10:12 24 Janvāris 2019
Tiešraide
  • USD1.1367
  • RUB75.2297
Dokumentu parakstīšana. Ilustratīva fotogrāfija

"Beidzot būtu jāveido Piedošanas komisija": "čekas maisu" kaislības nenorimst

CC BY-SA 2.0 / U.S. Army Corps of Engineers Nashville District / Tennessee formalizes Silver Jackets Program with charter signing
Latvijā
Saņemt īso saiti
62

VDK aģentu kartotēkas publicēšana un bijušo "čekistu" atklāsmes turpina rosināt Latvijas sabiedrības diskusijas – stāstu ir tik daudz, ka daži pat ir aizdomājušies par vēl vienas komisijas izveidošanu.

RĪGA, 29. decembris – Sputnik. Nedz Ziemassvētki, nedz gaidāmais Jaunais gads nespēj novērst latviešu uzmanību no VDK arhīvu pētīšanas. Neskatoties uz to, ka visi skaļākie vārdi no publicētās VDK kartotēkas ja, liekas, ir nosaukti, kaislības nenorimst – pienācis atklātu stāstu laiks no pašiem "čekistiem", kurus viņi publicē gan ar vietējo mediju palīdzību, gan privātajos blogos.

Taču latvieši pret to izturējās, izskatās, ka ar sarkasmu. Tā, piemēram, Salvis Lielbārdis Twitter salīdzināja jautājumu par sadarbību ar VDK ar jautājumu par ļoti intīmu procesu.

​"Jautājumu par sadarbību ar KGB (VDK – red.) var salīdzināt ar jautājumu par masturbāciju. 95% to neesot darījuši, lai arī zināms, ka to nav darījuši tikai 5%, kas bija impotenti! Beidzot saraksti ir publicēti! Un, jā es savulaik masturbēju 3 reizes dienā!" raksta Lielbārdis.

Citi apsprieda "čekas maisu" saturu pat šaurā ģimenes lokā.

​"Ģimenes čats pārvērties par "kurš no mums pazīstamajiem varētu un nevarētu būt bijis "čekas maisos" čatu," stāsta saviem sekotājiem Irbe Šmite, papildinot savu tvītu ar haštagu #PriecīgusZiemassvētkus.

Savukārt pazīstams jurists Edgars Pastars piedāvāja savu "pret naida zāļu" recepti sakarā ar publicēto VDK kartotēku.

​"Beidzot būtu jāveido Piedošanas komisija, lai katrs VDK materiālos minētais varētu izstāstīt savu stāstu. Normāla pasaules prakse bija režīmu koloborantu un cietušo gadījumā," pastāstīja par savām domām jurists Pastars, piebilstot, ka komisiju derētu izveidot no mileniāļiem, kuri nevarēja būt "maisos".

Kāds no komentētājiem atbalstīja šo ideju, citi izturējās pret to ar lielu skepsi.

​"Normāli būtu kā Lietuvā: stukači varēja iet un visu izstāstīt; to vārdus nepublicēja. Latvijā arī sākumā aģenti esot bijuši gatavi runāt, bet tad uzzinājuši, ka par viņiem nekā nav, un apklusuši. Tam, ka tas tā nenotika, ir tikai viens skaidrojums: ar viņiem 27 gadus varēja manipulēt," uzskata kāds Jans Jansons.

​"Visās valstīs, kur šādas komisijas kopš 70-tajiem gadiem ir bijušas izveidotas, tas notika tūdaļ pēc režīmu maiņas, kad tam bija ļoti praktiska jēga. Pēc 30 gadiem šī jēga diemžēl būtu gaužām maza," uzskata Mārtiņš Kaprāns.

​"Ir psihoanalītiķi," atbildēja uz komisijas izveidošanas ideju Olavs.

"Čekistu" stāsti un "coming out"

Atgādināsim, pēc VDK kartotēkas publikācijas ar atklātiem stāstiem uzstājās vienlaikus vairāki pazīstami latvieši. Tā, piemēram, uzņēmējs Jevgēņijs Grombergs publicēja Facebook savu "VDK aģenta" kartiņu un stāstu par to, ka nekad nav bijis aģents, bet gan bijis gluži vienkāršs Starptautiskā jauniešu tūrisma biroja "Sputņik" darbinieks. Kartiņa uz viņa vārda tika atvērta priekš statistikas, un to apstiprinājusi pat tiesa, paziņoja Gombergs.

Cits "VDK aģents", fantastikas rakstnieks, dzejnieks un Latvijas Rakstnieku savienības loceklis Nikolajs Gudaņecs veica "coming put", publicējot Facebook savu kartiņu un vaļsirdīgu atzīšanos. "Biju muļķis, nesapratu, ka ar velnu nedrīkst spēlēt viņa spēles," paskaidroja viņš lasītājiem un iedrošināja, ka nenožēlo šo pieredzi.

"Man nav grēku, ko nožēlot, neviens manis dēļ nav cietis. Taču, ja varētu dzīvi nodzīvot vēlreiz, es rīkotos citādi, atteiktos no vizītēm un sarunām. Ja kāds mani nosauks par stukaču un nespiedīs roku, es to pieņemšu, jo esmu pelnījis," norādīja Gudaņecs.

Šīm atklāsmēm sekoja arī citas. Saeimas deputāts no partijas "Saskaņa" Igors Pimenovs Facebook lapā paziņoja, ka par kartiņas esamību ar viņa uzvārdu VDK arhīvos viņš uzzinājis pirms daudziem gadiem – iegūstot Latvijas pilsonību. Pēc viņa sacītā, viņš bija "Sputņik" sabiedriskais gids, un tiesa atzina, ka slepenas apzinātas sadarbības ar VDK nav bijis.

Izrādījās, ka "VDK maisos" ir ierakstīti gandrīz visi bijušies Latvijas Universitātes rektori. Viens no viņiem, zinātnieks Mārcis Auziņš, kurš arī iepriekš nav slēpis šo faktu, ka sadarbojies ar VDK, pat bija spiests publicēt tekstu ar visu sava darba nianšu un "vervēšanas" skaidrojumu.

Pēc Auziņa sacītā, viņš sadarbojies ar VDK, lai iegūtu iespēju stažēties Pekinas Universitātē. Lasītājiem zinātnieks detalizēti stāsta par to, ko darījis pēc komitejas rīkojuma.

"Latvijas sabiedrībai - vislabāk būtu, ja čekas maisu saturs būtu ticis publiskots uzreiz, kad tie nonāca neatkarību atguvušas valsts institūciju rokās. Tagad daudzi no tiem, kuru vārdus atrodam šajos maisos, vairs nevar neko izstāstīt tā vienkāršā iemesla dēļ, ka viņi jau ir aizsaulē," norādīja Auziņš.

Taču visvairāk Latvijas iedzīvotājus šokēja kultūras un radošās inteliģences pārstāvju skaits "čekas maisos". Viņu vidū izrādījās slavenā māksliniece Maija Tabaka, aktieris Jānis Jarāns, rokgrupas "Līvi" loceklis Aivars Brīze, mūziķis Roberts Goziņš un pat slavenais režisors Jānis Streičs.

VDK kartotēkas publicēšana izraisīja masveida kritiku arī viņu kolēģu vidū. Tā, piemēram, pazīstama māksliniece Džemma Skulme paziņoja, ka arhīvu publicēšana neko neatrisinās: "Ne demogrāfija uzlabosies, ne mazāk cilvēki aizbrauks, ne atrisinās mazo algu jautājumu, ne pielikumu pensijām, ne nodokļus," norādīja viņa vienā no intervijām.

Tiesas apbērs ar prasībām

Tā vai savādāk, taču kamēr vieni taisnojas un raksta asaru pilnus stāstus par to, kā viņus vervēja, citi nesēž rokas salikuši un jau nolēmuši aizstāvēt savu godu un cieņu tiesā, raksta nra.lv.

Tiesa, te, kā izrādās, ne viss ir tik vienkārši. Kā paziņoja tiesu administrācijas pārstāve Ināra Makārova, kopš brīža, kad Internetā tika publicēta daļa no VDK arhīva dokumentiem, Latvijas tiesās jau ir vērsušies vairāki cilvēki, kuri vēlas pierādīt, ka nebija saistīti ar VDK.

Tiešu prasību iesniedzēju skaitu Makārova nenosauca, norādot, ka iesniedzēju bijis "salīdzinoši daudz". Tāpat tiesas pārstāve norādīja, ka tiesa nav pirmā šī jautājuma izskatīšanas instance, tādēļ iedzīvotājiem ir jāvēršas prokuratūrā.

Savukārt prokuratūrā paziņoja, ka pagaidām nevienu iesniegumu viņi nav saņēmuši. Saskaņā ar likumu "Par bijušās VDK dokumentu glabāšanu, izmantošanu, kā arī sadarbības fakta konstatēšanu", prokuratūra uzsāk pārbaudes lietu ne vēlāk kā pēc piecām dienām kopš sadarbības fakta konstatēšanas prasības saņemšanas. Pēc tam pirmstiesas izmeklēšanas gaitā prokurors rūpīgi noskaidro, vai cilvēks ir vai nav sadarbojies ar VDK. Pēc prokurora slēdziena, to paziņo iesniedzējam un nosūta lietu tiesai, kura paziņo savu lēmumu par sadarbības ar VDK fakta atzīšanu.

Atgādināsim, ka daļa Latvijas VDK kartotēkas (kopā 10 612 kartiņas) tika publicētas 20. decembrī portālā kgb.arhivi.lv. Dokumenti publicēti skenētā veidā – lielākā daļa kartiņu ir krievu valodā, savukārt teksts ir rakstīts rokrakstā. Strīdi par nepieciešamību atvērt VDK arhīvus Latvijā notika dažas desmitgades un joprojām nenorimst. Saskaņā ar vienu no versijām, visvērtīgākā arhīvu daļa varēja būt izvesta uz Maskavu jau 1990. gadu sākumā.

Pēc temata

Savas intrigas paturiet pie sevis: katram otrajam ir vienalga, kas ir "čekas maisos"
Maisi nav dāvana: arhīvs nevēlas atklāt VDK aģentu slimības un laulības pārkāpumus

Galvenie temati