20:38 24 Novembris 2020
Tiešraide
  • USD1.1865
  • RUB90.1119
Latvijā
Saņemt īso saiti
81

Rīgas iedzīvotāji atzīmēja Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienu – bez naida, bez nesaskaņām krievu un latviešu starpā, ar cerību, ka traģēdija nekad vairs neatkārtosies.

RĪGA, 16. jūnijs – Sputnik, Vladimirs Dorofejevs. 14. jūnijā — Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā valsts centās apliecināt savu attieksmi pret vēsturi. Ziedus pie Brīvības pieminekļa nolika ne vien Nacionālās apvienības deputāti, bet arī valsts prezidents Raimonds Vējonis, ministri un Saeimas deputāti, kuru vidū bija arī opozicionārās "Saskaņas" pārstāvji, tāpat kā Rīgas domes deputāti ar Rīgas mēru Nilu Ušakovu priekšgalā. Ar ziediem rokās ieradās pārstāvji no ASV, Eiropas un Āzijas valstu un NVS valstu vēstniecībām. Taču tautas atbalsts īpaši plašs gan nebija – līdz ar deputātiem un ministriem pie Brīvības pieminekļa sapulcējās vien aptuveni tūkstotis cilvēku.

Спикер Сейма Инара Мурниеце, президент Латвии Раймондс Вейонис, премьер-министр Латвии Марис Кучинскис
© Sputnik / Sergey Melkonov
Saeimas spīkere Ināra Mūrniece, Latvijas prezidents Raimonds Vējonis, Latvijas premjerministrs Māris Kučinskis

Kā jau ierasts, gājiens sākās pie Okupācijas muzeja. Pusdienlaikā Rātslaukumā sāka pulcēties latviešu vectētiņi un vecmāmiņas ar pieticīgām buķetēm rokās. Daļa no viņiem vēl joprojām izskatās iebiedēti, citi izmisigi centās izturēties braši. Manā ģimenē izsūtīto nebija, taču būtu neiespējami saprast upuru sāpes un šausmas.

"Pulksten trijos piebrauca mašīna un savāca manu ģimeni, — stāsta Viktors Medelis, dzimis Madonā, bet tagad kļuvis par rīdzinieku. – Trīs cilvēki mūs savāca – vietējais komunists, milicis un kaut kāds šauracains zaldāts. Sasēdināja mūs preču vagonā un aizsūtīja uz Sibīriju."

Atmiņās grimstot, Viktors slauka nelūgtu asaru.

"Man bija 7 gadi, kad mani izsūtīja no dzimtenes. Tagad slepkavām pienākas mazāks sods, nekā iedeva man. Ko es, bērns būdams, viņiem biju nodarījis? Es tāds nebiju viens pats – tur bija daudz tādu kā es. Vagonā bija gan mātes ar bērniem, gan grūtnieces. Daudzi nenonāca galā dzīvi. Braucām trīs nedēļas, baroja vienu reizi nedēļā, deva putru. Visu darīja trakā steigā. Bardaks bija šausmīgs! Kam nauda bija, tie varēja konservus no zaldātiem nopirkt. Bet kam nebija… Briesmu lietas. Kaut ko tādu aizmirst nevar."

Pūļa vientulība

Tieši 12.30 aptuveni simt cilvēki devās pie Brīvības pieminekļa. Sapulcējušos vidū galvenokārt bija politiski represēto biedrības locekļi un nacionālā bloka deputāti. Šaurajās ieliņās gājiens izstiepās garumā, tam pievienojās arvien jauni cilvēki. Kad pienācām pie pieminekļa, šeit sapulcējās aptuveni simt Saeimas, Rīgas domes un dažādu vēstniecību pārstāvji. Malās stāvēja aptuveni divreiz vai trīsreiz lielāks skatītāju skaits. Daudzi no viņiem turēja rokās ziedus, tātad pie Brīvības pieminekļa nāca ar noteiktu mērķi.

Klātesošie klusām sarunājās, apspriežot pasākuma dalībniekus. Daži priecājās, ka valsts amatpersonas atradušas sevī spēkus ierasties Latvijas tautas upuru piemiņas dienā, citi nosodīja klātesošos krievus.

Мэр Риги Нил Ушаков, руководитель бюро председателя Рижской думы Ивета Страутиня-Ушакова, глава думского комитета городского развития Максим Толстой
© Sputnik / Sergey Melkonov
Rīgas mērs Nils Ušakovs, Rīgas domes priekšsēdētāja biroja vadītāja Iveta Strautiņa-Ušakova, Pilsētas attīstības komitejas vadītājs Maksims Tolstojs

"Kāpēc viņš te atvilcies? – nosodoši uz mēru skatīdamies, teica lētā putekļmētelī tērpies večuks. Būtu uz savu 9. maiju gājis, okupants!"

"Ko tu niknojies? – dzīvesbiedre viņu mierināja. – Viņš atnācis ar sievu, viņai ir piemiņas diena tāpat kā visiem. Un lai nu kāds viņš būtu, viņš tomēr ir mērs. Vai tad būtu labāk, ja neviena nebūtu, tāpat kā 16. martā?"

Patiešām, veidojās zināmas asociācijas ar 16. martu. Gan tolaik, gan pašreiz galvenokārt pulcējās latvieši, tika izteiktas pretenzijas par padomju okupāciju, un publikas nestie plakāti bija, maigi izsakoties, dīvaini. Vienā no tiem tika salīdzināts fašisma un komunisma upuru skaits Eiropā, kādā citā teikts:

"Kamēr spīd saule par tevi,

Kamēr pār mani tā līst,

Mums bērniem un mazbērniem jāmāca

Krievu sarkano fašismu nīst."

Надпись на плакате - Пока тебе светит солнце, пока мне льёт дождик. Нам нужно учить наших детей и внуков, русский красный фашизм не пройдёт
© Sputnik / Sergey Melkonov
Uzraksts plakātā: "Kamēr spīd saule par tevi, kamēr pār mani tā līst, mums bērniem un mazbērniem jāmāca krievu sarkano fašismu nīst."

Jāpiebilst, ka bija arī zināmas atšķirības starp abiem pasākumiem. Policistu skaits bija daudz mazāks, arī žurnālistu nebija tik daudz, it īpaši no ārvalstīm atbraukušo. Nebija gaidāmas nekādas provokācijas, un nekas arī nenotika. Nebija vērojama konfrontācija krievu un latviešu starpā. Vēl vairāk, Politiski represēto apvienības vadītājs Gunārs Resnais un Latvijas prezidents Raimonds Vējonis savās uzrunās klātesošajiem uzsvēra, ka Staļina deportāciju upuru vidū bijuši dažādu tautību cilvēki un starp tiem, kas piedalījušies represijās, bijuši arī Latvijas iedzīvotāji. Viņi abi aicināja Latvijas tautu apvienoties, neskatoties uz tautību, un atteikties no naida, lai panāktu mieru valstī.

Manuprāt, viss noritēja ļoti jauki. Protams, plakāti krita acīs un kaitināja, taču oficiālās uzrunas neatbilda plakātos redzamajam.

"Mūsu mazajā Latvijā Staļina deportācijas bija īpaši manāmas, – savu viedokli Sputnik pastāstīja "Saskaņas" deputāts Andrejs Klementjevs, kurš līdz ar citām amatpersonām nolika ziedus pie pieminekļa. – Daudzās ģimenēs tālaika baismīgie notikumi palikuši piemiņā. Neskatoties uz to, ka manā ģimenē upuru nebija, tas ir solidaritātes žests. Gribu uzsvērt, ka šodien tika runāts nevis par nacionālajām, bet gan par ideoloģiskajām pretrunām. Manuprāt, tas ir ļoti svarīgi."

Oficiālā daļa un vienkārši cilvēki

Pēc ziedu nolikšanas devos pie Staļina deportāciju upuru memoriāla. Šeit nebija ne vēstnieku, ne arī tautas kalpu armijas. Pilsētu šeit pārstāvēja tikai izpilddirektors Juris Radzēvičs. Pārējie bija politiski represēto apvienības pārstāvji. Publikas bija daudz mazāk – iespējams, 60-80 cilvēki. Toties šeit lasīja skaistu dzeju un, izpildot Latvijas himnu, daudzi klātesošie nekautrēdamies dziedāja līdzi.

Represētie runāja vairāk, ne tik oficiāli, taču uzsvēra, ka arī pirms baigā gada Latvija ir bijusi daudznacionāla valsts, un pieminēja, ka uz jauno smago laiku sliekšņa Latvijas tautai vajadzētu saliedēties. Mani dziļi aizkustināja Politiski represēto apvienības vadītāja Gunāra Resnā teiktais par to, ka viņa paaudzei ir jāpatur prātā varoņdarbs, ko izdarījušas viņu mātes, izglābjot savus bērnus Sibīrijas sniegos.

Латвийское объединение политически репрессированных
© Sputnik / Sergey Melkonov
Latvijas Politiski represēto apvienība

"Savu dzīvesstāstu varam stāstīt bērniem un mazbērniem, pateicoties mūsu māmiņu varoņdarbam," – atgādināja Gunārs Resnais.

Vēlāk Sputnik korespondents pasēdēja preču vagonā, kurā padomju vara divas nedēļas pirms Otrā pasaules kara sākuma politiski neuzticamos valsts iedzīvotājus kopā ar sievām un bērniem izsūtīja no Latvijas un nogādāja Sibīrijā – piecu tūkstošu kilometru attālumā no dzimtenes. Vienā vagonā, kura platība īpaši nepārsniedza viesistabu padomju dzīvoklī, sakāpa 30-40 cilvēki. Uz lāviņām, kur cieši plecu pie pleca varēja apsēsties 4 cilvēki, kopā spiedās septiņi.

Мемориал памяти жертв коммунистического террора на станции Торнякалнс в Риге. В таких вагонах 14 июня 1941 года в самые отдалённые районы СССР вывезли 15000 жителей Латвии
© Sputnik / Sergey Melkonov
Memoriāls komunistiskā terora upuru piemiņai Torņakalnā. Šajos vagonos 1941. gada 14. jūnijā uz attālākajiem PSRS rajoniem tika izvesti 15 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju

 

Gunāra Resnā tēvs gāja bojā Urālos – trimdā viņa spēki izsīka gada laikā. Pats Gunārs 14 gadu vecumā tika izsūtīts uz Sibīriju kopā ar māti.

"Protams, deportācijas tika īstenotas vietējo iedzīvotāju rokām, tomēr faktiski tā bija padomju okupācija, un lēmums bija pieņemts Maskavā, — pastāstīja Resnais, – Visi tika izsūtīti, ne tikai latvieši vien. Padomju cilvēki taču šķiroja pēc sociālajām pazīmēm, nevis pēc tautības. Kad šeit ieradās padomju vara, viņi te visus par buržujiem uzskatīja, jo šeit visi dzīvoja labāk nekā PSRS."

Protams, var jau ar karu un grūtajiem laikiem aizbildināt visus Staļina represiju upurus. ASV internēja japāņus, padomju Latvija sūtīja uz Sibīriju tos, kam neuzticējās, tostarp arī grūtnieces un bērnus. Taču tādi iegansti ir pieņemami tikai tiem, kam vectētiņi un vecmāmiņas nestāstīja par Sibīrijas trimdas šausmām. Tie, kas pašlaik atceras tos notikumus, tolaik vēl bija bērni. Šodien bērnus netiesā pat par kriminālnoziegumiem. Toreiz – aizsūtīja trimdā, un tur daudziem izdzīvot neizdevās. Nav nemaz tik grūti saprast, kādas sāpes cieš tie, kuru ģimenes pārdzīvoja deportāciju. Nav pārāk smagi arī cienīt viņu jūtas.

Мемориал памяти жертв коммунистического террора на станции Торнякалнс в Риге.
© Sputnik / Sergey Melkonov
Memoriāls komunistiskā terora upuru piemiņai Torņakalnā.

 

Pēc temata

Nils Ušakovs sveica Rīgu Uzvaras svētkos
Uzvaras dienu Rīgā svin tūkstošiem cilvēku
Leģiona piemiņas diena - maldi vai meli?
16. marts – vienas dienas tribīne

Galvenie temati