17:18 10 Aprīlis 2021
Tiešraide
  • USD1.1888
  • RUB91.8152
Latvijā
Saņemt īso saiti
84

Lielākajā daļā Latvijas pilsētu nauda, ko pašvaldība piešķir invalīdu atbalstam, līdz pašiem invalīdiem vispār nenonāk: pa ceļam to vienkārši izvazā. To apstiprina autora pieredze.

RĪGA, 6. aprīlis — Sputnik, Jevgēņijs Ļeškovskis. Stāvoklis invalīdu atbalsta jomā ir absolūti nenormāls pat Rīgā, nerunājot jau par nelielām pilsētām. Pašvaldība piešķir sociālajiem darbiniekiem vidēji 5 eiro stundā par palīdzību I grupas invalīdiem. Bet tie taču ir paši smagākie pacienti, piemēram, paralizēti cilvēki, kuri nevar parūpēties par sevi paši.

Tomēr naudu piešķir nevis invalīdiem, lai viņi paši sameklētu sev palīgus un apmaksātu viņu darbu, bet gan sadala caur dažādām organizācijām (arī sabiedriskajām), kas noslēdz līgumus ar sociālajiem dienestiem un sameklē cilvēkus darbam ar invalīdiem.

Bet tagad – pats bēdīgākais: Rīgas dome uzskata, ka sociālajam darbiniekam I grupas invalīda apkalpošanai vidēji pienākas 5 eiro stundā. Tiesa, pēc visiem kabinetiem patiesībā sociālais darbinieks nesaņem vairāk kā 1,70 eiro par vizīti pie viena invalīda. Galu galā tas sociālais darbinieks mēnesī nopelna ne vairāk kā 300 eiro "uz rokas" par ļoti smagu darbu.

Loģiski, ka sociālie dienesti vienkārši nespēj sameklēt normālus cilvēkus, kuri apkalpotu invalīdus. Rezultātā sociālā darbinieka lomā nonāk "sabiedrības krējums".

No savas pieredzes

Aptuveni pirms diviem gadiem autoru skāra briesmīga nelaime. Rīgā, strādājot grupas "Alisa" koncertā, es saņēmu spēcīgu sitienu pa galvu. Man bija traumatiskais insults, pēc reanimācijas un astoņas dienas ilgas komas paralizēja kreiso pusi. Tā es kļuvu par I grupas invalīdu.

Pēc kārtējās smagās galvas operācijas dzīvesbiedre mani pameta kā "lieku nastu", tāpēc biju spiests paļauties uz sociālajiem darbiniekiem. Varu droši teikt: ja ne draugi, kas mani nepiemirsa, es vienkārši nebūtu izdzīvojis.

Reāls stāsts. Atnāk pie manis sociālais darbinieks vārdā Ancis. Palūdzu viņu ieslēgt gāzi virtuvē, lai uzvārītu tēju, jo pats to izdarīt nevaru – viena roka ir paralizēta un bezspēcīgi karājas, bet Ancis izmetās kāpņu telpā un sāka skraidīt pa kaimiņiem, lai parāda, kā ieslēgt gāzi.

Tāda pati bija viņa reakcija, kad puisim vajadzēja atvērt eļļas pudeli (vāciņš ir viltīgs, lai bērni nejauši neatvērtu...). Sociālais darbinieks, šķiet, noskrēja līdz sestajam vai pat trešajam stāvam, meklēdams kaimiņu, kurš viņam atvērtu to pudeli.

Problēmas gadījās arī nākamajā dienā, kad noskaidrojās, ka Ancis vienkārši nespēj aizvērt man vējjakas rāvējslēdzēju. Paveicās – Ancis vismaz zināja, kā atkritumus izņemt no spaiņa un iznest.

Rodas jautājums: kā sociālos darbiniekus māca pildīt pienākumus? Ja viņiem vajadzētu iziet vismaz primitīvus kursus un saņemt sertifikātu, tāds Ancis būtu atsijāts pirmajā nodarbībā.

20 minūtes

Pēc neliela skandāla sociālajā dienestā man izdevās darbinieku nomainīt. Palīdzēt nolēma viena dāma, tomēr atkal nebija kārtības, jo viņa centās nopelnīt vairāk un ņēma sev pēc iespējas vairāk klientu – jo vairāk klientu, jo vairāk vizīšu, jo lielāka arī nopelnītā summa. Galu galā viņa visur kavējās, dažkārt pat par 2-3 dienām.

Suns pavadonis. Foto no arhīva
© Sputnik / Владимир Песня

Viena lieta, ja sociālajam darbiniekam vienkārši jāaizskrien uz veikalu pēc produktiem, cita – ja vajag nomainīt pamperu ratiņkrēslā sēdošam invalīdam ar paralizētām kājām. Tas ir vesels stāsts. Te vajadzīgs gan fizisks spēks, gan veiklība, un invalīdu vēl vajag nomazgāt un izmest pamperu konteinerā.

Vēl sociālajam darbiniekam vajadzīga milzu pacietība, jo slimniekiem bieži bojājas raksturs. Vajadzīga spēja ātri pieņemt lēmumu, ja ar pacientu kaut kas nav kārtībā.

Vai veic vismaz minimālus testus? Protams, ne, citādi Anci pie invalīda ne tuvumā nepielaistu.

Laikam jau ierēdņiem nekad nav nācies barot ar karotīti gulošu invalīdu. Saskaņā ar RD Labklājības departamenta izstrādāto dokumentu, tam atvēl 20 minūtes.

Sociālajam darbiniekam jānomazgā rokas pacientam, viņš jāapsēdina un jāpaēdina. Ja procesā nosmērējies apģērbs vai gultas veļa, tā jānomaina, varbūt pat jāizmazgā grīda pie gultas. Un tas viss 20 minūšu laikā.

Ēdiena gatavošanai vientuļam invalīdam atvēlēta 1 stunda trīsreiz nedēļā. Tātad šajā laikā jāpagatavo brokastis, pusdienas un vakariņas divām vai trim dienām. Šajā stundā jāiespiež viss – gan produktu sagatavošana, gan vārīšana un cepšana, gan virtuves sakopšana. Labi, ja pacientam nav problēmu ar kuņģi un visu gremošanas traktu. Bet ja nu viņam jāievēro diēta? Ja viņam vajadzīgs tikai sasmalcināts ēdiens?

Mūsu pilsētas šausmas

Vēlreiz no sirds pateikšos saviem draugiem, kuri tā iekārtoja manu dzīvokli, lai es varētu iespēju robežās par visu parūpēties pats (kaut rāpus uz grīdas vai palēnām, balstoties pret sienu). Un pastāvīgi dažādi treniņi (bieži vien – divreiz dienā) arī nesa savus augļus.

Vārdu sakot, kā varēju, tiku ar visu galā, vēl varēju strādāt un rūpēties par kaķi. Taču ar mani itin vienkārši varēja gadīties kaut kas tāds, ko mans stāstīja fizioterapeite, kas tāpat kā sociālie darbinieki apmeklēja tos pašus klientus.

Lūk, ko viņa pastāstīja: "Atnāku pie viena pacienta, dzīvoklī neaprakstāma smirdoņa, nabadziņš guļ istabas vidū – viņš nokrita no gultas un līda uz tualeti. Redzams, ka pamperus, piedod, viņam nav mainījuši dienas trīs. Virtuvē deguma un kūstošas plastmasas smaka – sadegusi panna ar plastmasas rokturi. Acīmredzot, sociālais darbinieks tajā mēģināja izcept kartupeļus, taču netika galā, aizmirsa pannu pirms divām dienām un aizgāja no dzīvokļa, neizslēdzis gāzi. Uz otra riņķa stāvēja katliņš, kur pārvārītu makaronu kalnu rotāja biezs zilganzaļš pelējums. Vārdu sakot, vienreizēja palīdzība vientuļam cilvēkam."

Gadījies arī tā, ka sociālie darbinieki, mirdami vai nost paģirās, apzog invalīdus, lai "uzlabotu veselību". Par tādiem gadījumiem stāstīja fizioterapeiti un brīdināja, lai esmu ļoti uzmanīgs ar sociālajiem darbiniekiem un nekādā gadījumā nerādu, kur ir nauda, citādi var apzagt.

Tā ir fantastika

Cilvēki no godīgām privātajām organizācijām, kuri cita starpā sniedz sociālo atbalstu, nesaprot, kāpēc pašvaldību vai valsts struktūras nevar piešķirt pienākošos summu invalīdam, nevis dīvainām organizācijām, kas meklē cilvēkus, pa ceļam sadalot naudu pa saviem budžetiem un atstājot grašus cilvēkiem, kam jāpilda smagais darbs.

Normālus cilvēkus smagajam darbam ar invalīdiem tādos apstākļos neatrast, un to dara, kas pagadās.

Bet invalīds, aprēķinot, ka varēs mēnesī samaksāt par palīdzību vidēji 500-700 eiro, viegli atradīs pieklājīgu palīgu un turpinās dzīvot, trenēties un saņems vajadzīgās medicīniskās procedūras, lai iespēju robežās atgūtu zaudēto veselību, nevis eksistēs kā dārzenis netīrā pamperī.

Nav grūti aprēķināt, cik ilgs laiks patiesībā vajadzīgs pacienta apkalpošanai. Nav grūti, ņemot vērā šo aplēsi, vienojoties ar pacientu, nolemt, kāda summa viņam tiks pārskaitīta. Bet vienkāršāk ir pieņemt un parakstīt fantastiskus dokumentus ar nepārprotami nereāliem cipariem.

Tagi:
sociālā aprūpe, Latvija

Galvenie temati