12:27 30 Septembris 2020
Tiešraide
  • USD1.1702
  • RUB92.1625
Krievijā
Saņemt īso saiti
61

Kā austriešu fotogrāfs un dizainers Georgs Valners šķērsoja visu Krieviju un ko ieraudzīja savā ceļojumā.

Austriešu fotogrāfs un dizainers Georgs Valners ar vilcienu ieradās no Zalcburgas un devās garā ceļojumā pa Transsibīrijas maģistrāli. Intervijā RIA Novosti viņš pastāstīja, kā pārvarējis gandrīz desmit tūkstošus kilometru, kāpēc vietkarte ir drošāka nekā kupeja, kā sabrukuši viņa stereotipi par Krieviju, kā arī par ceļabiedriem – "teju vai slepenajiem aģentiem".

Jau no bērnības mīlu ceļot vilcienā. 

Man patīk lēnais temps, kādā tu ierodies pie mērķa, nevis vienkārši nokļūsti tur, izkāpjot no lidmašīnas. Man patīk gulēt vagonā – tās ir ļoti neparastas izjūtas. Tāpēc pērnvasar kopā ar žurnālisti Marinu Dmuhovski un Aņutu Prohorovu izvēlējāmies tādu ceļošanas veidu.

Georgs Valners uz perona

Marina bija Starptautiskās biatlona savienības sabiedrisko sakaru menedžere Zalcburgā. Tur arī iepazināmies. Aņuta, viņas draudzene, ilgu laiku dzīvojusi un strādājusi Dubaijā, aizrāvusies ar psiholoģiju.

Pašiņš vietkartē

Mans bērnības sapnis – kļūt par mašīnistu.

To īstenot neizdevās, toties brauciens pa Transsibīrijas maģistrāli tuvināja to, turklāt deva iespēju "iekarot Krieviju" – tā pajokoja mans draugs. 

Suņi uz perona

No Austrijas Vladivostokā var nokļūt ar vienu pārsēšanos.

Vajag tikai iesēsties vilcienā Nica-Maskava, bet pēc tam – pa taisno. Tomēr man gribējās vairāk apskatīt, tāpēc galu galā nomainīju 13 sastāvus: vispirms devos uz Poliju, pēc tam Poznaņā sēdos vilcienā Berlīne-Maskava, no Krievijas galvaspilsētas jau braucām no vienas pilsētas uz otru – līdz Transsiba galam.

Kristus Glābēja katedrāle austriešu fotogrāfa Georga Valnera acīm

Ceļojumi ar vilcienu un attieksme pret tiem Austrijā un Krievijā ir ļoti atšķirīgi. 

Pie mums uzskata, ka braukt četras stundas vilcienā – tas ir ļoti daudz. Cilvēkiem ir grūti iedomāties, kā tas ir – pavadīt vagonā vairāk nekā diennakti! Vēl Eiropā ceļā gandrīz vienmēr darbojas mobilais internets, bet Krievijā, kad nav sakaru, tu vienkārši liec telefonu pie malas. Vari papļāpāt ar ceļabiedriem vai paskatīties pa logu.

Saule vilciena logā

Dažkārt mēs divas diennaktis pavadījām vilcienā, un par to man bija liels prieks. 

No rīta nevajag agri celties, vari visu dienu skatīties pa logu, palaikam kaut ko uzkost. Man ļoti iepatikās saulrieti pār lielajām upēm – Volgu un Amūru. Neiedomājami skaisti! Mani pārsteidza arī tas, cik patīkamas ir ilgas pieturas. Izkāp no vilciena, nopērc ko ēdamu, pastaigājies.

Pusdienas vilcienā

Ceļā mēs desmit reizes nakšņojām vilcienā. 

Viesnīcās apmetāmies Ņižņij Novgorodā, Kazaņā, Jekaterinburgā, Krasnojarskā, Irkutskā, Olhona salā, Ulanudē, Blagoveščenskā, Habarovskā un Vladivostokā. Visur mums bija interesanti piedzīvojumi, trāpījās interesantas tikšanās. Piemēram, esmu aizrāvies ar alpīnismu, tāpēc viens no spilgtākajiem iespaidiem bija ceļš pretī virsotnēm netālu no Krasnojarskas. 

Pa ceļam uz Olhona salu

Man ļoti iepatikās alpīniste Irina, ko satikām vietējā rezervātā "Stolbi". 

Neskatoties uz cienījamo vecumu – 60 gadi – viņa mani uz klints apsteidza. Angļu valodā viņa īsti labi nerunāja, bet es ne vārda nevaru pateikt krieviski. Taču mēs abi zinām alpīnistu terminoloģiju un varējām aprunāties. Toties mani krievu draugi mūs nesaprata.

Nacionālais parks "Krasnojarskije Stolbi"

Mani pat iesvētīja par "stolbistu". 

Tā ir brīva klinšu kāpēju apvienība Krasnojarskā ar savu subkultūru. Mājās ar alpīnismu nodarbojos ar drošības jostu. Reizēm dodos īsos, taču tehniski sarežģītos maršrutos. Rezervātā "Stolbi" maršruti ir daudz augstāki un bīstamāki.

Baikāls

Tur mēs uzkāpām augstā klintī – Vectēvā. Bija grūti un riskanti.

Nedomāju, ka kādreiz gadīsies doties tādā pārgājienā bez drošības jostas! Atpakaļceļā Irina veda mūs gar sienu, kurā iegravēti bojāgājušo stolbistu vārdi. Tas bija atskurbinoši.

Georgs Valners Olhona salā

Krievijā man ļoti gribējās iznomāt "Ņivu" un pavizināties pēc sirds patikas. 

Reiz kādā nelielā ciemā mani draugi pamanīja mašīnu, piegāja pie saimnieces un apjautājās, vai nevarētu to aizlienēt. Viņa piekrita! Tas bija neticami! Nedomāju, ka Austrijā kāds cilvēks vienkārši ļaus svešiniekam pavizināties savā mašīnā.

Uz perona

Vladivostokā pēc priekšnesuma mūsdienu mākslas centrā "Zarja" pie mums pienāca kāds jauns vīrietis un pastāstīja par saviem draugiem un nelegālām autosacīkstēm. Tajā pašā naktī apciemojām dragreiseru tikšanās vietu. Es pat piedalījos braucienā! Tas bija ļoti izraujoši, bija arī bīstamas virāžas. 

Austriešu fotogrāfa Georga Valnera ceļojums pa Transsibīrijas maģistrāli

Reiz mūsu kupejā brauca divi pasažieri. 

Viņi neko negribēja stāstīt par savu darbu un nenosauca vārdus diktofonā. Gluži vai kā slepenie aģenti. Viens bija izmeklētājs, specialitāte – aviokatastrofas. Otrs kādreiz armijā strādājis pie raķetēm "Kosmos". Neko vairāk viņš nepastāstīja! Vēl tagad moka ziņkāre, - ko īsti viņš tur darīja?

Vilciena pavadone

Pirms brauciena uz Krieviju man stāstīja, ka tā ir lieliska valsts, taču, jo tālāk uz austrumiem, jo mazāk civilizācijas.

Jābaidās esot gan no dabas, gan cilvēkiem. Muļķības! Var jau būt, ka gadījusies cita pieredze, it īpaši, ja cilvēks ceļojis vienatnē un neprot krievu valodu. Bet mēs bijām trijatā, turklāt vēl divas krievietes, tāpēc valodas barjeras nebija.

Cilvēki Vladivostokā

Interesanti, ka dažkārt cilvēki šķita drusku nelaipni.

Taču, uzzinājuši, ka esmu ārzemnieks, visi sāka smaidīt, kļuva ļoti mīļi. Man šķiet, tieši tāpēc Krievija ir ļoti interesanta ceļojumam. Šeit neizturas vienaldzīgi pret ārzemju viesiem, atšķirībā no valstīm, kas cieš no pārlieka tūristu pieplūduma.

Sarkanais laukums austriešu fotogrāfa Georga Valnera acīm

Stereotips par to, ka krievs dzer vodku, šķiet, atkāpies pagātnē. 

Mēs redzējām, kā vienu pasažieri izdzina no vilciena, jo viņš bija piedzēries. Ceļot pa Krieviju var droši. It īpaši trešajā klasē (vietkarte – red.), kur daudzi brauc kopā ar ģimenēm un katrs redz visus ceļabiedrus.

Pavadoņi un pasažieri stacijā

Projekts Mesto47 ir pārvērties par cilvēkstāstu sēriju, kas atklājas gan kalnu virsotnē, gan mazā ciemā, gan pie tējas naksnīgā vilciena.

"Tas ir godīgs stāsts par Krieviju, par parastiem cilvēkiem: ceļabiedriem vilcienā un nejaušiem garāmgājējiem, ko sastapām pilsētās pa ceļam. Ideja dzima krogā Zalcburgā. Mesto47 – tas ir nejaušs skaitlis, kas simbolizē liktenīgu tikšanos nejaušību, paskaidroja Marina Dmuhovska. – Kupejā bijām trijatā: es – žurnālista lomā, Georgs – radošais līderis un fotogrāfs, mana draudzene Anna – psiholoģes lomā."

1 / 20
Biļešu pārbaude
"Kad koronavīrusa pandēmija beigsies, ceru atgriezties, - piebilda Georgs. – Es ļoti gribu apskatīt Jaroslavļu un Novosibirsku."

Pēc temata

Britu žurnāliste pastāstījusi par jauko ceļojumu pa Krieviju.
Caur Eiropu un Āziju: Transsibam 115 gadi
Eiropieša sibiriāde: tikai pāris soļi līdz Šambalai
Vienatnē uz velosipēda, neskaitot suni. Anna Bolta apceļojusi visu Krieviju
Eiropieša sibiriāde: kā koki gar Baikāla krastiem klaiņo
Eiropieša sibiriāde: vilki taigā un 40 metrus augsts elks
Eiropieša sibiriāde: nobiedēt amaju un sagaidīt helikopteru
Tagi:
tūrisms, Krievija

Galvenie temati