Lēmums pieņemts gandrīz vienbalsīgi: 13 tiesneši pret ASV pārstāvi. Pie tam lēmums jāizpilda "pēc iespējas ātrāk". Vladimirs Korņilovs portālā RIA Novosti stāsta, kāpēc tas nenotiks un kāpēc iebilda tiesnese no ASV.
Gadu desmitiem ilgušais teritoriālais strīds šķietami ir atrisināts. Taču Londona attrauca, ka "vērīgi iepazīsies" ar spriedumu. Tulkojumā no diplomātu valodas tas nozīmē "salas ir bijušas un paliks mūsējās".
Vairāki procesa aspekti ir visai daiļrunīgi. Pirmkārt, kārtējo reizi nodemonstrēts, cik patvaļīgi rietumvalstis traktē likumus un starptautisko juridisko iestāžu lēmumus. Otrkārt, tas vēlreiz atgādina, ka tautu un nāciju vardarbīgas pārvietošanas bēdīgā prakse (ko Rietumi pieraduši satraukti pārmest Krievijai un pieprasīt grēku nožēlu) bija ierasta lieta XX gadsimtā.
Čagosu arhipelāgu veido vairāki desmiti nelielu atolu Indijas okeāna centrālajā daļā. Lielākā atola, Djego Garsijas platība ir tikai 27 kvadrātkilometri. Taču jūras zona ap arhipelāgu, ko Londona pasludinājusi par ekskluzīvu, pārsniedz 500 tūkstošus kvadrātkilometru (šī platība divkārt pārsniedz pašas Lielbritānijas teritoriju). Ņemot vērā teritorijas stratēģisko nozīmi – tā ļauj kontrolēt gandrīz visu Indijas okeānu, kļūst skaidrs, kāpēc strīdi ap to periodiski paceļas augstākajā starptautiskajā līmenī.
Uz Djego Garsijas salas atrodas viena no lielākajām un slepenākajām ASV aizjūras kara bāzēm, no tās tika koordinētas militārās operācijas Irākā un Afganistānā. ASV amatpersonas atzina, ka nesen bāze izmantota arī kā CIP slepenais cietums, kurā konstatēta "atbaidoša rīcība".
Tātad Čagosu tālāko likteni noteiks amerikāņu vēlme saglabāt šo bāzi, nevis kaut kādi "sīkumaini" likumi un starptautiskās normas. Lai arī Londona gadu desmitiem pūlas pierādīt, ka teritoriālais strīds par arhipelāgu it tikai Lielbritānijas un Maurīcijas divpusējo pārrunu priekšmetes, tāpēc to neesot iespējams iesniegt izskatīšanai starptautiskās tiesās un ANO, jau sākotnēji bija skaidrs, cik lielā mērā Londona ir atkarīga no Vašingtonas.
Līdz pat 70. gadiem atolos Indijas okeānā dzīvoja, saskaņā ar dažādiem datiem, 2-4 tūkstoši cilvēku – Čagosu pamatiedzīvotāji. Viņu liktenis bija izliemts, tiklīdz 60. gadu vidū ASV ieinteresēja iespēja uzbūvēt arhipelāgā savu bāzi.
Tiesas process atklāja Londonas un Vašingtonas slepeno pārrunu nianses, kuru gaitā ASV pieprasīja Čagosu pamatiedzīvotāju vardarbīgu pārvietošanu. Pie tam sarakste bija ļoti ciniska – tā atklāti demonstrēja rietumu "pārcilvēku" patieso attieksmi pret "iezemiešiem". Piemēram, 1966. gadā augstu stāvošs Lielbritānijas ĀM ierēdnis sūkstījās: "Diemžēl starp putniem ir sastopami daži tarzāni un piektdieņi." Briti garantēja, ka līdz armijas bāzes atklāšanas brīdim arhipelāgā "nebūs nekādu pamatiedzīvotāju, izņemot kaijas". Un ĀM ierēdnis izteicās, ka putni nevarot pretendēt pat uz sieviešu tiesībām. Tāds bija Rietumu civilizēto ļaužu humors.
1971.-1973. gg Čagosu pamatiedzīvotāji tika padzīti no dzimtenes bez tiesībām atgriezties. Dažiem tika izmaksāta simboliska kompensācija, citi par kompensācijām tiesājas vēl šobaltdien. Jā, daži no vardarbīgi padzītajiem vēl ir dzīvi. Tas taču notika salīdzinoši nesen, laikā, kad PSRS pat aizmirsa, kas tas ir – "tautu deportācija".
Jā, perestroikas un atklātības laikos daudziem no mums iedzina galvā, ka "tautu deportācija" ir vienīgi padomju, Staļina metode. Taču Čagosu arhipelāgs nebūt nav vienīgais tamlīdzīgas Rietumu rīcības piemērs, kas piedzīvots XX gadsimtā.
Var atsaukt atmiņā Bikini atola iedzīvotāju baismīgo likteni, kad amerikāņi salu pārvērta par kodolieroču poligonu. Viņi ne tikai ir padzīti no savas zemes, viņi kļuva par izmēģinājumu trusīšiem pētījumos par radioaktīvā piesārņojuma sekām.
50. gados Kanādas valdība ar varu pazina Labradoras pamatiedzīvotājus (inuitus) no derīgo izrakteņu atradnēm uz neapdzīvotām arktiskajām zemēm. It kā viņu pašu labuma dēļ: sak, tur viņi ne ar vienu nesajauksies, tātad saglabāsies kā etnoss.
Protams, visbriesmīgākā bija Indijas un Pakistānas iedzīvotāju deportācija, kad šīs valstis tika sadalītas. Miljoniem cilvēku tika pārvietoti Lielbritānijas un starptautisko struktūru vadībā. Aptuvenās aplēses liecina, ka masu deportācijas gaitā gājuši bojā aptuveni miljons cilvēku.
Arī Eiropā pavisam nesen tautu pārvietošana tika izmantota oficiālā līmenī. Piemēram, starptautiskie vidutāji veicināja vienošanos starp Kipru un tās ziemeļu teritorijām par grieķu un turku tautību iedzīvotāju pārvietošanu.
Dienvidslāvijas sadalīšanas rezultātā liels skaits etnisko serbu bija spiesti doties projām no Horvātijas un Kosovas. Rietumvalstis to atbalstīja.
Nebūtu gan īsti pareizi teikt, ka Lielbritānijā neviens nebūtu paudis nožēlu, kad atklājās, kāda bija valdības attieksme pret "tarzāniem" Indijas okeānā. Piemēram, pazīstamais televīzijas programmu vadītājs Bens Fogls publicēja rakstu ar daiļrunīgu virsrakstu "Pēc tā, ko esam izdarījuši ar Čagosu iedzīvotājiem, man kauns, ka esmu brits".
Taču britu amatpersonas tik un tā apgalvo, ka Čagosu arhipelāgs paliks Londonas rokās, neskatoties uz ANO Starptautiskās tiesas spriedumu. Vismaz tik ilgi, kamēr arhipelāgs būšot vajadzīgs "drošības apsvērumu dēļ". Tulkojumā no diplomātiskās valodas tas nozīmē: kamēr amerikāņi nenolems, ka viņiem vairs nav vajadzīga armijas bāze Djego Garsijas salā. Gandrīz droši var teikt, ka tas nekad nenotiks. Galvenais – tikai neaizmirst, ka tikai viena valsts pastāvīgi "pārkāpj starptautiskās tiesiskās normas". Krievija.