04:38 22 Oktobris 2018
Tiešraide
  • USD1.1470
  • RUB75.2418
Arno Čorijevs

Arno un viņa divi simti bērnu: kurp bēg Rīgas bezpajumtnieki

Из личного архива
Latvijā
Saņemt īso saiti
Jevgēņijs Ļeškovskis
208

Kāpēc sociālie dienesti apvainojušies uz vienkāršu santehniķi, kurš palīdzējis daudziem bērniem galvaspilsētas ielās nenokrist bezdibenī.

RĪGA, 12. augusts — Sputnik, Jevgēņijs Leškovskis. Arno Čorijevs apliecina: viņš nav pedagogs, viņam nav tādas izglītības, un viņš labprāt atkal darītu tikai savu darbu. Viņš ir santehniķis. Taču liktenis izlēmis citādi – tuvākajā laikā tādas iespējas viņam nebūs. Gandrīz divi simti bērnu, pārsvarā – no visnelabvēlīgākajām ģimenēm, uzskata viņu par savu draugu. Vēl vairāk – par radniecīgu dvēseli.

Vienu vajag paēdināt, ar citu tikai aprunāties

"Vienmēr visiem saku, ka ar prieku atbrīvotos no bērnu neformālās audzināšanas. Cik reizes esmu gājis, piemēram, pie mūsu pareizticīgās baznīcas vadības, runājis, ka draudzes paspārnē Maskavas rajonā vajag organizēt kādu noderīgas brīvā laika pavadīšanas centru bērniem, kur viņi varētu gūt dažādas iemaņas, iemācīties kaut ko noderīgu, izpildot vienkāršus darbiņus, taču pagaidām reakcijas nav. Ceru, ka tomēr būs," – stāsta Arno.

Bērni nāk pie viņa uz santehniķa darbnīcas teritoriju pašā Maskavas rajona sākumā Rīgā, un daudzi šo vietu uzskata par savām otrajām mājām. Dažiem bērniem pat nav citu māju, viņi dzīvo kaut kur, kaut kādos kaktos.

 Арно Чориев
Из личного архива
Arno Čorijevs

Viss sākās ar to, ka reiz pie Arno uz ielas piegāja meitene un palūdza naudu saldējumam. Arno atbildēja: "Kāpēc? Es strādāju, bet saldējumu ēdīsi tu?" Meitene apjuka un paziņoja, ka strādāt viņa nevar, jo iet tikai 1. klasē. "Nu, tad ej un vismaz puķes izravē pie manas darbnīcas," – ierosināja Čorijevs. Meitene puķes izravēja, un Arno viņu pacienāja ar veselām pusdienām, ne tikai ar saldējumu vien.

Pēc tam meitene vienkārši intereses pēc atveda pie Arno divas savas draudzenes. Izrādījās, ka tēva viņai nav, bet draudzenes aug bez vecākiem, pareizāk sakot, vienai no viņām māte tobrīd bija uz nāvi slima un atradās slimnīcā.

Abas draudzenes pie Čorijeva atnāca 30 grādu svelmē, taču kājās abām bija gumijas zābaki. Citu apavu bērniem nebija. Arno aizgāja uz netālo lietotu apģērbu veikalu un par pāris eiro nopirka abām čībiņas.

Tā viens pēc otra pie Arno sāka nākt bērni. Vienam gribējās paēst, otram nebija drēbju – pa ielām staigāja skrandās. Trešajam gribējās aprunāties, ceturtajam trūka vecāku uzmanības, ar piekto uz ielas neviens nespēlējās, bet pie Arno kompānijas labad uzņēma rotaļā. Reiz atnāca trīs māsas, kuru māmiņa nesen dzemdējusi ceturto bērnu. Jaundzimušo viņa vēl šā tā pieskatīja, bet vecākās uzticēja ielai. Arno visiem palīdzēja, nevienu nedzina prom.

Palīdzēt, nevis spriedelēt

"Man ir normāla cilvēka normāla reakcija nenormālā situācijā. Bet runas par "plašu sirdi" vai "dvēseles aicinājumu" nav domātas man," – skaidroja Arno.

Vērojot stipro strādnieku ar stingro skatienu, spēcīgo pazodi un milzīgajām rokām, nekāda sentimentalitāte ne prātā nenāk.

Arno ir dzimis Rīgā, vecāki šķīrušies. Kopš sešu gadu vecuma viņš kopā ar tēvu dzīvoja netālu no Rostovas pie Donas. No bērnības dzenāja govis uz upi. 1985. gadā atgriezās Rīgā, beidza skolu, pēc tam – profesionāltehnisko skolu, apguva apmetēja, krāsotāja, flīžu licēja profesiju, bet citus amatus vēlāk iemācījās pats.

Arno ir dēls un astoņus gadus vecs mazdēls. Savu bērnu viņš nostādījis uz kājām, tagad palīdz citiem. Protams, ar santehniķa algu visiem nepietiek, taču atrodas labi cilvēki, kur palīdz. Tikai naudu Arno neņem: ja gribi iedot kādu summu, nopērc par to naudu kaut ko vajadzīgu un atnes. Piemēram, vajadzīgs ledusskapis vai vismaz basketbola bumba.

Vēlāk, kad ciemos sāka nākt aizvien vairāk bērnu, Čorijevs sāka vienoties ar objektiem, kuros izvilka vai remontēja santehniku, par to, ka apmaksas vietā tie pieņems viņa bērnus. Tā notika "Akvalandē" Mūkusalas ielā. Tur daži bērni iemācījās peldēt, svinēja svētkus, ko bērni no nelabvēlīgajām ģimenēm nekad mūžā nav redzējuši. Daži sāka nodarboties ar sportu. Nekā nopietna – pievilkties, spēlēt futbolu, taču arī tas bija solis uz priekšu.

Neviens nevēlas doties uz bērnunamu

Daudzu bērnu vecāki zināja, ka viņi skraida pie Arno, un priecājās par to. Dažkārt viņš pat vecākiem mājās palīdzēja. Paziņas bieži vaicā Arno, kāpēc bērni nedodas uz bērnu namu. "Parādiet kādu, kurš vēlas tur nokļūt," – atbild Arno.

"Tikai desmit procenti bērnunamu audzēkņu pēc tam pielāgojas sabiedrībai un dzīvo normāli. Pārējie kļūst par alkoholiķiem, narkomāniem, pa greiziem ceļiem iet uz cietuma pusi. Atkārtošu, manā darbnīcā nav ne bērnunams, ne patversme, taču kaut kāda audzināšana notiek pati no sevis, automātiski. Īstajos bērnunamos Latvijā audzina nez ko. Piemēram, tur bērniem nav aiz sevis jāsakopjas – ir apmaksātas apkopējas, var nesaklāt gultas – to izdarīs viņu vietā, bērni pat grīdas nemazgā," – sašutis Arno.

Viņš piebilda, ka Latvijai nāktos pievērst uzmanību Japānas pieredzei: tur bērni saved visu kārtībā pēc sevis, gatavo ēst, pat remontē telpas. Viņi no bērnības pierod pie darba.

"Bet pie mums ir tikai runas "ko jūs, tā taču ir vardarbība pret bērnu". Un pie kā tas ved? Kas izaug?" – prasa cilvēks, kura darbnīcu bērni apciemo, neskatoties uz stingrajiem noteikumiem.

Aizliegto lietu saraksts karājas pie ieejas. Ja kāds izlamāsies, piecas dienas nedrīkst runāt ar Arno. Aizliegts ne tikai alkohols un cigaretes, bet arī visāda ķīmija – kola un čipsi. Ja paēdi, nomazgā savus traukus. Zādzība tiek piedota tikai pirmo reizi, tikai tad, ja cilvēks, sapratis visu, atdod nozagto.

Paši nepalīdzam, toties citiem traucējam

Tomēr arī "labi ļautiņi" ir atradušies. Kāds paziņojis policijai, ka Čorijevs esot pedofils. Taču pēc tam noskaidrojies, no kurienes vējš pūš – no vietējās sociālā dienesta nodaļas, kam Arno traucēja: turp bērni negāja, bet pie viņa nāk pastāvīgi. Bet sociālo darbinieku alga veidojas atbilstoši uzskaitē esošajam bērnu skaitam: cik problemātisku, cik – normālu. Iedzīvotāju skaits Rīgā sarūk, tātad arī sociālo darbinieku acīs katrs "nelabvēlīgais" bērns ir zelta vērtē, jo katram seko nauda.

"Policisti veda prom bērnus, kad kopā svinējām, piemēram, Lieldienas "Akvalandē", nāca pārmeklēt manu darbnīcu. Toreiz bērniem bija histērija, bet viņu vecāki nevarēja saprast, ko cilvēki formastērpos no manis grib. Ja es būtu pedofils, būtu kādu tur kaut kā aptaustījis, paskatījies "kaut kā tā", viss, es būtu iekritis. Te nav māju bērni, viņiem pirkstu mutē nebāzīsi, viņi ir pieredzējuši, vēl būtu mani šantažējuši, es nogurtu, viņiem planšetdatorus pērkot," – skaidroja Arno.

Turklāt bērni pulcējas Arno darbnīcā noteiktās dienās, nevis ciemojas mājās. Durvis no iekšpuses aizslēgt nevar – slēdzene salauzta. Aizslēgt var tikai no ārpuses.

"Esmu griezies policijā: uzstādiet man novērošanas kameras, tad dienām un naktīm redzēsiet, kas notiek. Nē, neuzstādīja, laikam jau ekonomē. Un darbnīca ir piecu minūšu gājiena attālumā no policijas iecirkņa Gogoļa ielā, kura priekšnieku ļoti labi pazīstu," – stāstīja Čorijevs.

Pret Arno pat ierosinātas krimināllietas par mazgadīgo pavedināšanu un tā tālāk. Taču galu galā viss ir slēgts un visas apsūdzības atceltas – tas ir loģiski. Un viņš vēl joprojām, kā prot, palīdz bērniem nenoripot bezdibenī, audzina. Tikai baidās, ka policisti un sociālie darbinieki viņu neliks mierā.

"Varbūt vismaz pēc rakstiem medijos nāks pie prāta. Vienkārši ir svarīgi, lai visi godīgi darītu savu darbu, tad arī dzīve būs vieglāka. Bet meklēt vainīgo, ja pats nevari atrisināt problēmu, — tas, manuprāt ir pavisam nepareizi," – noslēgumā piebilda Arno.

Pēc temata

Saeima neatbalstīja ierosinājumu aizliegt uz ārzemēm adoptēt bērnus no audžuģimenēm
Daugavpils bāreņiem palīdzēs atrast vecākus
Saglabāsim latviskumu: Lielbritānijā ierosināta audžuģimeņu tīkla izveide
Deputāti nesaskata iespēju atteikties no bērnunamiem Latvijā

Galvenie temati