RĪGA, 8. marts – Sputnik, Aleksejs Stetjuha. Tas, kas kādam pārvēršas lielos svētkos, bez šaubām ir citu cilvēku titāniska darba rezultāts. Ziedu bāzes un veikali 8. martā pārvēršas ezeros, kur nebeidzamā plūsmā ietek cilvēku upes. Īpašniekiem šīs upes pārvēršas naudā, bet darbiniekiem – sviedros.
Kopš paša rīta mēs iebraucām kādā no galvaspilsētas ziedu bāzēm. Stāvvieta pilna, mašīnas pastāvīgi mainās. No angāra iznāk cilvēki ar ziedu saišķiem. Daži ar saišķu saišķiem. Apturēt viņus sarunai praktiski ir neiespējami. Lielākoties tie ir cilvēki, kuriem uzticēts iegādāties ziedus darba kolēģēm. Tāpēc visi steidzas.
Darbiniekiem arī darba pilnas rokas. Zālē strādā kādi divdesmit cilvēki, visi aizņemti. Kāds apkalpo pircēju, kāds stāv kasē, kāds iepako buķetes. Garām pastāvīgi iet visstrādīgākie: ar smagām ziedu pilnām kastēm. Tie ir ziedu veikalu pasūtījumi.
Minūtes divdesmit cenšos noķert kādu intervijai. Visi cenšas mani aizsūtīt pie kolēģa. Kolēģi arī atsakās. Visbeidzot, karuselis tomēr apstājas uz Kaspara: kolektīvs kopīgi deleģē viņu sarunai.
– Saprotu, ka tas ir primitīvs jautājums, un tomēr: pārdošanas apjoms stipri atšķiras no ikdienas?
– Jūs taču pats visu redzat. Mums astotais marts ir "Ziedu jaunais gads". Pārdošanas pieaug …padsmit reizes – precīzāk nemācēšu pateikt. Septītajā mēs aizejam no darba vēlā naktī, astotajā atnākam agrā rītā.
– Kas pie jums pērk?
– Lielākais procents, protams, – vairumtirgotāji. Ziedu veikali, bodītes. Ar tiem, principā, ir vienkāršāk. Sapakoji kastes un nosūtīji. Bet arī parasti cilvēki daudz pērk. Pie mums ir lētāk. Lielākoties tie, kas pērk vairākus vienādus pušķus.
– Sievai vai mīļākajai?
– Mēs neprecizējam. Taču visticamāk – darba kolēģēm.
Kamēr mēs sarunājamies, blakām dažas darbinieces darina pušķus.
– Un vai savas darbinieces šajā dienā apsveicat?
– Apsveicam, protams. Tuvāk dienas vidum, kad parādās neliela atelpa. Uzklājam galdu.
– Vai dāvināt ziedus?
– Tas ir izveidojies stereotips, ka, ja cilvēki, strādā ar ziediem, tad nespēj tās vairāk redzēt. Meitenēm vienalga patīk ziedi, neatkarīgi no darba vietas. Tāpēc arī savām dāvinām.
Pēc Kaspara sacītā, nekādas izmaiņas visā viņa darba laikā nav notikušas. Pieprasījums šajā dienā nav mainījies nekādā virzienā. Pēc politikas ziedu veikalos nesmaržo.
Atvadāmies, braucam uz ziedu tirgu. Pulksten deviņi no rīta. Darbadiena. Vairums jau ir iepirkušies, vai arī atlikuši to uz vakaru. Taču pircēju plūsma vienalga ir. Lielākoties – pensijas vecuma ļaudis. Viņiem nav kur steigties: staigā gar rindām, izvēlas. Viņu priekšrocība ir iespējā izvēlēties no plaša sortimenta. Lai gan pastāv bāzes, vakarā ziedu bodītes vienalga kļūst ievērojami tukšākas.
Ejam klāt pie nejauša pircēja.
– Dārgi izmaksā svētki?
– Nu, kā dārgi. Standarti. Pie mums cenas svētkos nelauž, un par to vien paldies. Mēs pirms kādiem desmit gadiem astotajā martā ar sievu bijām Maskavā. Tur bija šausmas. Cenas dienas laikā piecas reizes pacēla. Pušķis, kurš pirmajā martā maksāja piecus eiro, astotajā sāka maksāt 15. Pie mums viss ir pieticīgi. Varbūt, nedaudz arī pacēla, taču bez fanātisma.
– Bieži pērkat ziedus citās dienās?
– Cenšos reizi mēnesī. Pensijas dienā. Vasarā biežāk. Tad daudz pļavas ziedu pārdodas. Lēti un skaisti. Agrāk pats lasīju. Tagad vairs nesanāk.
Pārdevēji saka: pirmais vilnis pagājis. Galvenais sāksies sešos, kad cilvēki nāks no darba. Pērk visi: jaunieši ņem dārgākus, pensionāri lētākus. Bet iedalīt pircējus pēc tautības šajā dienā neizdodas. Krievi un latvieši ņem vienlīdz daudz ziedu.
