13:52 11 Aprīlis 2021
Tiešraide
  • USD1.1888
  • RUB91.8152
Latvijā
Saņemt īso saiti
Viņi cīnījās par Dzimteni: latvieši un latviešu vienības Sarkanajā armijā (11)
120

9. maija priekšvakarā Sputnik nolēma atgādināt par latviešu varoņdarbiem, kuri cīnījās pret nacistiem Lielā Tēvijas kara frontēs; drosmīgā snaipere Ērika Gaile uz visiem laikiem ierakstīja savu vārdu Uzvaras hronikā.

RĪGA, 7. maijs — Sputnik, Aleksandrs Ržavins. Viņu gaidīja liela nākotne un slava Latvijas sporta vai zinātnes jomā, bet viņa nedevās uz aizmuguri un nolēma cīnīties pret ienaidnieku frontē ar ieročiem rokās. Ja tas būtu noticis pirms simtiem gadiem, tautas atmiņā viņa būtu iemūžināta, kā amazone vai valkīra. Drosmīgo latviešu sportisti, snaiperi un vienkārši skaisto meiteni sauca Ērika Gaile. Pēc dokumentiem: medmāsa, vēlāk - Sarkanās armijas snaipere biedre Ērika Pētera meita Gailis (1916-1943).

Otrajā pasaules karā latviešu vidū bija daudz varoņu. "Bēda" tikai ir tāda, ka viņi cīnījās "nepareizajā" pusē – no Latvijas Republikas tagadējo varasvīru viedokļa. Tāpēc Baltijā (diemžēl arī Krievijā, ko nu tur teikt) par viņiem runā maz, viņi ir gandrīz aizmirsti. Tāpēc pazīst dažādus herbertus cukurus, voldemārus veisus vai viktorus arājus, nevis tos latviešus, kuri to patiešām ir pelnījuši. Kuri patiesībā cīnījās pareizajā pusē - labajā pusē, antihitleriskās koalīcijas pusē.

Sasniegumi sportā

1916. gada 14. janvārī Krievijas pilsētas Vendenā (tagad tās ir Latvijas Cēsis) strādnieku ģimenē piedzima meitene, kuru nosauca par Ēriku. Jau skolā viņa sāka slēpot, taču profesionāli ar slēpošanu nodarboties sāka vēlu. Izņemot pāris slēpošanas mācību stundas skolā, viss sākās 1935. gadā, kad Ērika uzvarēja slēpošanas sacensībās Cēsīs 5 kilometru distancē, kurā varēja piedalīties visi interesenti. 1935. gada rudenī Gaile pārcēlās uz Rīgu un iekārtojās strādāt Rīgas Bērnu slimnīcā. Paralēli iestājās sporta klubā  "Universitātes sports" un sāka nopietni nodarboties ar slēpošanu.

Эрика Гайле. Фото из журнала Fiziskā Kultūra un Sports, Nr.3 (01.03.1940)
© Photo Из личного архива Александра Ржавина
Ērika Gaile. Foto no žurnāla Fiziskā Kultūra un Sports, #3 (01.03.1940).

Ērika sāka aktīvi piedalīties sacensībās Latvijā, Lietuvā, Polijā, izcīnīja astoņas medaļas. Vairākkārt bijusi Latvijas čempione dažādos slēpošanas sacīkšu veidos. 1941. gadā Latvijas PSR Sporta meistare Gaile piedalījās sacensībās Maskavā, kur ieņēma sesto vietu 450 dalībnieku vidū.

Viena no pirmajām Latvijā aizrāvās ar slalomu. Par Ērikas "otro mīlestība" kļuva ātrslidošana sports. Tagadējiem sieviešu vienlīdzības aizstāvjiem par viņu būtu jābūt sajūsmā. Lūk, piemēram, ko sacīja Ērika intervijā Latvijas žurnālam Fiziskā Kultūra un Sports 1940. gada sākumā:

"Runas, ka distanču slēpošana būtu sievietēm nepiemērota, ir tikai runas. To nesaku tādēļ, ka esmu meistare, bet gan tādēļ, ka man bijusi izdevība pārliecināties, cik lielā mērā sacīkšu slēpojumi un attiecīgie treniņi sekmē sievietes fizisko norūdīšanos un izturību."

Fašistu medības

Ērika Gaile sveica un atbalstīja padomju varas nodibināšanu Latvijā. Sākoties karam, viņa evakuējās uz PSRS, lai neatrastos nacistu okupētajā teritorijā. 1941. gada 25. augustā brīvprātīgi pievienojās Sarkanās armijas rindām un tika nosūtīta uz 201. latviešu strēlnieku divīziju. Sākumā viņa dienēja 122. strēlnieku pulka sanitārajā rotā par feldšeri. Piedalījusies kaujās pie Narofominskas un Borovskas, kur sniedza pirmo palīdzību ievainotajiem sarkanarmiešiem.

Фельдшер Эрика Гайле, январь 1942 года. Автор: Гундега Петровна Зариня
© Photo Из личного архива Александра Ржавина
Feldšere Ērika Gaile, 1942. gada janvāris. Autore: Gundega Zariņa

1942. gada rudenī divīzijā, kas no 1942. gada 5. oktobra kļuva par 43. gvardes latviešu strēlnieku divīziju, izvērsās snaiperu kustība. Arī Ērika nolēma tai pievienoties. Viņu centās atrunāt, bet Gaile bija noskaņota apņēmīgi.

"Salīdzinājumā ar citiem es neesmu nedz labākais, nedz sliktākais cīnītājs. Iet bojā var arī sanitārā vienībā, bet, ja gadīsies mirt par snaiperi, tad vismaz tas notiks ar apziņu, ka par manu dzīvi ienaidnieki ir dārgi samaksājuši."

1942. gada 28. novembrī viņa sāka medīt fašistus. Tolaik divīzija cīnījās jau pie Staraja Rusas. Gaile strādāja kopā ar Pāvelu Zujevu. Kādu dienu viņa atgriezās drūma un nevēlējās runāt. Tikai kā lielu noslēpumu pastāstīja par to, kas notika, vienam biedram, Elmāram Laukmanim, ar kuru kopā cīnījās jau pie Maskavas: no viņas viedokļa bija noticis kaut kas briesmīgs. Tajā rītā ilgi bija klusi, neviens neparādījās. Beidzot krūmi pašķīrās un parādījās resns kā alus muca hitlerietis... sieviešu svārkos. Knapi turoties, lai neuzsprāgtu no smiekliem, Gaile nospiedusi mēlīti un... netrāpīja. Taču snaiperim jābūt izturīgam. Nākamajā dienā viņa to atkal ieraudzīja un jau bija mierīga - deviņpadsmitais "ārietis" devies uz viņpasauli.

Kādā jaukā ziemas dienā viņi ar Zujevu par 80 metriem pietuvojās pretinieka pozīcijām. Kad snaiperi atklāja uguni, vācieši nevarēja saprast, no kurienes tā nāk. Kopā Zujevs un Gaile nošāva deviņus, pieci bija Ērikas kontā. Viņas konts papildinājās sportiskā ātrumā: nepilna mēneša laikā – 31 apstiprināts ievainotais mērķis. Viņa nekad nelielījās ar panākumiem. Atpūšoties biedru lokā, atcerējās tikai Cēsu, Siguldas un Ērgļu kalnus, par to, cik brīnišķīga tur ir slēpošana.

Bojāeja un atmiņa

27. decembra rītā Ērika nošāva kārtējo ienaidnieku, bet nepaspēja izgriezt 32. robu. Vācieši fiksēja padomju snaiperu pozīciju un atklāja mīnmetēju uguni. Gaile bija smagi ievainota, un viņu nosūtīja ārstēties uz aizmuguri. Klusēdama viņa pameta savus biedrus, jo ievainojums bija briesmīgs: šķembas bija sakropļojušas meitenes seju un mēli. Tikai acis teica: "Es drīz atgriezīšos."

123. gvardes strēlnieku pulka medicīnas vienības vecākā Ērika Gaile, pulka snaiperu komandas snaipere, tika apbalvota ar medaļu "Par drosmi". Vārdu sakot, dokumentā teikts par 31 iznīcināto fašistu – droši vien pāriniekam nebija laika domāt par pēdējo ievainoto mērķi, jo pēc noteikumiem viņam bija jāizvelk Ērika no apšaudes.

Приказ о награждении Эрики Гайле медалью «За отвагу»
© Photo ОБД «Память народа»
Rīkojums par Ērikas Gailes apbalvošanu ar medaļu "Par drosmi".

Diemžēl nedz vienībā, nedz savās dzimtajās Cēsis Ērika neatgriezās, tomēr divīzijā un dzimtenē viņu neaizmirsa. 1947. gada 1. maijā Cēsu 1. vidusskolas pionieru vienība tika nosaukta par godu Ērikai Gailei. Skolā labi zināja savas tautietes biogrāfiju (skolā viesojās viņas māsa un cīņu biedri), bet nezināja, kur viņa ir apglabāta.

Pēc Uzvaras 20. gadadienas "sarkanie izmeklētāji" beidzot noskaidroja, ka Gaile mirusi no ievainojumiem 1943. gada 7. janvārī Evakuācijas hospitālī Nr. 3476 Maksatihā. Jā, jā, nojauta neviļ latviešus. Šī ciemata Krievijas Tveras apgabalā nosaukums ir saistīts ar latviešu vārdu "maksāt" un "maksa". Starp citu, tā sakne iekļuvusi latviešu valodā no somugru valodām: piemēram, karēļu makso (maksāt) un somu maksuat (naudas nodeva). Šī apdzīvotā vieta parādījās XVI gadsimta sākumā, kad uz Tveras zemes apmetās karēļi – bēgļi no Krievijas zemēm, kas tika Zviedrijai pēc juku laikiem.

1967. gadā pionieru vienība lūdza pilsētas varas iestādes nosaukt Gailes vārdā kādu ielu. Tika izvēlētā Vāveres iela, un tā saucās par godu Ērikai līdz padomju varas beigām Latvijā. Katru gadu februārī skolā rīkoja Ērikas Gailes kausa sacensības. Un vēl katru gadu Cēsu pionieri veica braucienus pa Sarkanās armijas latviešu vienību kauju vietām pie Staraja Rusas un Maskavas. Tāpat noteikti apmeklēja Maksatihu, kur Latvijas un Krievijas pionieri kopīgi nolika ziedus pie Ērikas un viņas kaujas biedru kapa.

Памятное мероприятие на месте захоронения Эрики Гайле в Максатихе 17 мая 1981 года
© Photo Из личного архива Александра Ржавина
Piemiņas pasākums Ērikas Gailes apbedījuma vietā Maksatihā 1981. gadā 17. maijā

Starp citu, Brāļu kapos ir apglabāti arī citi latvieši. Piemēram, rīdzinieks sarkanarmietis Alberts Groblis (1915-1942) no 201. strēlnieku divīzijas 170. atsevišķa sakaru bataljona. Lūk, te gvardes jaunākais seržants Alfrēds Negribs (1924-1943), 43. gvardes strēlnieku divīzijas 121. gvardes strēlnieku pulka nodaļas komandieris – latvietis no Krievijas Smoļenskas apgabala, kur no Kurzemes guberņas Talsu apriņķa pārcēlās viņa tēvs Fjodors Negribs (1885-1938), nošauts 1938. gadā...

  • Ērikas Gailes apbedījuma vieta Brāļu kapos Maksatihas ciematā Tveras apgabalā.
    Ērikas Gailes apbedījuma vieta Brāļu kapos Maksatihas ciematā Tveras apgabalā.
    © Photo Александр Ржавин
  • Brāļu kapi Krievijas Federācijas Tveras apgabala Maksatihas ciematā.
    Brāļu kapi Krievijas Federācijas Tveras apgabala Maksatihas ciematā.
    © Photo Александр Ржавин
  • Piemiņas plāksne ar latviešu sarkanarmieša Alberta Grobļa vārdu Brāļu kapos Krievijas Federācijas Tveras apgabala Maksatihas ciematā.
    Piemiņas plāksne ar latviešu sarkanarmieša Alberta Grobļa vārdu Brāļu kapos Krievijas Federācijas Tveras apgabala Maksatihas ciematā.
    © Photo Александр Ржавин
1 / 3
© Photo Александр Ржавин
Ērikas Gailes apbedījuma vieta Brāļu kapos Maksatihas ciematā Tveras apgabalā.

Mūžīga piemiņa! Ļoti ceru, ka pienāks laiks, kad latvieši atcerēsies par tiem, īstajām frontiniekiem un varoņiem, kuri ziedoja dzīvību cīņā ar ļaunumu. Un uz Ērikas Gailes kapa atkal parādīsies ziedi, ko atveduši viņas ciltsbrāļi un tautieši.

 

Temats:
Viņi cīnījās par Dzimteni: latvieši un latviešu vienības Sarkanajā armijā (11)

Pēc temata

Viņi cīnījās par Dzimteni: latvieši un latviešu vienības Sarkanajā armijā
Tagi:
Lielais Tēvijas karš, latvieši

Galvenie temati