Viedoklis

Gāzes sankcija palīdzēs Krievijai izveidot progresīvāko nozari no nulles

Ir pamats domāt, ka reāli "dzīvinošo" sankciju draudi Krievijas SDG sektoram veicinās kompromisa meklējumus operatīvam uzdevumu risinājumam izveidot Krievijā lielas tonnāžas sašķidrināšanas iekārtu ražošanu.
Sputnik

Pirms dažām dienām kļuva zināms par iespējamām jaunām ASV sankcijām pret Krieviju, atzīmē RIA Novosti autors Aleksandrs Sobko. Viens no sektoriem, kuru plānots ierobežot, ir sašķidrinātā dabasgāze, kaut gan formulējumi pagaidām ir izplūduši un netieši. Jebkurā gadījumā šāda notikumu attīstība nepārsteidz: ASV vēlas ieņemt vienu no vadošajām pozīcijām SDG tirgū, un te parādās iespēja apgrūtināt dzīvi konkurentam.

Plašā nozīmē viss šis stāsts ir atsevišķs ierobežošanas politikas gadījums iziešanai pasaules konkurējošo gāzes piegāžu tirgū. Un te ir atrodami piemēri, kuri attiecas ne tikai uz Krieviju. Teiksim, ASV uzstājīgi rekomendē Pakistānai atteikties no cauruļvadu gāzes importa no Irānas un koncentrēties uz SDG iegādes attīstības.

ASV vēstnieks pieprasa no Vācijas naudu. Daudz naudas

Savukārt Krievijai draudi šajā sektorā ir loģisks cīņas turpinājums ar "Ziemeļu straumi 2". Taču cīņa ar jūras gāzesvadu jebkurā gadījumā neierobežotu Krievijas eksportu: pat ja "Ziemeļu straumi 2" izdotos savlaicīgi apturēt, Krievija turpinātu eksportu Ukrainas maršrutā, neskatoties uz zināmām grūtībām. Turklāt Krievijas tīklu gāze Eiropā vēsturiski ieņem savu nišu, savukārt sašķidrinātas degvielas gadījumā runa ir par jauniem noieta tirgiem.

SDG viena piegāžu avota aizvietošanu ar citu var veikt ļoti viegli. Tādējādi mēs šeit redzam tiešu konkurenci starp Krievijas un Amerikas gāzi. Taču abas valstis plāno iziet tirgū ar jauniem apjomiem, kuri konkurēs savā starpā (pašizmaksas ir pietiekami līdzīgas). Īsāk sakot, Krievijas SDG izrādās ideāls sankciju objekts.

Iespējami trīs ierobežojumu virzieni.

Pirmkārt, aizliegums iegādāties Krievijas SDG. Tas ir praktiski neīstenojams variants: Ķīna un citas Āzijas un Klusā okeāna reģiona valstis vienmēr būs ieinteresētas piegāžu diversifikācijā, īpaši esošajos apstākļos, kad Pekina ieviesusi nodevas, tāpēc amerikāņu SDG Ķīnā šobrīd praktiski nenonāk.

Otrkārt, aizliegums rietumu iestādēm finansēt Krievijas projektus. Krievijas oficiālās amatpersonas jau ir paziņojušas, ka tādā gadījumā jaunajam projektam "Arktik SDG 2" var tikt izmantoti līdzekļi no Nacionālās labklājības fonda (protams, runa ir par aizdevuma finansējumu, nevis par brīvu līdzekļu piešķiršanu).

Vācija un Francija atradušas kompromisu "Ziemeļu straumes 2" jautājumā

Trešais un galvenais – aizliegums iekārtu un tehnoloģiju eksportam. Pat ja šoreiz "izspruks cauri", draudi saglabāsies – pārāk acīmredzams šis īsti negodīgas cīņas veids par vietu pasaules tirgū. Un, protams, Krievijas kompānijas to saprot, par ko liecina visi pēdējie soļi sava gāzes sašķidrināšanas iekārtu ražošanas rūpniecības segmenta izveidošanā.

Atgādināsim, ka Krievijai vēsturiski ir kompetence mazas tonnāžas sašķidrināšanā (lokāla iekšēja SDG ražošana), taču ne lielā eksporta ražošanā (tiesa, šādas kompetences pasaulē ir tikai dažām kompānijām).

Protams, importa aizvietošana te tika apspriesta kopš paša sākuma. Iemesli skaidri: Krievijas uzņēmumu noslogošana sašķidrināšanas iekārtu ražošanā sniegs reālu multiplikatīvu efektu valsts ekonomikai.

Rupji runājot, arī visi atvieglojumi, kurus saņem SDG projekti, daļēji aicina kompensēt papildu izdevumus savu tehnoloģiju izstrādei.

Taču atzīmēsim, ka tā lieta nav tik vienkārša: ir nepieciešams daudz un dažādu iekārtu (nepieciešama pati tehnoloģija, kriogēnie siltummaiņi, kompresori, turbīnas un daudz kas cits). Faktiski runa ir par pietiekami lielas nozares izveidošanu no nulles.

Tāpēc process attīstās pakāpeniski. Piemēram, esošais "Jamal SDG" (trīs līnijas pa 5,5 miljoniem tonnu gadā) ir pilnībā uzbūvēts ar amerikāņu Air Products tehnoloģijām un ārzemju iekārtām.

Vienlaikus šobrīd tiek būvēta neliela (0,9 miljoni tonnu gadā) testa līnija – ar Krievijas sašķidrināšanas tehnoloģiju (no kompānijas "Novatek") un ar maksimāli iespējamo ražošanas lokalizāciju. Tas ir samērā neliels apjoms, taču nākotnē var gan palielināt atsevišķās līnijas jaudu, gan uzbūvēt šādu vidējās tonnāžas līniju sēriju.

Danči uz ukraiņu caurules un ap to. Starp Briseli un Maskavu

Taču vilcināties ar Krievijas iziešanu globālā tirgū būtu nepareizi, tāpēc otra SDG rūpnīca Arktikā ("Arktik SDG 2") tiek izstrādāta jau šobrīd, savukārt celtniecība tiek plānota ar vācu Linde tehnoloģijām, bet, visticamāk, ar augstu iekārtu lokalizācijas līmeni. Turklāt gravitācijas platformas, uz kurām tiek izvietota rūpnīca, tiks ražotas Murmanskā.

Un tālāk jau tā ir tikai un vienīgi pašu tehnoloģija un iekārtas uz ceturtās, "Jamal SDG" "izmēģinājuma" līnijas pamata. Kaut arī sava ražošana ir ārkārtīgi svarīga, vienmēr pastāv kārdinājums kaut vai daļēji izmantot arī importa inovācijas: konkurētspējīgas nozares veidošana no nulles nav viegla padarīšana, ne vienmēr jaunas iekārtas strādā bez traucējumiem. Krievijas pilotprojekti, protams, izrādās dārgāki, nekā importa – tikai tā vien iemesla dēļ, ka pagaidām nav mēroga efekta.

Īsāk sakot, absolūti paredzamas problēmas nekur nav pazudušas, savukārt atsevišķi lokalizācijas procesa posmi acīmredzami buksē, kas, piemēram, redzams jaunākajās ziņās.

Taču tagad ir pamats domāt, ka reāli "dzīvinošo" sankciju draudi Krievijas SDG sektoram veicinās visas ieinteresētās personas uzsākt kompromisa meklējumus operatīvam uzkrājušos uzdevumu risinājumam izveidot Krievijā lielas tonnāžas sašķidrināšanas iekārtu ražošanu.

Starp citu, pēc tam, kad tika pieņemts lēmums, ka "Arktik SDG 2" tiks būvēta ar vācu Linde tehnoloģijām, notika vēl viens notikums: kompānija Linde apvienojās ar amerikāņu Praxair. Tātad riski, kuri ir saistīti ar iespēju nodot Krievijai sašķidrināšanas tehnoloģijas priekš "Arktik SDG 2", ir pastiprinājušies.