Samitu uzņems 84 gadus vecais karalis Salmans, tomēr faktiski viesus sastaps viņa dēls un troņmantinieks, 34 gadus vecais Muhameds. Viesu pulkā būs arī Vladimirs Putins – tā būs viņa trešā vizīte Saūda Arābijā, portālā RIA Novosti stāsta Pjotrs Akopovs.
Saūda Arābijas un Krievijas ģeopolitiskā satuvināšanās ir viena no svarīgākajām pēdējo gadu tendencēm. Visspilgtāk to apliecina sadarbība naftas tirgū: tā saucamais OPEC+ darījums, spēkā no 2016. gada beigām (galvenie spēles dalībnieki tajā ir Arābija un Krievija). Šī gada martā pusēm neizdevās vienoties un saskaņot tā pagarināšanas parametrus, taču jau aprīlī, pēc naftas cenu katastrofālās lejupslīdes tika noslēgta jauna vienošanās. Tiesa, nafta – tā ir tikai daļa no Krievijas un Saūda Arābijas tuvināšanās, un to turpina Putins un Muhameds. Piecu gadu laikā daudz kas ir izdevies, un patlaban noskaidrojas interesantas nianses par to, kā tas viss sākās.
Nē, nesākās ar Arābijas un Krievijas attiecībām kā tādām, kas ilgst jau gandrīz gadsimtu, lai arī gana nevienmērīgi. Sākās ar pacēlumu 20.-30. gados, kad PSRS aktīvi palīdzēja jaunajai karalistei (arī ar naftas piegādēm), taču pārtrūka gandrīz uz pusgadsimtu. Monarhija kļuva par ASV tuvāko sabiedroto, diplomātiskās attiecības ar PSRS tika sarautas. Amerikāņi visiem spēkiem uzpūta dievbijīgo arābu bailes no padomju bezdievjiem, turklāt laicīgo antimonarhisko revolūciju vilnis arābu pasaulē un pāreja pie "arābu sociālisma" būves radīja iedomīgo arābu pārliecību par krievu viltīgajiem plāniem. 80. gados palīdzība modžahediem karā pret PSRS karaspēku Afganistānā arābu acīs pārvērtās par svēto karu pret neticīgajiem, naftas cenu kritums pēc tam tika pozicionēts teju vai kā arābu ieguldījums Rietumu cīņā ar PSRS. Taču PSRS sabruka, izgaisa sociālisma draudi Rijādai. Tikai problēmas palika, pat parādījās jaunas, daudz nopietnākas. Saūda Arābija atjaunoja attiecības ar Maskavu 90. gadu sākumā un sāka iepazīt ziemeļu lielvalsti, kas 2000. gados sāka atjaunot pozīcijas Tuvajos Austrumos.
Kamēr amerikāņi plosījās Irākā un okupēja Afganistānu, Saūda Arābija centās sazināties ar Maskavu, taču pie tam pārsvarā pievērsās Irānas tēmai. Rijādai šķita svarīgi nepieļaut Irānas un Krievijas tuvināšanos, jo Teherāna tika uzskatīta par lielāko draudu un galveno pretinieku. Tomēr lielākās problēmas arābiem sagādāja nevis irāņi, bet gan amerikāņi, pareizāk sakot, viņu politika Tuvajos Austrumos.
Pēc 2001. gada 11. septembra teroraktiem amerikāņi iesoļoja Tuvajos Austrumos, tomēr Saūda Arābijai tas nekādu lielo prieku nesagādāja – nebija grūti prognozēt ASV naidīgā noskaņojuma pieaugumu visā islāma pasaulē, ir īpaši vahābisma dzimtenē – pašā Saūda Arābijā. Amerikāņu marionetes reputācija draudēja dinastijai ar lielām problēmām: tā pretendēja uz arābu un islāma pasaules līdera statusu, taču "Tuksneša vētra" to varēja aizslaucīt. Rijāda paturēja prātā arī Tuvo Austrumu jaunās kartes, ko zīmēja amerikāņu stratēģi. Vajadzēja mazināt valsts atkarību no ASV un attālināties no Rietumiem.
2000. gadu vidū Saūda Arābijas vadītāji sāka biežāk apciemot Maskavu, piemēram, princis Bandars, bijušais vēstnieks Vašingtonā un izlūkdienesta priekšnieks. 2007. gadā Rijādu pirmo reizi apmeklēja Krievijas prezidents, un šķita, ka abu valstu attiecības pacelsies jaunā līmenī. Tomēr Saūda Arābijas valdībā turpinājās proamerikāniskās un antiamerikāniskās stratēģijas cīņa. Antiamerikāniskā neaicināja saraut attiecības ar ASV – tās piekritēji ieteica stiprināt attiecības ar Ķīnu un Krieviju pretsvarā Amerikai. 2011. gadā sākās "arābu pavasaris". Tas pastiprināja risku karalistei: viena pēc otras uzliesmoja arābu pasaules valstis. Nedraugu un konkurentu, tādu kā Kadāfi, nobīdīšana pie malas nekompensēja Ēģiptes zudumu, kurā pie varas nāca "Brāļi musulmaņi" (Krievijā aizliegta teroristiska organizācija), haosu kaimiņu Jemenā un karu Sīrijā. Cerība, ka amerikāņi varbūt kontrolēs situāciju vai vismaz palīdzēs, ātri pagaisa. 2013. gadā arābi saprata, ka amerikāņi viņiem melo. Atklāsme nāca, kad Obama atteicās sākt raķešu uzbrukumu Sīrijai, lai arī Asads it kā esot pārkāpis visas robežas. Pie tam Obamu no šī lēmuma atrunāja, pareizāk sakot, no paša radītā strupceļa palīdzēja izkļūt Vladimirs Putins. Bet arābi tā apvainojās uz Vašingtonu, ka 2013. gada septembrī ar troksni aizcirta durvis un atteicās no vietas ANO Drošības padomē, kas viņiem pienācās uz diviem gadiem.
Viņi vēl atbalstīja pret Asadu vērsto opozīciju Sīrijā, taču ieraudzīja vien to, kā Sīrijas un Irākas teritorijā izpletās ISIS (Krievijā aizliegta teroristiska organizācija). Pašpasludinātais "halifāts" neslēpa nodomu ar laiku atbrīvot Meku un Medīnu. Uz ko varēja cerēt arābi? Uz amerikāņiem? Bet "halifāts" jau radās viņu neprātīgo soļu rezultātā Irākā. Ja nu ASV nolems izmantot haosu un pie viena formatēt arī Saūda Arābiju?
Te Rijādā viņsaulē aizgāja karalis Abdalla – 2015. gadā tronī sēdās viņa jaunākais brālis Salmans. Taču faktiski par augstāko personu kļuva 29 gadus vecais princis Muhameds bin Salmans – viņš saņēma aizsardzības ministra portfeli un mantinieka vietnieka posteni. Jau vasarā Salmans devās uz Krieviju un tikās ar Putinu. Turpmāk viņš pastāvīgi apciemoja Krieviju, dažkārt pat divas reizes gadā, tomēr pati svarīgākā bija pirmā tikšanās. Ziņas par to burtiski nesen parādījās The Guardian publikācijā, kas stāstīja par kāda kanādieša prasību Vašingtonas federālajā tiesā. Kāpēc tur? Tāpēc, ka viens no tālaika arābu izlūkdienesta vadītājiem iesniedza prasību pret princi Muhamedu. Sāds al Džabri jau sen bija aizbēdzis uz Kanādu, bet tagad apsūdzēja princi par to, ka viņš gribējis Džabri nogalināt pat Kanādā (pāris nedēļas pēc žurnālista Džamala Hašogi, kurš tika nogalināts Saūda Arābijas konsulātā Stambulā 2018. gada oktobrī). Par ko tad īsti princis vēlējās nonāvēt Džabri?
Par to, ka Džabri nodeva viņam CIP neapmierinātību par prinča plāniem uzaicināt krievus uz Sīriju. Kā tad tā? Galu galā, jau kopš Krievijas operācijas sākuma Sīrijā 2015. gada septembrī klīda runas par to, ka "krievu iejaukšanās" iededzinās sunnītu pasaules sacelšanos ar Saūda Arābiju priekšgalā. "Arābi atbalstīja dumpiniekus, viņi jau gandrīz uzvarēja Asadu, bet te ierodas krievi viņu glābt – viss, tagad būs džihāds pret Krieviju!"
Jau toreiz tas šķita smieklīgi, taču, izrādās, patiesība var būt vēl interesantāka. Princis Muhameds neiebilda pret krievu klātbūtni Sīrijā, pie tam jau labu laiku, pirms viņi tur parādījās, un Saūda Arābija pievērsās Krievijai, ignorējot amerikāņu iebildumus.
"2015. gada vasarā Saūda Arābijas troņprincis mainīja valsts ārpolitiku un "deva zaļo gaismu" Krievijas militārajām operācijām Sīrijas teritorijā. Tas pieminēts uz Kanādu aizbēgušā bijušā izlūka Sāda al Džabri prasībā. Vašingtonas federālajā tiesā iesniegtajā dokumentā Džabri apgalvoja, ka pozitīva attieksme pret Maskavas soļiem Sīrijā satraukusi Džonu Brennanu, toreizējo CIP direktoru.
Saskaņā ar prasību, 2015. gada jūlijā un augustā Brennans sarunās ar Džabri norādījis, ka "Salmans atbalsta Krievijas iebrukumu Sīrijā brīdī, kad Krievija vēl nebija iesaistījusies karā Sīrijas teritorijā".
Bijušais izlūks apgalvo: kad viņš nodevis troņprincim informāciju par CIP vadītāja satraukumu, Salmans "bija pārskaities". Džabri uzskata, ka sarunas ar Brennanu saistītas ar viņa atlaišanu un darba zaudēšanu karalistes izlūkdienestā un vēlāk – ar bēgšanu no valsts uz Kanādu."
Pie tam mainīt valsts kursu Muhamedam ieteica viņa vārdabrālis – faktiski Apvienoto Arābu Emirātu galva šeihs Muhameds ibn Zaids (kurš no 2012. gada regulāri tikās ar Putinu): "Rietumu diplomāti stāsta, ka īsi pēc prinča Muhameda stāšanās aizsardzības ministra postenī līdz ar viņa tēva kāpšanu tronī pēc karaļa Abdallas nāves 2015. gada janvārī viņu būtiski ietekmēja Abū Dabī troņprincis šeihs Muhameds ibn Zaids. (..) Par 2015. gada notikumiem informēts avots pavēstīja, ka princis Muhameds un šeihs Muhameds tikušies februārī bruņojuma izstādē Idex Abū Dabī. "Tas bija lūzuma punkts Muhameda bin Salmana ambīcijās, viedoklī un pārliecībā," paziņoja avots. Šeihs Muhameds apgalvoja, ka "Brāļu musulmaņu" revolūcijas risks Sīrijā bija sliktāks no Persijas līča monarhiju viedokļa nekā Asada izdzīvošana. Šeihs Muhameds pastāstīja princim par "Brāļu musulmaņu" revolūcijas draudiem Sīrijā, kā arī paskaidroja, ka ASV palīdz šai organizācijai…
Šeihs konstatēja, ka jums jāveido jaunas savienības un jāpievēršas Ķīnai un Krievijai. Atzīmēts, ka šeiham Muhamedam ibn Zaidam it kā bijušas labas attiecības ar prezidentu Vladimiru Putinu."
Kad Saūda Arābijas princis 2015. gada 18. jūnijā tikās ar Putinu, to uzzināja ASV, un CIP vadītājs Brennans pauda savu neapmierinātību Džabri. Kad Džabri pastāstīja par to Muhamedam, princis bija sašutis par amerikāņu spiedienu un, iespējams, viņam radās aizdomas, ka Džabri spēlē dubultu spēli. Džabri zaudēja savu vietu izlūkdienestā un vēlāk bēga uz Kanādu.
Protams, aizmukušam specdienesta vadītājam var ticēt tikai uz pusi, tomēr šajā gadījumā stāsts par prinča Muhameda pievēršanos Krievijai izskatās patiess. Tās nianšu ("zaļā gaisma" krieviem Sīrijā) izpaušana nav izdevīga Saūda Arābijas princim, taču, ja amerikāņi izšķīrušies par tādu spiedienu, viņi panāks pretējo.
Šī gada pavasarī anglosakšu mediji jau publicēja "nopludinātu informāciju" par to, kā Putins ar Muhamedu it kā esot sastrīdējušies telefona sarunā par OPEC+ jauno darījumu – it kā princis teju vai sakliedzis uz Krievijas prezidentu. Pie tam šajā situācijā iejaukta arī Vašingtona: Trampa znots it kā esot bijis informēts par Saūda Arābijas prinča nodomiem – stingru sarunu ar Maskavu, taču nav viņu atturējis. Visa šī provokatīvā "noplūde" nāca klajā ar mērķi radīt plaisu Maskavas un Rijādas starpā, taču bija nesekmīga, jo drīz vien Putins un Muhameds panāca jaunu naftas vienošanos. Krievijas un Saūda Arābijas nacionālās intereses mudina tās tuvināties, un neuzticēšanos amerikāņiem vairs labot neizdosies. Novembrī Putins un Muhameds Rijādā pēc sirds patikas pasmiesies par kārtējo mēģinājumu piespiest viņus sastrīdēties.