00:00 29 Maijs 2020
Tiešraide
  • USD1.1016
  • RUB77.9343
Krievijā
Saņemt īso saiti
76

Ja Tomtora iedzīvotāji saka "auksti", visticamākais, uz ielas ir -60. Šeit neviens neuzskata par "aukstumu" -40 grādus, kas nes katastrofu Krievijas centrālajos rajonos.

RĪGA, 23. februāris — Sputnik. Tomtors ir sīciņš ciems, gandrīz neatrodams Jakutijas sniegotajās ārēs. Daži muzeji, klubs, sporta zāle, skola, slimnīca, administrācija, veikali – šķiet, nekā īpaša, tomēr tūristi ierodas. Lieta tāda, ka šī ir viena no visaukstākajām apdzīvotajām vietām uz planētas. Kamēr viesi spiedz sajūsmā, vērojot "jakutu salūtu" – verdoša ūdens šļakatas, kas gaisā sasalst, un peldas -60 grādos upē, kam aizsalt neļauj karstie avoti, vietējie iedzīvotāji kurina krāsnis, ēd zirga gaļu, audzē zirgus un briežus. Par to, kāda ir dzīve aukstuma polā, portālā RIA Novosti stāsta Marija Semjonova.

Tāls ceļš

No Jakutskas līdz Tomtoram – 900 kilometri, diena pie stūres. Liela daļa ceļa ved pa federālo trasi, kas izbūvēta līdzās Oimjakonas ulusa centram, Ustjnera ciemam, caur Sahas Republiku uz Magadanu. Pēdējos 150 kilometrus līdz Tomtoram nākas pārvarēt pa "vietējās nozīmes" ceļu. Ziemā tas nav slikts, taču pavasarī gan pašķīdīs. "Nu, ar uaziku var izbraukt," vietējo satiksmi starpsezonu laikā lakoniski komentē vietējie. Siltajā gada laikā uz Tomtoru kursē lidmašīna. Ar automašīnu sanāk divreiz lētāk, tāpēc vietējie aviotransportu izmanto reti.

Туристы у памятного знака Оймякон - полюс холода.
© Sputnik / Игорь Михалев
Tūristi pie zīmes "Oimjakona - aukstuma pols"

"Līdz Jakutskai ir ļoti labs ceļš, taksometri braukā. Normāli, visi jau ir pieraduši," apgalvoja pensionāre Valentīna Prokopjeva. Tiesa, tūlīt gan piebilda: "Pavasarī ir grūti, vai vasarā. Kad sniegs nokūst, ceļi vienmēr ir slikti – ūdens, dubļi, peļķes." Jakutu sirmgalvi, kura gandrīz visu mūžu nodzīvojusi Tomtorā, slikti ceļi nebiedē.

"No bērnības pieraduši"

Ja Tomtora iedzīvotāji saka "auksti", visticamākais, uz ielas ir -60. Šeit neviens neuzskata par "aukstumu" -40 grādus, kas nes katastrofu Krievijas centrālajos rajonos.

"Ja ir karsts, tad ir slikti, mēs pie cita esam pieraduši. Mīnus četrdesmit – tas mums ir normāli, tātad nāk pavasaris. Mēs tā dzīvojam no bērnības. Kad ir pārāk auksts – mīnus sešdesmit, ārā gandrīz nemaz neejam," skaidro Valentīna.

Lielākā daļa māju Tomtora centrā pieslēgtas pie centrālapkures, nomalēs divas vai trīs reizes dienā kurina krāsni.

"Pērkam malku, pa 12 tūkstoši par mašīnu (aptuveni 175 eiro – red.). Ziemai vajag divas mašīnas, tātad apkurei aiziet 24 tūkstoši. Citiem mājas ir lielākas, viņi pērk vairāk malkas," skaidroja pensionāre.

© Sputnik / Сметанин
Oimjakonas iedzīvotāji

"Tagad visus grib pieslēgt pie centrālapkures, citādi ciema apkaimē vairs nav malkas," piebilda Vasilijs Ivanovs.

Vietējie neuzskata, ka viņu dzīvē būtu kaut kas unikāls: "Dzīvojam kā visi". "Neredzu te nekā īpaša – viss ir tā, kā tam jābūt. Tie tūristi atbrauc, spiedz un vaid, kā mēs tādā aukstumā, vēl grūti pieejamā ciemā dzīvojam," stāsta Inna Gladiševa (vārds mainīts).

Protams, salam katru reizi vajag sagatavoties: Jakutijā, it īpaši Tomtorā tā ir parasta procedūra, gluži kā nomazgāt logus pavasarī.

"Mašīnās – dubulti stikli, papildu krāsniņa salonā. Dzinēju siltina ar kādu blīvu materiālu. Ziemā dzinēju noslāpē ne vairāk kā uz desmit minūtēm, nedod Dievs, ja ilgāk. Garāžas ir pieprasītas, tiesa, tās visu dienu jākurina. Pārsvarā nēsājam kažokus, untes. Jaunieši ziemo pūku virsjakās," sīkāk stāsta Gladiševa.

Ivanovs piebilda, ka ziemas pēdējā laikā vairs nav tik skarbas: "Pēdējos trīs vai četrus gadus aizvien siltāk un siltāk. Agrāk pa trim mēnešiem – precīzi mīnus sešdesmit."

"Mēs ar dabu draudzējamies"

Pensionāre Valentīna Prokopjeva dzimusi Oimjakonas ulusā. Uz Tomtoru pārcēlās, kad mācījās 9.klasē. pabeidza skolu, apprecējās, izaudzināja bērnus. Viņas meita tagad dzīvo pilsētā un palūdza mammu pārvākties pie viņas – auklēt mazbērnus. Sieviete atzina, ka skumst pēc dzimtā ciema, jo tālu no ierastajām vietām pat ūdens ir citāds – "sātu nedod".

© Sputnik / Валерий Шустов
Mednieks no Oimjakonas

Tūristus Tomtorā ļoti interesē neaizsalstošās upes. Kontrasts ar sarmas klātajiem kokiem un sniegoto krastu ir fantastisks. Tāpēc daudziem obligāts punkts ekskursiju programmā ir pelde upē.

"Avoti plūst no pazemes, tāpēc upes neaizsalst. Ūdens temperatūra ir +2...+3 grādi, tas nav termālais. Daži vietējie arī peldas, taču nedaudzi. Galvenokārt tas domāts tūristiem," saka Ivanovs. Tomēr daudziem tāda izklaide nepatīk.

"Kad ciemiņi brauc šurp un peldas, man tas viss ļoti nepatīk. Pie mums ir tīrs ūdens, caurspīdīgs, katrs akmentiņš redzams. Mēs dzeram upes ūdeni, augstu vērtējam to, ko mums dod daba. Mēs tur nepeldamies, pat ne Kristīšanas dienā. Pilsētā dzeru ūdeni – tas it kā ir tukšs, izdzersi krūzīti pie mums – tik labi paliek," atzina Prokopjeva.

Ciemā, kas ilgu laiku bija šķirts no civilizācijas, izveidojušās savas tradīcijas.

"Mēs vakarpusē nekliedzam, ar dabu draudzējamies. Tūristi atbrauc un auro: "Es esmu Oimjakonā, tas ir aukstuma pols, un te peldas!" Kad brauc prom, viņiem noteikti kaut kas atgadās. Mēs baidāmies tā lielīties, uzvedamies klusi. No tūristiem nav nekāda labuma – es gribu, lai viņi kaut ko labu ciemam padarītu, bet viņi atbrauc tā, it kā viss domāts viņiem," sašutusi Valentīna.

Gaļas šķirne

Daudzi vietējie nodarbojas ar zirgkopību. Te audzē zirgus galvenokārt pārtikai. Jakutijā ir īpaša šķirne – zemi plecīgi zirdziņi, kuri paši sarūpē sev iztiku pat ziemā – viņi spēj izrakt zāli no kupenām.

© Sputnik / Валерий Шустов
Briežkopji no Oimjakonas

"Pārsvarā ēdam vietējos produktus: zirga, brieža gaļa, zivis. Viss kalorijām bagāts, te, salā, veģetāriešiem neizdzīvot, vajag daudz olbaltumvieu. Veikalos ir dārgi, kartupeļi maksā 75 rubļus (apmēram 1 eiro) par kilogramu. Daži interesenti kaut ko audzē siltumnīcās, taču tas ir milzīgs darbs, vasarās pa naktīm jāapsilda," piezīmēja Vasīlijs Ivanovs.

"Kontrole pastiprinās, bet labuma nekāda"

Vasīlijs stāsta, ka lielākā daļa "pārtiek no tā, ko var atrast" – ar medībām un zveju.

"Medī aļņus, savvaļas briežus, zaķus, pīles – visu, kas kustas un var dot kalorijas. Tagad ieviesa kvotas: dienā – desmit zivis un ne vairāk kā divi tīkli, tos vajag reģistrēt, marķēt. Murgi. Kontrole pastiprinās, bet labuma nekāda. Rajona centrā strādā arteļi – tie reģistrēti Maskavā un nodokļus maksā tur, reģionā nekas nepaliek," sūdzas Vasīlijs.

© Sputnik / Айар Варламов
Tūriste no Norvēģijas

Viņš pats pirms dažiem gadiem pārcēlies uz Jakutsku, taču saikni ar Tomtoru nezaudē – tur palikuši radinieki. "Man ģimene jāuztur, bet ciemā darba nav, labiekārtojuma nav, auksti, - viņš skaidro. – Padomju Savienības laikā sagāde bija laba, tagad nav kārtības. Skola, slimnīca, komunālie dienesti ir galvenās darba vietas. Tomtorā strādāju zāģētavā, audzēju zirgus, biju kurinātājs, strādāju visur, kur gadījās darbs."

Taču Inna Gladiševa apliecina, ka nemaz tik slikti nav. "Darbs ir. Tagad labi attīstās individuālā uzņēmējdarbība (transporta pakalpojumi, veikali, viesnīcas, tūrisms) un zirgkopība. Uzcelta jauna skola, ir bērnudārzs, bibliotēka, klubs, sporta zāle, gadās koncerti, sacensības," viņa uzskata. °

Vietējie iedzīvotāji nodarbojas ar Jakutijā tradicionālo briežkopību: ir brigādes, kas algo darbiniekus, ir privātie bari, kuri ganās uz dzimtas zemēm.

"Uz siltām vietām nebraukšu"

Vietējie ciemu pamet tikai retumis: apciemo radus pilsētā, meklē ārstu vai dodas atvaļinājumā.

"Vasarā tie, kas var atļauties, brauc uz siltām jūrām," stāsta Vasīlijs Ivanovs. Tiesa, līdzekļu tādai atpūtai visiem nepietiek.

© Sputnik / Фаламов
Ziema Oimjakonā

"Brīvdienas parasti visi pavada Jakutskā, uz ārzemēm brauc reti – pārāk dārgi. Es 2018. gadā biju Vjetnamā, turklāt tāpēc, ka bija tiešais reiss, mums paveicās. Ja kaut kur braukt, atvaļinājums pārsvarā paiet ceļā," pasmējās Gladiševa.

Tomtorā gan slimnīca ir, taču nereti cilvēkiem nākas meklēt medicīnisko palīdzību rajona centrā – Ustjnerā. Tā ir tuvāk nekā Jakutska – nepilni 500 kilometri.

"Te slimnīca ir, taču tā domāta tikai primārajai palīdzībai, ja ir sarežģījumi, jābrauc uz rajona centru. Apmēram 8-12 stundas ceļā uz vienu pusi," piezīmēja Inna. Un tomēr viņa apliecināja: "Uz siltām malām es nepārvāktos. Man te viss patīk."

Pēc temata

Vecumdienu prieki: pensionārs no Jakutijas - pasaules čempions svarcelšanā
Milzīgs dimantu karjers Sahas Republikā
Ziema dažādās pasaules valstīs
Tagi:
Krievija

Galvenie temati