudi atkāpsies otrajā plānā, un pret tiem cīnīsies ar trokšņainām, tomēr neefektīvām metodēm.
Tas nenozīmē, ka Krievijas makroprojektiem, tādiem, kā "Ziemeļu straume 2" nekas nedraud. Taču nav pamata uzskatīt, ka draudi aug augumā.
Protams, Krieviju nemīl (varbūt pat ienīst – ko citu tad sagaidīt vienīgajai valstij pasaulē, kas spēj pusstundas laikā likvidēt hegemonu, ja būs vajadzība).
Tomēr totalitāra valsts, vienalga, vai tajā ir "vadonis", vai "demokrātija", no normālas valsts atšķiras ar to, ka galvenos ienaidniekus vienmēr meklē un atrod iekšienē.
Tātad atliek tikai pacietīgi pagaidīt.
Jā, vēl var sapirkties popkornu un saulespuķu sēkliņas.