Jau rīt, 14.februārī Bavārijas galvaspilsētā sāksies Drošības konference. Tās priekšvakarā publicēts pārskats, kurā vesela nodaļa veltīta Krievijai. Tomēr pārskata centrālā tēma ir Rietumi, pareizāk sakot, to pazušana, un apspriests, kas pie tā vainojami.
Pirms atbildēt uz šo jautājumu, īsumā par problēmas būtību, portālā RIA Novosti stāsta Viktors Marahovskis.
Westlessness
Pārskata nosaukums ir "Westlessness" – Bez Rietumiem. Pirmo reizi tik atklāti. Pārskats veltīts realitātei, ko tik negribīgi pieņēmuši Eiropas un ASV eksperti – par to, ka pasaule aizvien vairāk izspiež no sevis Rietumus un nekaunīgi iztiek bez tiem. Un pats sliktākais ir tas, ka arī paši Rietumi "aizvien vairāk zaudē rietumnieciskumu". Tas viss ir ļoti slikti, jo rada nestabilitāti, neprognozējamību, atkāpšanos no demokrātijas vērtībām un citas neskaitāmas nelaimes.
Autori apraud pasauli, kas palikusi bez labdarīgajiem Rietumu uzlidojumiem: "Sīrijā Asada režīms un Krievijas spēki ar nodomu apšauda slimnīcas un skolas, kara noziegumi kļuvuši par ikdienu... Nesen Ķīna un Irāna un Ķīna organizējušas pirmās kopīgās jūras kara mācības Indijas okeānā un Omānas līcī... Lībijā Turcija un Krievija rīkojas aizvien apņēmīgāk, un nestabilitāte Vidusjūras pretējā krastā aizvien vairāk ietekmē Eiropu..." Un tā tālāk.
Pārskats noformēts ar smagsvara aforismiem un vēl smagākiem kalambūriem. ASV veltītā nodaļa nosaukta "Vai izturēsim katrs par sevi?" – tā ir atsauce uz Amerikā populāro lozungu "Vienotībā izturēsim, katrs par sevi – kritīsim." Nodaļa par Ķīnu "Uzmācīgā valsts" (atsauce uz Viduszemes valsti, Ķīnas pašnosaukumu). Nodaļa par Krieviju – "Putjomkina valsts" (mēs jau brīdinājām, kalambūru līmenis nav nekāds augstais). Par Eiropu – "Eirovīzijas konkurss", par Vidusjūras reģionu "Vidusjūras šausmas" un tā tālāk.
Krievijai veltītajā nodaļā autori seko koncepcijai, kas dzimusi Rietumu ekspertu aprindu kolektīvajā galvā pēdējo piecu gadu laikā. Atklāti sakot, koncepcija radusies bezizejā. No vienas puses, visi eksperti labi zināja, ka Krievija ir vāja un nenozīmīga, ka to saplosījušas gabalos sankcijas un valsts teju teju sabruks. No otras puses, visi redzēja, ka gabalos saplosītā Krievija apņēmīgi elpo un pat attīstās, nesabrūk un haosā nekrīt, pat liek aizsargāt valstis, kuru likvidācija jau izplānota, turklāt viņai pat sekmējas.
Bija vajadzīgs steidzams kompromiss, lai koncepcija daudzmaz piedienētu realitātei. Galu galā radās jauna vīzija par Krieviju.
Apmēram no 2018.gada Krievija, protams, ir ļoti vāja valsts ar virkni šausminošu problēmu, un tās visas grauj valsts pamatus un var pat piebeigt. Taču ļoti vājo Krieviju vada ļoti veiksmīgs taktiķis Putins (viņu vienmēr dēvē par taktiķi, nekad par stratēģi: gadu no gada, no viena pārskata otrā pāriet vienas un tās pašas frāzes par to, ka Putina Krievija "guvusi īstermiņa panākumus" un "panākusi gaistošu efektu"). Vārdu sakot, viltīgais taktiķis Putins periodiski pamanās uzbūvēt Potjemkina uzvaru fasādi.
Tā nu arī 2019.gadā, "veiksmīgi izspēlējot vājas kārtis, Krievija guvusi dažas diplomātiskas uzvaras. Kremļa ārpolitikā pārmaiņu nav, tomēr Krievija atkal uzņemta EPPA, NATO dalībvalsts (Turcija – aut. piez.) iegādājusies Krievijas S-400, bet Maskava kļuvusi par ietekmīgu spēku Tuvajos Austrumos... Taču pats svarīgākais – ar to sācis koķetēt Francijas prezidents Makrons, kurš aicināja eiropiešus "pārvērtēt attiecību pamatus" ar Krieviju".
(Starp citu, jocīgi, ka par Krievijas svarīgāko panākumu pārskata autori uzskata Francijas prezidenta vārdus. Tas pats par sevi skaidro, kāpēc "pasaule izspiež Rietumus": tie nekādi nevar atkāpties no spoguļa, kurā apskata sevi, kamēr pārējais visums veido vien miglainu fonu.)
Tomēr aiz Krievijas šķietamajām uzvarām, protams, slēpjas tās vājums. Uzskaitīsim:
1) 2019.gadā Maskavā notika lielākās astoņu gadu laikā protesta demonstrācijas pret Putinu, septembrī Maskavas pilsētas domē prokremliskie kandidāti saņēma nopietnu triecienu.
2) Aptaujas liecina, ka pieaudzis jauniešu skaits, kuri pārdomā iespēju aizbraukt.
3) Aptaujas liecina, ka krities jauniešu skaits, kuri uzticas prezidentam, - tagad viņu ir tikai apmēram 55%.
4) Krievijas un Ķīnas partnerība nav līdztiesīga, ņemot vērā "Ķīnas augošo ietekmi Krievijas Tālajos Austrumos".
Viss. Redzams, ka Putina režīma šausmīgās problēmas Minhenes pārskatā ieceļojušas līdz ar Krievijai veltīto publikāciju taboru no rietumvalstu medijiem, kuri tās štancē pēc vienas un tās pašas garlaicīgās shēmas. "Krievu dzīves" kārtību un traktējumu tiem diktē sīkais stipendiātu klubiņš no trijstūra "Ekonomikas augstskola – Maskavas Kārnegija centrs – Navaļnija tusiņš". Viņi ir ziņu pasniedzēji, viņi paši ir eksperti un bieži vien – arī galvenie varoņi. Rezultāts: tuvojas 2020.gada pavasaris, Krievijā mainījusies valdība, īstenojas nacionālie projekti, tiek gatavoti Konstitūcijas grozījumi, bet tusiņš vēl aizvien satraukti cilā savus pašiņus no pērnā gada protestiem Maskavā un gurdi retranslē veco mēmu "Ķīna okupē Sibīriju".
...Tātad pats interesantākais Minhenes pārskatā nav stāsts par Krieviju.
Pats interesantākais ir tā paša "Westlessness", Rietumu zuduma iemesli, par ko gaužas pārskata autori.
Pirmkārt, atklāsme, ka pastāv uz pusēm sašķelti, nesamierināmi sašķelti Rietumi. Vieniem, "labējiem kristīgajiem populistiem" Rietumi ir reliģisku, kultūras un nacionālo tradīciju kopums. Otriem, "liberāļiem", Rietumi nozīmē visu, kas ievēro liberālās demokrātijas principus.
Labējie populisti uzskata, ka Rietumus iznīcina cittautiešu, citticībnieku un principiāli atšķirīgu kultūras matricu nesēju ievešana. Un tos ieved liberālā elite, kas iedzīvojas bagātībā uz "cilvēku dempinga" rēķina.
Liberāļi uzskata, ka Rietumus iznīcina labējie populisti, kuri tiecas pārvērst tos par kaut ko līdzīgu mežonīgajai, neliberālajai, ksenofobajai un reliģiski tumsonīgajai ārpasaulei.
Protams, arī Putina Krievija dara, ko māk, tomēr tā neko nebūtu spējusi panākt bez līdzgaitniekiem pašos Rietumos.
...Gribētos atzīmēt: neapšaubāmi, abām pusēm ir taisnība.
Lieta tāda, ka Rietumi – kā civilizācijas un politikas objekts – ir vesels kristīgo nacionālo kultūru komplekss, kas gadsimtu gaitā izstrādājis savas metodes problēmu risināšanai un pasaules pārgrozīšanai.
Taču Rietumi – tā ir arī tur radītā liberālā ideoloģija, ko atbalsta lielākā daļa elites, un tā jau gadu desmitiem dāvā elitēm drošu instrumentu.
Jā, tagad abos šajos organiskajos Rietumu elementos sākušās pretrunas – liberālisms, kas par pamatu visam uzskata indivīdu, nevar necensties nožņaugt reliģiju, tradīcijas, pat vienkāršu demokrātiju, kas apspiež indivīdu ar vairākuma gribu. Savukārt tradīcijas un demokrātija, protams, cenšas pārmākt liberālismu, kas izdāļā politiskas privilēģijas minoritātēm.
Pabrīnīties var tikai par to, ka konfliktējošās puses nekādi nevēlas ieskatīties dziļāk savos pretiniekos un atzīt: "Jā, arī tie esam mēs, arī tie ir Rietumi." Gluži pretēji – jo tālāk, jo trakāk viņi cenšas viens otru saplosīt lupatlēveros. Lai arī ir skaidrs, ka galu galā tikai abas puses kļūst vājākas.
Tātad atliek tikai abām pusēm novēlēt panākumus. Ziniet, "pasaule bez Rietumiem" nav tik asiņaina un nedroša vieta, kā tā, kurā Rietumi pastāv un aktīvi rīkojas.