14:53 20 Augusts 2019
Tiešraide
  • USD1.1103
  • RUB74.2984
Muiža pie Juglas ezera

Jugla: šeit valda līvu gars

© Wikipedia/ J. Sedols
Latvijā
Saņemt īso saiti
Rīga no iekšpuses: neformāls ceļvedis (22)
334

Atšķirībā no daudziem citiem galvaspilsētas rajoniem, Juglas vēsture ir sākusies ilgi pirms padomju varas perioda – tā pieminēta XIII gs. hronikās, kad veidojās Rīgas pirmās robežas.

Jugla — Rīgas ziemeļu robeža, tai nākas braukt cauri pa ceļam uz Tallinu. Un vēl… šeit joprojām valda senās līvu tautas stiprais gars, atgādina Viktors Petrovskis.

Vienotībā ar dabu

Jugla ir viens no "ūdeņotākajiem" Rīgas rajoniem. Tās teritorijā ir veseli pieci ezeri: Jugla, Velnezers, Dambjapurvs, Bābelītis un Ķīšezers.

Rīgā vislabāk pazīstams ir Ķīšezers — lielākais ezers galvaspilsētā. Tā platība — 17,4 kvadrātkilometri, garums pārsniedz 8 kilometrus.

Jugla var palepoties arī ar diviem iespaidīgiem meža masīviem un vairākiem parkiem. Laikam jau vienotība ar dabu kļuvusi par iemeslu tam, ka savvaļas dzīvnieki visbiežāk sastopami Juglā. No šejienes klaiņojumos pa Rīgu dodas mežacūkas — pirmā informācija par iebrukumiem parasti parādās šī mikrorajona iedzīvotāju tvītos. Un pēc tam policija sāk ķert rokā dzīvniekus pa visu pilsētu.

Ķīšezerā aktīvi darbojas bebri. Viņi gan nevienam netraucē — ezers ir liels, dzīvniekiem ir daudz vietas, un viņi liekas grūtības nesagādā, atšķirībā, piemēram, no bebriem, kuri apmetušies Rīgas kanālā un sarūgtina pilsētas dienestus. Pirms dažiem gadiem Rīgas dome pat lūdza iedzīvotājus izteikt idejas, kā humāni tikt galā ar bebru uzbrukumu, taču cīņa turpinās vēl šobaltdien.

Ķīšezers var palepoties ar interesantu vēsturi. Ķīšezeru forsēja Sarkanā armija cīņās par Rīgas atbrīvošanu no nacistiem. Patiesībā šī operācija kļuva par pirmo soli vāciešu atkāpšanās ceļā. Lūk, kā epizode aprakstīta vēsturiskajās hronikās.

"1944. gada 12. oktobrī Sarkanā armija iznāca pie lielajiem Ķīšu un Juglas ezeriem, kas ieskauj Rīgu no ziemeļiem un austrumiem. 374. un 375. strēlnieku divīzijas un 285. atsevišķais motorizētais bataljons sāka forsēt Ķīšezeru Jaunciema rajonā. Karaspēki un tehnika šķērsoja ezeru 76 amfībijās, vietējo iedzīvotāju laivās, plostos un ar citiem līdzekļiem. Tas pārsteidza vācu karaspēku, un viņi sāka atkāpties. Naktī 2 kilometrus plato ezeru šķērsoja 3 tūkstoši karavīru."

Rajons bez šausmu stāstiem

Jugla ir pieticīga: tā nav monumentāla, kā, piemēram, Purvciems, ne tik krimināla kā Bolderāja vai Ķengarags, ne arī savdabīga kā Mežaparks vai Āgenskalns. Tomēr arī Juglai ir savas īpatnības un vēsture.

Šis rajons tiek uzskatīts par Rīgas ziemeļu vārtiem. Tas izpleties pa Brīvības prospektu — Rīgas galvenās ielas turpinājumu, un aiz tā stiepjas Latvijas galvaspilsētas administratīvā robeža.

Šeit jau sen apmetusies Neredzīgo biedrība, tāpēc Juglā ir ļoti daudz brīdinājuma zīmju par to, ka ielu var šķērsot neredzīgie, un lielākā daļa luksoforu raida skaņas signālus. Neviens nebrīnās, ja uz ielas pretī nāk cilvēks ar baltu spieķi vai suni-pavadoni. Ja kāds tomēr izbrīnās, kļūst skaidrs — tas nav vietējais.

Juglā notikusi viena no baismīgākajām dzelzceļa katastrofām PSRS vēsturē. 1976. gada 16. februārī vilciens Ļeņingrada-Rīga Juglas stacijā saskrējās ar divām lokomotīvēm. Katastrofā dzīvības zaudēja 46 cilvēki, 61 guva dažādus ievainojumus. Izmeklēšana liecināja, ka katastrofas iemesls ir "cilvēciskais" faktors: kāda darbiniece palaida lokomotīves uz trešā ceļa — viņa bija piemirsusi, ka ik rītu pa to aiztraucas Ļeņingradas ātrvilciens.

Taču citādi Jugla ir mierīgs un ērts rajons. Tiesa, 2010. gadā tas teju teju neieguva pats savu šausmenīti.

Paklīda baumas par mīklainu sērijveida slepkavu. Vietējie viņu iedēvēja par "Juglas maniaku". Stāstīja, ka viņš nežēlīgi nogalinājis cilvēkus vietējos parkos. Rajonā klīda baumas par septiņiem upuriem.

Taču viss izrādījās daudz vienkāršāk. Noskaidrojās, ka slepkava ir no cietuma iznākušais Egils Lasmanis. Nekādu "maniaku" nebija. Viņš kopīgās dzīrēs nogalināja divus cilvēkus: iedzēra, sastrīdējās, paķēra nazi… Nekāda pilsētas leģenda neradās.

Vēstures glabātājs

Savulaik Juglā aktīvi attīstījās rūpniecība: 1812. gadā šeit darbu sāka cukura fabrika, 1827. gadā — papīra fabrika, un XIX gs. beigās — ķīmisko izstrādājumu rūpnīca "Gloveris". Tagad šeit vairs nav gandrīz nekādu ražotņu, un Jugla lepojas ar labu ekoloģiju. Protams, no ekonomikas viedokļa tas skumdina, taču gaiss rajonā ir tīrs un svaigs.

Juglā ir arī Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs. Unikāla vieta, viens no vecākajiem šāda tipa muzejiem Eiropā. Te vienuviet savestas senlaicīgas mājas, baznīcas, saimniecības ēkas, dzirnavas. To lielākā daļa celtas laikā no XVII gs. beigām līdz XX gs. sākumam. Izjauktās ēkas šurp vestas no visām Latvijas malām. Šeit tās atkal saliktas un iekārtotas.

Кишэзерс в районе Юглы
Ķīšezers Juglas rajonā

Muzeja kopējā platība — aptuveni 90 hektāri. Te norit etnogrāfiskie pasākumi, gadatirgi, ir pat iespēja atpūsties un sarīkot pikniku.

Patlaban Juglā dzīvo apmēram 30 tūkstoši cilvēku. Lielākā daļa no viņiem mīt padomju laikos celtās daudzstāvenēs. Aktīva Juglas apbūve sākās pagājušā gadsimta 50. gados, taču "padomju formu" rajons ieguva līdz 1965. gadam. Pie tam atšķirībā no daudziem citiem Rīgas rajoniem Juglas vēsture ir sākusies ilgu laiku pirms padomju varas gadiem — šī vieta pieminēta jau XIII gs. sākuma hronikās, kad veidojās Rīgas pirmās robežas.

Šeit pletās kopienas ganības, pļavas un meži. Nomaksājot "licenci" pilsētai, bija ļauts medīt un ķert zivis. Tolaik te dzīvoja līvi. Pat Juglas nosaukums ir cēlies no līvu valodas ("jog" — upe).

Varbūt tāpēc Jugla vēl joprojām ir ekskluzīvs, lai arī ne īpaši respektabls rajons. Līvu Latvijā gandrīz nav palicis, līvu valodu prot tikai daži, toties Jugla ir saglabājies unikālās tautas — Latvijas dibinātāju — stiprais gars.

Видземская аллея в микрорайоне Югла
Vidzemes aleja Juglas mikrorajonā
Temats:
Rīga no iekšpuses: neformāls ceļvedis (22)

Pēc temata

Rumbula: mazā rajona lielā traģēdija
Ķengarags: "Rīgas vārti" ar kriminālu pagātni

Galvenie temati