20:11 04 Jūnijs 2020
Tiešraide
  • USD1.1250
  • RUB77.8132
Latvijā
Saņemt īso saiti
Ceturtdaļgadsimts bez PSRS (11)
218

Pirms ceturtdaļgadsimta savu eksistenci beidza PSRS. Tā saira 15 neatkarīgās republikās. Katra no tām devās pa savu ceļu. Krievijas prezidents Vladimirs Putins "sarkanās impērijas" bojāeju nosauca par ģeopolitisko katastrofu, taču lielākajai daļai jauno valstu radās iespēja celt vai atjaunot savu valstiskumu.

RĪGA, 17. augusts — Sputnik, Viktors Petrovskis. PSRS sabruka ekonomisku iemeslu dēļ. Plānveida ekonomika nebija dzīvotspējīga, un komunisma celtniecības ideja jau pašos tās pamatos bija utopiska. Tas kļuva saprotams jau 60. gados. Ņikitas Hruščova dēls Sergejs kādā intervijā stāstīja, ka jau viņa tēva valdīšanas laikos visi saprata: komunisms, kādu to tēloja sākotnēji, nav iespējams.

Hruščova acīs "gaišajai nākotnei" bija konkrēti vaibsti: lai katram PSRS iedzīvotājam būtu savs mājoklis. Ar ērtībām. Pēc kara valsts gulēja drupās, un šis uzdevums bija ļoti svarīgs.

"Pēc būtības, tēvs gribēja, lai PSRS panāktu ASV no mājokļu nodrošinājuma viedokļa. Tā bija "komunisma celtniecība" viņa acīs," – stāstīja Sergejs Hruščovs, kurš dzīvo ASV kopš 1991. gada.

Šodien daudziem PSRS dzimušiem cilvēkiem attieksme pret Padomju Savienību ir emocionāla, nevis racionāla. Vieni skumst par "stagnācijas" un "varenības" gadiem, bet citi, gluži pretēji, Savienību uzskata par absolūtu ļaunumu.

Protams, gan vieniem, gan otriem ir savi iemesli tādiem uzskatiem. Maigi izsakoties, PSRS bija neviennozīmīga valsts. Piemēram, Staļina laiki kardināli atšķiras no Gorbačova valdīšanas perioda. Apstākļi mainījās līdz ar cilvēku, kurš vadīja lielāko valsti pasaulē.

Šodien daudzi PSRS atceras kā stabilu un mierīgu valsti, kurā nebija bomžu, iekšējo konfliktu un cilvēki viens pret otru izturējās labvēlīgi, brālīgi. Tas ir "nostalģijas rožaino briļļu" efekts – atmiņas par jaunību, kad koki bija lieli, bet mēs bijām maziņi. Un par varenību. No valsts baidījās, jā, taču jautājums ir par to, vai pret PSRS izjuta cieņu.

Patiešām, laiki bija citādi – ne tik strauji un agresīvi. Taču arī informācija padomju pilsoņiem, kuri apdzīvoja sesto daļu sauszemes, bija pieejama tikai daļēji. Kā tad notiek mūsdienās? Ja kaut kur ārvalstīs noticis terorakts, ar savu gadžetu palīdzību mēs to uzzinām jau pēc dažām minūtēm. Pasaule ir kļuvusi mazāka, bailes – lielākas, dzīve – ātrāka. PSRS nekā tamlīdzīga nebija. Toties bija ilūzija, ka viss ir labi un mierīgi. Taču dzīve ritēja uz priekšu ar visām tās problēmām, traģēdijām un notikumiem. Vienkārši mēs daudz ko nezinājām.

Kad sākās karš Afganistānā, neviens par to vispār nerunāja. Saskaņā ar oficiālo informāciju, padomju karavīri devās turp vākt kokvilnu. No visas PSRS uz Černobiļu sūtīja iesauktos kareivjus, bet Pripjatā pat netika atcelta parāde, lai sabiedrībai parādītu, ka nekas briesmīgs nav noticis. Apstarotie cilvēki dārgi samaksāja par šiem meliem. Ja zviedri nebūtu sacēluši trauksmi, iespējams, informācija par Černobiļas katastrofas mērogiem pat netiktu atklāta.

Aptauja

Vai PSRS laikos dzīve Latvijā bija labāka?
  • Nepareizi būtu salīdzināt – laiki ir citi
    12.3% (8)
  • Jā, ES nav labākā alternatīva
    24.6% (16)
  • Nē, nekas nevar būt labāks par brīvību
    38.5% (25)
  • Visur ir sava gaišā un tumšā puse
    24.6% (16)
Nobalsojuši: 5

Es nedomāju ne demonizēt, ne arī attaisnot PSRS. Manuprāt, šī valsts nebūtu spējusi pastāvēt mūžīgi – pārāk labi bija redzams, cik tā ir nepilnīga.

Šķist, nevis būt

Paskatīsimies uz slaveno lozungu "Panākt un apdzīt Ameriku!" – PSRS galveno ārpolitisko pretinieku. Šis Hruščovam piedēvētais lozungs jau pašos pamatos ir nepilnīgs. Galu galā, padomju valsts vadība par labas dzīves paraugu, par komunisma iemiesojumu dēvēja "pūstošos Rietumus". Visa Padomju Savienība bija pārpilna ar tamlīdzīgiem paradoksiem.

Interesanti, kas notiktu, ja mūsdienu cilvēks, kurš grimst ilgās pēc Padomju Savienības, patiešām atgrieztos tajā. Vai viņš tādā vidē jutīsies komfortabli? Domāju, ka dažam labam, iespējams, iepatiksies, taču diezin vai tādu būs vairākums. Lai kādas pašlaik būtu problēmas un grūtības, mēs dzīvojam daudz komfortablākā pasaulē. Es nerunāju par pašiem nabadzīgākajiem slāņiem, taču tā saucamā vidējā klase pašlaik var atļauties daudz vairāk nekā agrāk. 

Mašīna nav luksuss, tā ir pārvietošanās līdzeklis. Atsevišķs dzīvoklis vai māja, iespējams, gan kredītā, taču ir pieejama daudziem. Neapšaubāmi, mūsu sadzīve ir labāka. Mēs brīvi pārvietojamies pa pasauli. Varam doties uz ārzemēm, tikties ar ārzemniekiem, saņemt informāciju dažādās valodās. PSRS laikos tas bija pieejams tikai nedaudziem.

Es saprotu, ka šis raksts daudziem nepatiks, jo, kā jau teicu, attieksme pret bijušo "sarkano impēriju" ir ļoti emocionāla. Uzvara karā, atombumba, pirmais cilvēks kosmosā, Prokofjevs, Šostakovičs, Solžeņicins, Saharovs… PRSR ir atstājusi nozīmīgas pēdas vispasaules zinātnē un kultūrā. No šī viedokļa, protams, ar to var lepoties. Taču tai pašā laikā šī valsts radīja NKVD, GULAGus, 58. pantu, Ježovu, Beriju, Černobiļu, Afganistānu…

Mūsdienās PSRS ir gan politiska iespēja, gan "fantomu sāpes".

Bijušajās padomju republikās nereti tiek runāts par to, kā cilvēki dzīvojuši padomju sistēmas jūgā. Daļēji tā patiešām ir, jo Staļina represijas skāra daudzu republiku iedzīvotājus, tomēr mūsdienu politiķi šo tēmu nereti noved līdz absurdam. Piemēram, par režīma upuriem sevi uzskata 70. gadu beigās un pat 80. gados dzimušie cilvēki. Latvijā viens pēc 1991. gada dzimis deputāts pat stāsta, kā cietis no padomju varas – mātes klēpī būdams.

Tādas spekulācijas ir saprotamas, jo pēc PSRS sabrukuma bija jāveido jauns politiskais kurss. Bijušajās padomju republikās manna no debesīm nekrita, un nācās kaut kā skaidrot iedzīvotājiem savas pašu ekonomiskās neveiksmes. Pie visa vainojams padomju mantojums – tas taču ir ļoti ērts aizbildinājums.

Tas darbojas, kamēr vien iedzīvotāji tam grib ticēt. Psihologi to skaidro ar upura kompleksu – tādā stāvoklī cilvēkam nav jābūt atbildīgam par saviem darbiem, viņš visu var pamatot ar ārējo faktoru ietekmi. Piemēram, bezdarbnieks, kurš, vāļādamies uz dīvāna, lamā valdību, rod pamatojumu savām neveiksmēm, un tas viņam nes gandarījumu.

AES teritorijā
© Sputnik / Oksana Dzadana

Kāds mans paziņa pēc skolas nevarēja sameklēt normālu darbu. Manuprāt, iemesls ir acīmredzams – viņš dzer un spēlē automātos. Taču viņš pats turklāt ir pārliecināts, ka viņš tiek pakļauts etniskajai diskriminācijai: sak, citādi viņš stabili būtu zirgā un saņemtu lielu algu.

Lielākajā daļā pēcpadomju republiku vēl joprojām ir saglabājusies padomju sabiedrība. Tas ir simptomātiski. Teiksim, Baltijas valstis centīgi pilda visus Eiropas Savienības un NATO ieteikumus. Latvieši, lietuvieši un igauņi īpaši necenšas aizstāvēt savas intereses ES, atšķirībā, piemēram, no Polijas, kura PSRS sastāvā neietilpa, taču bija sociālistiskās nometnes valsts. Man šķiet, tāda bezierunu paklausība ir sovjetiskās domāšanas rezultāts, tikai agrāk centrā bija Maskava, bet tagad – Brisele.

Ļoti daiļrunīgs ir stāsts par NATO tankiem, kuri iegāja Baltijas valstīs, lai nostātos pie robežas ar Krieviju. Jā, situācija ir citāda, vēsturiskais periods ir cits, taču valstis no jauna brīvprātīgi ielaiž savā teritorijā citas valsts karavīrus. Atgādināšu, ka arī 1940. gadā padomju tanki bez grūtībām ienāca Latvijā – to atbalstīja prezidents Kārlis Ulmanis. Reiz sarunājos ar kādu pazīstamu krievu žurnālistu, kurš Rīgā ieradās, lai tiktos ar skatītājiem.

"Kādi ir iespaidi?" – pajautāju pēc uzstāšanās.

"Es sapratu, ka šeit vēl joprojām ir ļoti daudz padomju cilvēku," – viņš atbildēja, turklāt necenzdamies piešķirt saviem vārdiem pozitīvu vai noraidošu jēgu.

Pašlaik bijušās padomju republikas meklē savu identitāti. Tas ir dabisks process, jo valstiskuma pieredze tām ir visai neliela. Meklējumi rit smagi, jo pastāvīgi draud ar nepieciešamību pamest komforta zonu.

Lai dzīvotu kā Eiropā, ir jāstrādā kā Eiropā

2004. gadā, kad Baltijas valstis stājās Eiropas Savienībā, politiķi solīja, ka pēc desmit gadiem šīs republikas pietuvosies dzīves līmenim, kāds valda savienības "vecajās" valstīs. Protams, tas nav noticis.

Un tomēr Eiropas Savienība dāvāja arī dažādas priekšrocības: atvērtas robežas, iespēju strādāt ārvalstīs. Tiesa, Baltijas valstīm tā izrādījās nopietna problēma, jo iedzīvotāju skaita kritums pēdējo desmit gadu laikā ir pārspējis visus rekordus. Demogrāfi norāda, ka tamlīdzīga emigrācija nav notikusi pat Otrā pasaules kara laikā. Simtiem tūkstošu cilvēku no katras Baltijas republikas ir devušies uz bagātākām ES valstīm. Tikai Latvija vien ir zaudējusi 250-300 tūkstošus cilvēku. Iespējams, kāds jau atgriezīsies dzimtenē, taču diezin vai to skaits būs īpaši liels. Algas Īrijā vai Vācijā ir desmitiem reižu lielākas nekā Baltijas valstīs – tas ir galvenais arguments par labu emigrācijai.

Zīmīgi, ka arī Latvijas valdības locekļu bērni ir stājušies emigrantu rindās. Piemēram, premjerministra Māra Kučinska dēls dzīvo Vācijā, un premjers neslēpj, ka lepojas ar viņu un vēl sekmīgu karjeru svešatnē.

Tiesa, no PSRS prom nebrauca nevis tāpēc, ka dzīve tur bija viegla un jauka, bet gan tāpēc, ka tādu iespēju gandrīz nebija. Pirmkārt, par to bija paredzēts sods, no noteica ne īpaši humānie likumi, otrkārt, cilvēks saprata, ka tas ir uz visiem laikiem. Neviens viņu atpakaļ neielaistu.

Mani paziņas 80. gadu vidū emigrēja uz Kanādu. Pametot padomju Latviju, viņi atzinās, ka nezinot, vai varēšot vēl kādreiz sastapt savus tuviniekus. Tas bija ceļš vienā virzienā. Pēc tam PSRS sabruka, un viņiem radās iespēja braukt uz Latviju, kad vien rodas vēlēšanās, taču es vēl joprojām atceros bailes viņu acīs: vai patiešām viņi nekad šurp neatgriezīsies? Kad stāsta, ka, sak, no PSRS neviens prom nebrauca, bet no Baltijas valstīm bēg, ko māk, man vienmēr ataust atmiņā šie cilvēki. Esmu pārliecināts, ka daudzi padomju pilsoņi būtu izmantojuši iespēju, ja tā viņiem tiktu dota.

Taču ir nepareizi vainot PSRS par visām jauno valstu problēmām. Vai atceraties okupācijas nodarīto zaudējumu aprēķinu, ko sarīkoja Baltijas valstis? Tas izskatījās patiešām komiski. Latvija sarēķināja vairākus simtus miljardu eiro, taču teica, ka nelūgs no Krievijas šo naudu. Par atbildi Krievija pavēstīja, ka ir gatava aprēķināt līdzekļus, ko PSRS ieguldīja Baltijas republiku infrastruktūrā – šķiet, ka arī tur varētu sanākt liela nauda.

Pie tam PSRS netaupīja līdzekļus nacionālo republiku kultūras attīstībai. Republikānisko autoru grāmatas tika aktīvi izdotas, tulkotas krievu valodā un izplatītas tirāžās, kas sasniedza miljonus. Netika aizliegtas arī mazākumtautību valodas, lai gan, protams, galvenā un svarīgākā visur bija krievu valoda – kas nu bija, tas bija.

Man šķiet, ka patiesībā pēcpadomju telpa ļoti baidās šķirties no PSRS un turpināt savu evolūciju pastāvīgi. Savienība šīm valstīm ir kļuvusi par smagu enkuru, kurš vienlaikus dāvā stabilitātes sajūtu, it īpaši mūsdienu pasaulē, kur vērojama ideoloģiskā un ģeopolitiskā krīze. Pat tie, kas apgalvo, ka ienīst padomju varu, šķiet, turas pie tās, lai vajadzīgajā brīdī atgādinātu par "padomju šausmām". Esmu pārliecināts, ka mēs spēsim doties uz priekšu, ja beidzot atzīsim, ka PSRS vairs neeksistē, bet mēs vēl joprojām esam dzīvi. Mēs varēsim doties tālāk, pretī nākotnei. Iespējams, pat gaišai nākotnei.

Temats:
Ceturtdaļgadsimts bez PSRS (11)

Pēc temata

Latvija atcerējās barikādes: solījumi netika izpildīti, par PSRS nesēro
Bez PSRS uzvaras Tēvijas karā Latvijas neatkarība nebūtu iespējama

Galvenie temati