RĪGA, 8. februāris — Sputnik, Jevgēņijs Leškovskis. Atjaunotās ekspozīcijas atklāšanas ceremonijā bijušās Salaspils koncentrācijas nometnes vietā piedalījās tikai pareizās amatpersonas: Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, kultūras ministre Dace Melbārde un Okupācijas muzeja vadība. Visi viņi pastāstīja, kā Latviju plosījuši nacistu un padomju okupācijas režīmi.
Taču ne vārda neatskanēja par tiem, kuri atbrīvoja republiku un pašu Salaspili. Netika dots vārds Latvijas Salaspils mazgadīgo gūstekņu biedrības pārstāvjiem, bet Krievijas vēstniecības darbinieki pat netika uzaicināti piedalīties pasākumā.
Latvijas mazgadīgo gūstekņu biedrības pārstāvji pastāstīja, ka jaunā ekspozīcija ir pārsteidzoši vienpusīga. Tie, kuri vēlēsies to apskatīt, daudz ko uzzinās par to, kā tika celts memoriāls, taču par pašā nometnē notikušo viņiem radīsies gaužām miglains priekšstats.
Ko mēs redzam
No lieliem un bagātiem ekspozīcijas stendiem uz apmeklētājiem skatījās gūstekņi: smaidīgi paēduši un stipri puiši, kuri gozējās saules staros, līdzās – skaistas meitenes tīrās kleitās ar rotājumiem un, šķiet, pat nedaudz krāsojušās. Šīs meitenes – ieslodzītās, izrādās, strādājušas nometnē par šuvējām un pat pelnījušas naudu. Bet vīrieši, iespējams, bija nogrēkojušies SS leģionāri, kuri ar darbu izpirka grēkus Trešā reiha priekšā.
Stendos bija redzamas dīvainas ieslodzīto vēstules, kurās viņi pateicas tuviniekiem par sūtījumiem uz nometni, par produktiem, ko viņiem sūta, par atbalstu, par to, ka viņus gaida atpakaļ, "kad mēs izpirksim vainu". Rodas iespaids, ka raksta nevis koncentrācijas nometnes gūstekņi, bet nogrēkojušies studenti, kurus aizsūtījuši rakt kartupeļus.
Nekādas koncentrācijas nometnes pazīmes stendos nav redzamas, tikai ideoloģiski pārbaudīti termini "pārsūtīšanas nometne", "paplašinātā tipa cietums", "darba audzināšanas nometne". Un "audzināti" tur it kā esot dezertieri un vieglas uzvedības sievietes.
Jautājumā par nogalināto skaitu ekspozīcijas autori apgalvo, ka bojāgājušo skaits pārsniedzis divus tūkstošus, bet līdz ar ebrejiem, kuri cēluši nometni un vēlāk nošauti, sasniedzis aptuveni trīs tūkstošus.
Acīm redzamais ir neticams
Protams, visus LPSR Ārkārtas komisijas sastādītos dokumentus ekspozīcijas autori nodēvējuši par padomju okupācijas gados rakstītu propagandu. Pēc viņu versijas, neesot bijis ne desmitiem tūkstošu nogalināto un nomocīto, neesot bijis nekādu bērnu, kam nolēja asinis vērmahta kareivju vajadzībām.
Stendos karājas ieslodzīto "liecības" par to, kādiem pazemojumiem pakļauti gūstekņi: viņi varējuši saņemt pļauku, sitienu ar dūri sejā vai spērienu pa pēcpusi. Tiesa, kāds aculiecinieks tomēr stāsta, ka visā ieslodzījuma laikā redzējis, ka pakārti divi cilvēki.
Svinīgā ceremonija noritēja veiksmīgi, amatpersonas bija apmierinātas ar to, ka ekspozīcijas autori "objektīvi atspoguļojuši vēsturi, attīrot to no padomju gadu netīrumiem". Tā pastāstīja ministre Melbārde. Ko tad vēl viņa varēja pateikt?
Ne vārda par Padomju armijas karavīriem, kuri atbrīvoja Salaspili, ne vārda – par kopiņām vecajos Garnizona kapos.
"Tagad šī zeme ir apkaunota līdz pēdējam," – pietiekami skaļi teica kāds bijušais nometnes gūsteknis.
