Bērnībā man bija skolasbiedrs, kurš visiem stāstīja par savu brālēnu – stipru puisi no "Zasa", kurš aizstāvēs, ja ievajadzēsies. Neviens šo brālēnu nekad nebija redzējis, tomēr no mītiskās figūras visi baidījās. Tāpēc man Zasulauks asociējās ar kaut ko varenu un brutālu.
Gadu gaitā iespaids zuda. Es paaugos, mana paziņas brālēnu ne reizi neieraudzīju, toties Zasulauku ieraudzīju. Maziņš, pieticīgs, ar pussagruvušiem uzņēmumiem, padomju sērijveida mājām un trūcīgām privātmājām.
Mikro Čiekurkalns
Nosaukumu Zasulaukam dāvāja muiža, kas šeit parādījās XVII gs., — Zassenhofa (Zasumuiža). Rīgas robežas tam pamazām tuvojās XVIII gs. beigās, taču jau iepriekš rajons izcīnīja tiesības saukties par industriālu. Lieta tāda, ka 1765. gadā Zasumuiža pārgāja pazīstamā uzņēmēja Johana Šteinhauera rokās un viņš šeit uzcēla papīra manufaktūru.
Tā bija pirmā papīra fabrika Rīgā. Starp citu, visai ekoloģiska – tā strādāja ar vēja un ūdens spēku, ar lielu holandiešu dzirnavu palīdzību.
Šteinhauers noteica rajona likteni: kopš tā laika šeit parādījās arvien jauni uzņēmumi, lai arī papīra fabrika tika slēgta jau 1806. gadā. Jaunie īpašnieki to ātri vien pārveidoja par vīna darītavu. Pēc tam līdzās pacēlās mašīnbūves rūpnīca, tapešu fabrika, ķīmisko līdzekļu rūpnīca, skārda izstrādājumu ražošanas uzņēmums un tā tālāk. XIX un XX gs. mijā Zasulauks pārvērtās par īstu mini Čiekurkalnu, un gandrīz visi tā iedzīvotāji bija fabriku strādnieki.
Starp citu, tolaik rajona platība bija daudz lielāka – tas stiepās no Daugavgrīvas ielas (tagadējais Iļģuciems) un aptvēra zemes, ko pašlaik aizņem rajons ar romantisku nosaukumu – Āgenskalnas priedes.
Ceļā uz jūru
Rajona attīstību lielā mērā iespaidoja dzelzceļa stacijas būve. Tā darbu sāka 1973. gadā līdz ar dzelzceļa līniju Rīga-Bolderāja. Dažus gadus vēlāk Zasulauks sāka uzņemt vilcienus arī virzienā no Rīgas uz Tukumu.
Šķiet, varam droši teikt, ka pasažieru pārvadājumu aspektā tas ir stratēģisks virziens: tas ir vienīgais elektriskais vilciens, kas ved no Rīgas cauri Jūrmalai. Vasarā, it īpaši saulainās nedēļas nogalēs, vilcienu, kas kursē apmēram divas reizes stundā, pārpilda rīdzinieki un pilsētas viesi ar bērniem, velosipēdiem, pludmales somām un citiem atribūtiem.
Agrāk pasažieru pārvadājumi tika veikti arī Rīgas-Bolderājas dzelzceļa līnijā, taču tagad rīdzinieki izmanto citus transporta veidus, bet pa dzelzceļu braukā tikai preču sastāvi. Šis atzarojums sadala Zasulauku divās nevienādās daļās, pie tam lielākajā no tām galvenokārt būvētas dzīvojamās mājas, bet mazāko, kas robežojas ar Imantu, lielākoties aizņem rūpniecības zona.
1950. gadā te izveidojās vairākas elektrisko vilcienu remonta un tehniskās apkalpošanas zonas – sākās Rīgas dzelzceļa mezgla piepilsētas satiksmes elektrifikācija. Vagonu remonta centrs "Zasulauks" sekmīgi funkcionē arī patlaban.
Zasulauka stacijas pirmā ēka dažu gadu desmitu laikā nopluka, un 1912. gadā nācās celt jaunu. Šoreiz darbi ritēja uz goda: lakoniskā, lietišķā ēka ar sarkano jumtu kārtīgi kalpo jau vairāk nekā 100 gadus, – tā ir viena no galvenajām vērības cienīgajām vietām Zasulaukā.
Pārdaugavas rezervāts
Otrā ievērības cienīgā vieta – Latvijas universitātes Botāniskais dārzs. Tas veidots 1922. gadā. Tiesa, pirmos četrus gadus dārzs atradās otrpus Daugavas, Dreiliņu rajonā, tomēr 1926. gadā pilsētas valde izpirka 10 hektārus zemes Zasulaukā un pārcēla dārzu uz šejieni. Parka teritorijā saglabājušās trīs ēkas, kas celtas XVIII-XIX gs. Agrāk tās veidoja Volfšmitu muižas kompleksu.
Eksperti atzīmē, ka parkā teicami saglabājusies Pārdaugavai raksturīgā daba un reljefs. Šajā ziņā Botāniskais dārzs ir kļuvis par savdabīgu rezervātu pilsētas vidū. Protams, tas ļoti lepojas ar savām siltumnīcas un āra augu kolekcijām, kurās savākti aptuveni 6 tūkstoši paraugu. Te ir augi no visas Latvijas, tāpat kā ārzemju floras pārstāvji un vienīgā tropisko tauriņu oranžērija Baltijas valstīs.
Botāniskais dārzs ir rīdzinieku iemīļota pastaigu vieta, lai arī par ieeju tiek iekasēta neliela maksa.
Pilsētnieciska piepilsēta
Jau divus gadsimtus Zasulauks ir pilsētas daļa, taču vēl joprojām atgādina piepilsētu. Padomju laiku sērijveida apbūve kļūst blīvāka pie Jūrmalas gatves, tuvāk Imantai, pie Bolderājas atzarojuma, taču lielākoties rajonā sastopamas divstāvu mājiņas. To vidū ir labi koptas un remontētas ēkas, taču daudz noplukušu un aizlaistu būdiņu. Daudz zaļumu, klusas ieliņas, kurās dažkārt saglabājies bruģis. Bagātas savrupmājas un elitāra jaunbūve te gandrīz nav sastopama.
Reiz devos turp darīšanās. Bija vasarīga darba diena, pusdienlaiks, cilvēku maz – visi darbā, man apkārt – zaļi dārzi. Ielas vidū, uz saules sasildītā asfalta gulēja liels suns. Ieraudzījis, ka tuvojas mana mašīna, suns piecēlās, nomērīja mani ar neapmierinātu aci un nesteidzīgā solī devās prom, iespējams, meklēt kādu citu klusu ieliņu, kur varētu mierīgi pagulēt saulītē. Esmu drošs, ka suns sev vietiņu sameklēja.
