Par ASV prezidenta Donalda Trampa runas aizkulisēm stāsta Igors Romanovičs, bloga Green Tea autors RIA Novosti.
— Tā ir "Panda" no Meksikas. Laba manta. Šitā ir "Bava". Mazliet citāda, bet arī laba. Un te ir "Čoko" no Harca kalnu rajona Vācijā.
Abas pirmās maksā vienādi – 300 par gramu. Tādu cenu tev piedāvāju pa draugam. Tā ir ļoti, ļoti, ļoti laba manta. Bet šitais, par 500, ir traks maisījums.
— Tu tak zini, nupat atbraucu no Davosas. Starp citu, vai zini, kā viņi tur sauc ceturtdaļmārciņas čīzburgeru? Nu, labi. Pamēģināsim.
— Drosmīgs lēmums.
— Do’ man trīs gramus trakā maisījuma.
— Okei, Don. Tev došu no sava krājuma. Re, cik es esmu labs draugs.
……………………
Donalds kāpa tribīnē un cieši saķēra to ar abām rokām – zāle bija kaut kur lejā un pamazām attālinājās. Silti neparasta optimisma viļņi pārņēma viens pēc otra. Ļoti gribējās uzdancot vienās zeķēs, taču Donalds noturējās. Viņš pastiepa roku pretī ragainajiem cilvēciņiem zālē un paziņoja:
— Pagājis mazāk nekā gads kopš brīža, kad pirmo reizi kāpu šajā tribīnē, šajā majestātiskajā zālē, lai uzstātos lielās amerikāņu tautas vārdā un atrisinātu visas tās problēmas, piepildītu cerības un sapņus. Pēdējā gada laikā esam guvuši neticamus panākumus.
Kaut kur iekšpusē viņš juta, ka, maigi sakot, tā gluži nav, taču apstāties vairs nespēja.
— Pēdējā gada laikā pasaule ir ieraudzījusi to, ko mēs zinām kopš pašiem pirmsākumiem: neviens cilvēks uz Zemes nav tik bezbailīgs, pārdrošs un apņēmīgs kā amerikāņi. Ja mēs redzam kalnu, mēs tajā kāpjam. Ja mēs redzam robežu, mēs to šķērsojam.
(Kaut kur tālu, tālu lejā no verdoša katla galvu pabāza cilvēciņš ar šķidru matu šķipsniņu uz pierītes un šauru ūsiņu zem deguna, atzinīgi pacēla īkšķi, dabūja pa pieri ar pavārnīcu, iekunkstējās un ienira atpakaļ katlā.)
— Ja mēs redzam problēmu, mēs to dresējam! No zāles atskanēja saucieni: "Jā, tādi mēs esam!", "Kā ar āmuru pa pieri, Don!"
Dons uz brīdi pievēra acis, lai zāle pārstātu griezties riņķī, un turpināja.
— Visā pasaulē mēs saduramies ar atstumtiem režīmiem, teroristiskām grupām un tādiem sāncenšiem kā Ķīna un Krievija, kas met izaicinājumu mūsu interesēm, mūsu ekonomikai un mūsu lielajām vērtībām.
Tāpēc es lūdzu Kongresu pārtraukt militārā budžeta bīstamo samazināšanu un pilnībā finansēt mūsu lieliskos Bruņotos spēkus!
Raytheon galva, sēžot savā kabinetā pie televizora, pielēca kājās, iebļāvās "Yes!" un tūlīt pat ailē "Trafareta uzraksta USAF uzkrāsošana uz spārnotās raķetes" ciparu 1500 palaboja pret 5000.
— Galu galā, neredzēts spēks ir pareizākais ceļš pie mūsu patiesās varenās aizsardzības, ko mums nodrošina mūsu lieliskie Bruņotie spēki! – dārdināja Donalds.
Raytheon galva padomāja un apņēmīgi izlaboja 5000 pret 25 000.
Donalds sajuta, kā kājas atraujas no grīdas, kā viņš paceļas gaisā un aug augumā. Apturēt viņu? Tas nav iespējams.
— Pirms divsimt piecdesmit gadiem parādījās vieta, ko nosaucām par Ameriku!
(Kaut kur tālā rezervācijā vecs indiāņu virsaitis aizrijās ar savas miera pīpes dūmiem.)
— Šeit dzīvoja lieliski cilvēki ar ieceri kopīgiem spēkiem padarīt gaišāku visu pasauli. Tāda ir mūsu nācijas būtība!
Mēs eksportējam enerģiju pa visu pasauli!
Brīvības statuja paceļas pār daudziem monumentiem. Un Brīvība paceļas pār Kapitoliju, amerikāņu tautas lielo pieminekli!
Mēs lepojamies ar to, ka darām vairāk nekā jebkura cita valsts, lai palīdzētu trūkumcietējiem, cīnītājiem un pabērniem visa pasaulē! Mums ir viena māja, viena sirds, viens liktenis un viens lielais amerikāņu karogs.
Mūsu devīze "Mēs ticam Dievam un savam pārākumam!"
Zāle jau sen stāvēja kājās un skandēja: "U-S-A! U-S-A! U-S-A!"
Līdz pat rītam pa visu Vašingtonu staigāja kolonnas ar lāpām. Liesmas pacēlās virs pirmajiem krievu un ķīniešu veikaliņiem.
……………
Donalds pamodās un iesaucās: "Melānija! Atnes kafiju un aspirīnu! Galva plīst pušu!" un, nesaklausījis atbildi, pats aiztenterēja līdz virtuvei.
Virtuvē neviena nebija, uz galda gulēja zīmīte: "Redzēju tavu "uzrunu". Mūsu pārvaldniekam bija taisnība, tu esi pavisam citāds kopš atgriezies no Davosas. Esmu pārliecināta, ka bērni paaugušies mani sapratīs. Šķiršanos pieprasīšu pati. Ardievu".
Apdullinoši ierējās telefons. Donalds saviebās un pacēla klausuli.
— Nu, vecīt, tu vakar parādīji velnu! – klausulē atskanēja dīlera cieņpilnā balss. – Ziņās stāsta, ka ķīnieši pēkšņi uzdāvinājuši Ziemeļkorejai simt miljardus zaļo viņu kodolprogrammas attīstībai, bet virs Sanandreasa lūzuma jau no rīta karājas krievu pavadonis un kaut ko tur domīgi rēķina. Stāsta, ka tu ar savu uzrunu viņiem esi kādu pamatīgi atgādinājis, Don, un tagad viņi ir pamatīgi iecepušies.
Donalds izbolīja acis:
— Es uzstājos? Kur?! Kad?!
Viņš nolika klausuli un sāka drudžaini zvanīt Melānijai, Kremlim un Pekinai.