RĪGA, 12. novembris – Sputnik, Jevgēnijs Leškovskis. Latvijas pirmās amatpersonas absolūti nopietni ir pārliecināti, ka republikai jāaizsargā sevi no "naidīgās puses" draudiem. Kādu pusi viņi uzskata par "naidīgu" ir saprotams bez liekiem vārdiem. Un diez vai tā ir Lietuva vai Igaunija.
Sarkanbaltsarkanie karodziņi, šallītes ar svastiku, veca tehnika no bagātajām NATO valstīm, ugunīgs patriotisms ļaužu sejās un specdienestu darbinieki uz jumtiem. Tā jau no paša vakardienas rīta Rīgas centrā pie Brīvības pieminekļa gatavojās svinēt Latvijas galvenos militāros svētkus – Lāčplēša dienu.
Ziedojiet aizsardzībai
Saskaņā ar jau izveidojušos tradīciju, pie Pulvertorņa – Militārā muzeja filiāles, Aizsardzības ministrija sarīkoja militārās tehnikas izstādi. Izstādīti tika daži pavisam vecas bruņumašīnas, kuras Latvija nopirka daudzkārt dārgāk no citām Alianses valstīm.
Tepat pati bagātākā no visām ministrijām uzstādīja kasti ziedojumiem veterāniem un Latvijas armijas invalīdiem. Daudzi izstādes viesi to nesaprata un bieži karavīriem, kuri vāca ziedojumus, atgādināja, ka bruņotajiem spēkiem arī bez tā ir daudz naudas.
Karavīri izdalīja sarkanbaltsarkanos karodziņus, kalendārus un plakātus ar dienēšanas reklāmu Nacionālajos bruņotajos spēkos, kur visi zīmējumi tika veidoti amerikāņu komiksu stilā. Labi, ka reklāmas plakātos iztika vismaz bez Betmeņiem un Zirnekļcilvēkiem. Tiesa, pat latviešu produkta – Lāčplēša – zīmējumos nebija.
Visvairāk cilvēku, protams, savācās pie Brīvības pieminekļa, kur pa apli svinīgi un ātri maršēja dažādu veidu karaspēku karavīri. Tiesa, policistu skaits, kuri apsargāja Latvijas armiju, pie pieminekļa liekas bija divreiz vairāk.
Vai tad bija par ko raizēties? It kā tādā dienā un tādā vietā kāds uzdrošinātos uzbrukt tik spēcīgu bruņoto spēku cīnītājiem. Bet no kāda acīmredzami baidījās, jo savādāk nebūtu nosēdinājuši uz katra jumta apkārt laukumam specvienību grupas, kuras vēroja parādi snaiperu šauteņu tēmēkļos.
Un te pasmaidīja diplomāti no ASV
Un no kā baidījās, savā runā norādīja nesen atkārtoti Saeimas spīkera amatā ievēlētā Ināra Mūrniece. Pie mikrofona, kurš bija uzstādīts pieminekļa priekšā, viņa uzstājās promesošā prezidenta Raimonda Vējoņa vārdā.
Mūrniece nedivdomīgi lika saprast, ka "mūsu armijai ir jāsargā valsts miers un drošība uz Latvijas un NATO robežas". Kur Latvijai tā robeža atrodas, visiem ir skaidrs.
Taču pēc tam Saeimas spīkere daudziem lika pasmaidīt, ar absolūtu nopietnību pasakot, ka "Latvija pašaizliedzīgi stiprina NATO". Vajadzēja tobrīd redzēt ASV vēstniecības pārstāvju smaidus, kuri atnāca visus apsveikt Lāčplēša dienā.
Parāde beidzās pietiekami ātri. "Jā, kut kā par mazu mūsu armija NATO stiprināšanai…" pajokoja krieviski kāds vīrietis skatītāju pūlī. Jokupēteri uzreiz no visām pusēm nolamāja nervozās latviešu tantiņas, kuras jebkurās nacionāli-pareizās svinībās vienmēr veido absolūto vairākumu.
No brīvības līdz Kalpakam
No Brīvības pieminekļa daudzi karavīri un Latvijas pirmās amatpersonas devās nolikt ziedus pie Oskara Kalpaka pieminekļa, kurš it kā bijis Latvijas armijas dibinātājs.
Kaut gan, patiesībā, Oskars Petrovičs Kolpaks toreiz bija Krievu cara armijas (vēl neizlaistās) oficieris un komandēja tās atsevišķo latviešu bataljonu.
Latviski Kolpaks nerunāja līdz pat mūža galam – nezināja valodu. Un arī gāja boja no savējo lodes – kļūdas pēc.
Tā lūk, būtībā, arī noslēdzās pirmā oficiālā Lāčplēša dienas daļa.
Lāpu gājiens
Pēc oficiālās daļas sekoja ar Rīgas domi pilnībā saskaņotās tautas pastaigas ar lāpām – lāpu gājiens.
Gājienā piedalījās desmitiem tūkstošiem cilvēku, kuru vidū bija gan bērni, gan pusaudži, gan nobrieduši cilvēki, gan pensionāri. Maršruts gāja no Brāļu kapiem līdz Brīvības piemineklim. Gājienu vadīja cilvēki patriotu jakās ar uzšuvumiem, kuri atgādināja SS divīzijas "Miroņgalvu", tikai galvaskausam virsū bija melna berete ar trim zelta zvaigznītēm, nevis ķivere.
Ceļā no kapsētas līdz Vecrīgai kolonnai pastāvīgi pievienojās arvien jauni patrioti. Tūkstošiem nacionāli-norūpējušos atklāti demonstrēja Eiropas centrā, kādus spēkus un kādu ideoloģiju atdzīvina Latvijā.
Un beidzās viss ar desmitiem tūkstošiem sveču pie Brīvības pieminekļa, krastmalā un uz plosta, kuru nolaida pa naksnīgās un aukstās Daugavas melnajiem ūdeņiem.
Tādi lūk Lāčplēša svētki bija Rīgā, un, pats baisākais, ka daudziem tie gāja pie sirds.
