RĪGA, 27. augusts — Sputnik. Otrdien, 22. augustā kļuva zināmi Latvijas un Igaunijas valdību tikšanās rezultāti. Abu valstu tieslietu ministri – Dzintars Rasnačsun Urmass Reinsalu parakstīja kopēju paziņojumu, kurā izvirzīja prasības par "padomju okupācijas radīto zaudējumu" kompensāciju.
Dokumentā ministri uzsvēra, ka nepieciešams izlemt jautājumu par "padomju okupācijas radīto zaudējumu aprēķinu" un izvērtēt iespējas "piedzīt kompensāciju no Padomju Savienības pēcnācējas – Krievijas Federācijas". Rasnačs sarunā ar Reinsalu atzīmēja, ka to būtu iespējams risināt ANO līmenī.
Atbildot uz pretenzijām, Maskava paziņoja, ka nepiekrīt termina "okupācija" lietošanai attiecībā uz periodu, ka Baltijas valstis bija PSRS sastāvā, tātad nevar būt ne runas ne par kādu kompensāciju. Turklāt Kremlis lūdza paturēt prātā ieguldījumu Baltijas infrastruktūras attīstībā PSRS laikā.
Politologs un žurnālists Armens Gasparjans savā iknedēļas Baltijas notikumu apskatā radio Sputnik pastāstīja, kādas aplēses tik maniakāli veic Baltijas valstis.
"Godīgi sakot, es nevaru saprast, ko viņi atkal rēķina. Viņi taču jau pērn paziņoja, ka Maskavai ir jāizmaksā apaļi 333 miljardi eiro katrai Baltijas valstij. Tas ir aprēķināts un vietējo politiķu apstiprināts okupācijas "zaudējums". Taču pagājis gads, un viņi atkal ķērušies pie tā paša. Turklāt es nesaprotu, kas ir okupācija no viņu viedokļa," – paskaidroja Gasparjans.
Viņš atzīmēja, ka par okupācijas piemēru varētu kalpot vācu karaspēku okupācija Polijā. Taču Baltijas "okupācijas" gadījumā vispār nav saprotams, par ko ir runa. Gasparjans atgādināja, ka Igaunijā 1946. gadā tika atklāts šīs valsts vēsturē pirmais tautas koris, ka Latvijā "okupācijas" rezultātā parādījās RAFi, VEFi, Dzintars, kas neapšaubāmi neatbilst nekādiem priekšstatiem par okupāciju.
"Okupācija nozīmē visas resursu bāzes izsūknēšanu, nevis ātras attīstības ekonomikas izveidi, kas notika Baltijā. Baltijas valstis vienmēr ir izturējušās kā kaprīza dāma, kuras niķi vienmēr izpildīti. Viņi visu laiku kaut ko grib. Tā ir normāla prakse," – uzsvēra Gasparjans.
Pēc politologa domām, neviens ANO neuzņemsies izskatīt šīs iedomātās "okupācijas" gadījumu. Gasparjans tāpat atzīmēja, ka okupāciju Baltijā ik gadus atceras šim reģionam svarīgos datumos – 22. un 23. augustā – laikā, kad 1939. gadā tika parakstīts Padomju Savienības un Vācijas neuzbrukšanas līgums (Molotova-Ribentropa pakts).
"Pašlaik baltieši visi kopā pieprasa kompensāciju. Viņi labi iemācījušies šo estrādes numuru. Es nevaru sagaidīt, kad Laima Vaikule nodziedās "es prasu naudu", nevis "izgāju uz Pikadilliju". Tagad vēl arī Ukraina, kas, pateicoties šim paktam, saņēma zemes, arī kaut ko pieprasa. Bites pret medu. Taču neko darīt, tāda ir politika, lai arī neviens to nopietni neizskatīs," – piezīmēja Gasparjans.
Politologs piebilda: ja sākt no sākuma, vajag paturēt prātā to, ka savulaik Pēteris I Baltiju nopirka par zeltu. Ja to summu pārrēķināt mūsdienu naudā, ne Igaunija, ne Latvija vēl ilgi nesakrās tik daudz, lai nopirktu sevi atpakaļ.
Tāpat politologs ieskatījās Latvijas iekšpolitikā – viņš pievērsās jautājumam par Latvijas Krievu savienības līderes Tatjanas Ždanokas svītrošanu no Saeimas deputātu kandidātu saraksta.
"Ne mirkli nešaubījos par to, ka Ždanokai neļaus piedalīties vēlēšanās, ko jebkura krievvalodīgo elektorālā aktivitāte Latvijā rada milzu draudus mūsdienu latviešu valstiskumam. Ždanoka ir ļoti pieredzējusi politiķe, Eiropas Parlamenta deputāte, viņai ir stingrs pamats zem kājām. Protams, no mūsdienu Latvijas viedokļa viņas piedalīšanās vēlēšanās nav pieļaujama. Taču ar tādiem liegumiem, drakoniskām metodēm neko panākt nevar," – uzskata Gasparjans.
Politologs uzskata, ka situācijā ar Ždanoku Latvijas varasiestādes pieļāvušas kļūdu. Viņiem vajadzēja dot "zaļo gaismu" LKS priekšsēdētājai: tikties ar viņu debatēs un papūlēties uzvarēt ar intelektu. Pēc eksperta domām, Ždanokas sakāves gadījumā būtu iespējams paziņot, ka viņai tika dotas visas iespējas, taču viņa nav tikusi galā, nav izturējusi spiedienu un tā tālāk.
Ar ko gan tagad strīdēsies nacionālisti, — lauzīja galvu Gasparjans. Viņš uzskata, ka tāda uzvara vēlēšanās Latvijai neko nemaksās, jo uzvaras prieks cīņā pret vāju pretinieku nav patiess.
"Kopš seniem laikiem valda viedoklis: tavs spēks tiek vērtēts atbilstoši ienaidniekam. Ja tavs galvenais pretinieks ir Tatjana Ždanoka, tas daudz ko pasaka par tevi pašu. Tāpat – ja galvenais pretinieks ir par pakāpienu zemāks. Un pats galvenais: skaidrs, ka Ždanokas elektorātam kaut kur jāpaliek, un viņi ies balsot par citām partijām. Piemēram, cilvēki izvēlēsies "Par alternatīvu", bet es nedomāju, ka latviešu nacionālistiem viņu priekšvēlēšanu programma patiks labāk nekā LKS programma," – viņš paskaidroja.
Politologs uzskata, ka galu galā Latvijas valdībai varētu iznākt nepavisam ne plānotais. Gasparjans atzīmēja, ka tā gadās bieži. Savulaik tas notika arī Ukrainā.
"Kāds Ukrainā savulaik sadomāja partiju "Brīvība" pataisīt par "Reģionu partijas" spoileri. Kā tas vispār varēja kādam ienākt prātā. Taču izdomāja. Un dabūja Maidanu. Baidos, ka tāpat varētu iznākt arī Latvijā," – brīdināja politologs.
