Atbalsta punktam, no kura sākt rusofobās histērijas kārtējo pavērsienu ar iespejamām sankcijām rezultātā, amerikāņu žurnālisti izmantoja Krievijas prezidenta preses sekretāra Dmitrija Peskova diplomātiskais paziņojums, kurš (pēc Trampa un Zeļenska sarunas stenogrammas atslepenošanas) pauda cerību, ka netiks publicētas telefona sarunu stenogrammas ar Putinu, raksta portāla RIA Novosti autors Ivans Daņilovs.
Absolūti loģisks izteikums no elementāru diplomātisko skandartu aizsardzības un pieklājības normu viedokļa, izraisījis veselu virkni prasību atslepenot un publicēt visas sarunas ar Krievijas prezidentu, turklāt izskanēja, ka tas pierāda: Tramps strādā Maskavas labā.
Viss jau būtu kārtībā, ja lieta beigtos ar konkrētu rusofobu tvītiem un aicinājumiem, kuri nekādi nespēj samierināties ar to, ka ar "pšiku" beigusies speciālā prokurora Millera izmeklēšana, uz ko viņi cerēja trijus savas dzīves gadus un riskēja ar visu profesionālo reputāciju. Problēma ir citur: vadošie mediji sāka runāt par to, ka Baltais nams noklusē kaut ko šausmīgu no Trampa un Putina sarunām, un tagad ar aizvien stingrākiem zīmogiem slēpj stenogrammas pat no administrācijas un specdienestu darbiniekiem.
Skaidrs, ka tamlīdzīgi pieņēmumi ir mediju artilērijas sagatavošanās, lai impīčmenta lietas izmeklēšanas ietvaros Kongresa un Senāta atbilstošās komitejas saņemtu piekļuvi stenogrammām un tās publicētu.
Mērķis nav tikai mēģināt sameklēt ierakstos vismaz kaut ko, kas sakompromitētu Trampu, bet arī atņemt ASV prezidentam mazāko iespēju īstenot patstāvīgu ārpolitiku. Ja viņš nevar runāt pa tālruni, nebīstoties, ka nākamajā dienā stenogramma nokļūs The New York Times, visi, pat ASV tuvāko sabiedroto līderi, runās ar viņu tikai par laika prognozi Grenlandē.
Vienīgā diplomātija, kas paliks Baltā nama saimnieka rokās, būs personīgas sarunas (pat ne vēstules!), turklāt tikai ārpus ASV, bez amerikāņu tulkotājiem, jo pat viņiem (pēc pazīstamā skandāla ap tikšanos ar Putinu Helsinkos) var tikt klāt prokurori, kongresmeņi vai senatori, kam, saskaņā ar ASV likumiem, ir tiesības kļūt par izmeklētājiem parlamenta izmeklēšanas vai noklausīšanās laikā.
Tēzes "Tramps slēpj pārrunas ar Putinu" virzība medijos ir fantastiska.
"Ar situāciju pazīstami cilvēki stāsta, ka Baltā nama centieni ierobežot piekļuvi prezidenta Donalda Trampa sarunām ar ārvalstu līderiem attiecas uz tālruņa sarunām ar Saūda Arābijas troņmantinieku Muhamedu ben Salmanu un Krievijas līderi Vladimiru Putinu," vēsta CNN.
"Tagadējie un agrākie ierēdņi pastāstīja, ka Baltais nams izmantojis dziļi slepenu datorsistēmu, kas pieejama tikai dažām amatpersonām, lai saglabātu prezidenta Vladimira Putina un Saūda Arābijas karalistās ģimenes zvanu stenogrammas" precizēja The New York Times avoti.
Ņemot vērā Kongresā pārstāvēto demokrātu oficiālās līderes Nensijas Pelosi vārdus par to, ka Krievija, iespējams, saistīta ar skandālu ap tālruņa sarunu ar Zeļenski, tālākie soļi ir itin labi paredzami: tā pati Kongresa komiteja, kas izmeklē lietu par impīčmentu Ukraingeitas ietvaros, pieprasīs (ja nepieciešams, ar tiesas starpniecību) atslepenot visas pārrunas ar Putinu.
Ziņas par Saūda Arābiju, starp citu, arī palīdz sagatavot tādas pašas prasības, lai saņemtu sarunu tekstus par slavenā disidenta, The Washington Post korespondenta slepkavību – tajā daudzi amerikāņu mediji un Demokrātiskās partijas pārstāvji vaino Saūda Arābijas karaliskās ģimenes locekļus. Ja stenogrammas tiks atklātas, Trampam noteikti pārmetīs ne tikai par darbu Putina labā, bet arī par atbalstu žurnālista slepkavības slēpšanā apmaiņā pret diplomātiskiem soļiem vai kādiem pakalpojumiem kompānijām no ASV.
Ja scenārijs, kurā Maskava atkal izvirzīsies Trampa impīčmenta procedūras priekšplānā, patiešām īstenosies (izredzes ir, taču garantiju nav), neapšaubāmi, tas kaitēs ASV un Krievijas attiecībām un nopietni atvieglos jebkādu, pat radikālāko pret Krieviju vēstu sankciju iniciatīvu virzību Kongresā un Senātā. No otras puses, Vladimirs Putins reiz šajā aspektā norādīja: "Man dažkārt šķiet, ka mums nāktu par labu, ja tie, kas vēlas ieviest sankcijas, pēc iespējas ātrāk ieviestu visas iespējamās sankcijas. Tas ļautu Krievijai aizsargāt nacionālās intereses ar efektīvākiem līdzekļiem."
Jāpiebilst, ka skandāls ap Trampa telefona sarunām un pati impīčmenta procedūra jau tagad nes labumu visiem ASV ģeopolitiskajiem pretiniekiem.
Pirmkārt, situācija uzskatāmi parāda, ka Vladimiram Putinam bija taisnība, kad viņš izteicās, ka ASV vada nevis prezidenti, bet gan pavisam citi cilvēki "skaistos kostīmos", kuri paskaidro prezidentiem, ko viņiem darīt un teikt. Šajā brīdī visa pasaules redz, kas notiek, ja prezidents neklausa viņus vai pat nokļūst postenī, paužot vēlmi atbrīvoties no minētajiem dziļās valsts ēnu vadītājiem.
Daudzi pasaulē tic, ka "re, ASV valda īstena demokrātija". Šī ticība bija viens no Savienoto Valstu spēcīgākajiem propagandiskajiem un ideoloģiskajiem trumpjiem. Tagad šī kārts jau izkvēl mediju liesmās, un eļļu tajās pielej tā pati dziļā valsts, kas atklāti uzstājas pret ievēlēto prezidentu,
Otrkārt un galvenokārt, konflikta saasināšanās līnijā "politiskā vara–amerikāņu specdienesti" padara ASV nevadāmas iekšpolitikā un ierobežo to rīcībspēju starptautiskajā arēnā.
Par nopietno problēmu slejā New York Post pastāstīja Freds Fleics – CIP un ASV Nacionālās drošības padomes bijušais līdzstrādnieks, tagad – Vašingtonas NKO Center for Security Policy direktors. Savulaik viņam bija piekļuve prezidenta stenogrammām un atbilstošajām slepenības procedūrām. Viņš atklāti pauda bažas par pašreizējo sižetu: "Mani ļoti satrauc tas, kā sūdzībā (par Trampu, ar kuru sākās impīčmenta izmeklēšana – red.) izklāstīts, ka specdienestu darbinieki un, iespējams, citi federālie darbinieki pārkāpj noteikumus, kuri regulē prezidenta tālruņa sarunas ar citu valstu līderiem. Sarunu saturs un atšifrējums ir stingri ierobežoti (no informācijas izplatīšanas viedokļa). Informators savā sūdzībā skaidro, ka viņš nav klausījies konkrēto zvanu un nav lasījis stenogrammu – par zvanu viņam pastāstījušas citas personas. Ja tā ir patiesība, specdienestu oficieri ir rupji pārkāpuši noteikumus un uzticību, kas viņiem dāvāta slepenās informācijas aizsardzībai. (..) Taču vairāk mani satrauc tas, ka Trampa nīdēju oganizētais specdienestu kliedzošās politizācijas pēdējais gadījums uz ilgiem gadiem kaitēs attiecībām starp izlūkošanas dienestiem un ASV prezidentiem".
1966.gadā The New York Times pastāstīja, ka Džons Kenedijs bijis tik ļoti neapmierināts ar Centrālās izlūkošanas pārvaldes politiskajiem un militārajiem izlēcieniem, ka paziņojis kādam tuvam cilvēkam – viņš vēloties "sadauzīt CIP tūkstoš gabaliņos un palaist pa vējam".
Šai vēlmei nebija lemts piepildīties, jo Kenediju savlaicīgi nogalināja. Mūsdienās dziļā valsts pagaidām dod priekšroku citām cīņas metodēm ar spītīgiem politiķiem, taču manāms: kopš Kenedija laikiem amerikāņu politika (ieskaitot tās mūžīgo paranoju "krievu draudu" aspektā) nav mainījusies gandrīz nemaz.