22:14 21 Septembris 2019
Tiešraide
  • USD1.1030
  • RUB70.3933
Imanta - Rīgas dzīvojamais rajons

Imanta: rajona nozīmes lielpilsēta

© Foto: Sergejs Babikovs
Latvijā
Saņemt īso saiti
Rīga no iekšpuses: neformāls ceļvedis (22)
651

Imanta ir pazīstama ne vien Latvijā, bet arī ārvalstīs. Ne vienu reizi vien tās vārds pieminēts smagu noziegumu sakarā. Taču lielais un blīvi apdzīvotais rajons var palepoties arī ar citām "odziņām": milzīgu pamestu rūpnīcu un mītiskajiem mēra apbedījumiem.

Viktors Petrovskis turpina stāstīt par Rīgas rajoniem – tiem, kuros reti ieklīst pat ziņkārīgs tūrists.

"Imanta? Kad dzīvoju Alma-Atā, man bija tāda mēbeļu garnitūra," – kādā komandējumā stāstīju kolēģim no Kazahstānas par to, kas Rīgā interesants, un nejauši pieminēju mikrorajonu Daugavas kreisajā krastā.

Padomju laikos mēbeļu garnitūra "Imanta" bija ļoti populāra un vēl joprojām stāv dažā labā dzīvoklī. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka daudzi kaimiņvalstu iedzīvotāji, izdzirduši nosaukumu, uzreiz atdzīvojas: "Kā tad, zinām!"

Plaši pazīstams rajons

Dažu pēdējo gadu laikā Imanta vairākkārt pieminēta medijos visā pasaulē – šeit notikuši vairāki skaļi noziegumi. Šajā rajonā Latvijas speciālo uzdevumu vienības FIB vadībā aizturēja programmētāju Denisu Čalovski, kurš ieguva palamu "Imantas hakeris". Imantā savus baismīgos noziegumus izdarīja vīrietis, ko mediji iedēvēja par "Imantas pedofilu".

Čalovskis tika apsūdzēts par to, ka izstrādājis vīrusu Gozi, kas inficēja vairāk nekā miljonu datoru visā pasaulē. Viņš tika izdots ASV un dzimtajā rajonā atgriezās tikai pēc amerikāņu cietumā pavadītajiem 11 mēnešiem. Tagad viņš aktīvi piedalās sabiedriskajos darbos, cīnās ar bedrēm uz ceļiem un strādā – viņš ir Latvijas Ārstu biedrības sistēmas administrators.

Vairāk nekā gadu policija meklēja "Imantas pedofilu", kurš uzbruka meitenēm daudzstāvu māju liftos. Meklējumos piedalījās arī rajona iedzīvotāji – vietējie organizēja brīvprātīgo nodaļas, visās mājās bija izlīmēti domājamā noziedznieka fotoroboti. Par informāciju, kas varētu palīdzēt aizturēt nelieti, vietējie uzņēmēji pat izsludināja prēmiju 5 tūkstošu eiro apmērā.

Pedofils iekrita nejauši – viņs tika aizturēts par sīku zādzību veikalā. Sākumā policisti nepiešķīra īpašu nozīmi šai epizodei, tomēr veikala zaglēna DNS salīdzināja ar nozieguma vietā atrasto ļaundara DNS. Dati sakrita. Tagad pedofilu gaida tiesa, un rajona iedzīvotāji ir atviegloti uzelpojuši.

XX gadsimta lolojums

Imanta ir viens no lielākajiem mikrorajoniem Rīgā. Kaimiņu rajonā Zolitūdē dzīvo tikai 19 tūkstoši cilvēku, bet Imantas iedzīvotāju skaits pārsniedz 50 tūkstošus.

Kontrasts ir jūtams: Zolitūde ir miegaina un klusa, tajā paslēpušies tikai daži veikali, savukārt Imanta iedzīvotājiem piedāvā gan hipermārketus, gan nakts klubus (tiesa, visai īpatnējus) un restorānus. Šeit ir pat kapsēta – vārdu sakot, visi dzīvei (un ne tikai) nepieciešamie infrastruktūras objekti. Pirmās ēkas šeit parādījās XX gadsimta 20. gados. Pēc Otrā pasaules kara šeit sāka būvēt mājas speciālistiem, kuri uz Latviju brauca no citām PSRS republikām.

Liela mēroga apbūve Imantā sākās 60. gadu nogalē. Tolaik izveidojās mikrorajona tēls, kas saglabajies līdz pat mūsdienām – 602. sērijas deviņstāvu bloka mājas un "lietuviešu projekta" mājas.

Pēdējās padomju mājas – trīs 16-stāvu ķieģeļu būves – tika uzceltas "perestroikas" laikos, rūpnīcas "Radiotehnika" darbiniekiem. Pēc tam PSRS sabruka, celtniecība apstājās, un vieta, kur tika plānotas daudzdzīvokļu mājas, izrādījās nevienam nevajadzīga.

Pagāja divi gadu desmiti, līdz šeit parādījās vairākas jaunbūves. Simboliski šķiet tas, ka ēkas projektēja arhitektes Zanes Kalinkas birojs – viņa 80. gados strādāja pie Imantas arhitektūras ansambļa paplašināšanas.

"Padomju laikos projektēju 15 un 17-stāvu ķieģeļu namu kvartālu Anniņmuižas bulvārī starp Kleistu un Dammes ielām, — Zane Kalinka stāstīja žurnālistiem pirms desmit gadiem. – Taču pilsētas administrācijas iecere īstenojās tikai daļēji – tika radītas vien sešas sekcijas. Mūsu birojs izstrādāja jaunu plānu, kas paredz tās papildināt ar vienlīdz augstām ēkām."

Galu galā projekts tika sekmīgi īstenots. Tas iedvesa Imantai jaunu dzīvību.

No "Radiotehnikas" līdz "Makdonaldam"

"No Zolitūdes uz Imantu pārvācos pirms pieciem gadiem. Sākumā nekādi nevarēju pierast pie burzmas un daudzajiem cilvēkiem ielās. Tikai vēlāk iejutos dzīves ritmā. Rajoni atrodas viens otram līdzās, taču starpība ir jūtama uzreiz. Ieejiet kaut vai vietējā "Makdonaldā" – tur vienmēr ir pilns," – stāsta vietējā iedzīvotāja Tatjana.

Patiešām, Imantas "Makdonaldā" vakaros valda burzma. Kalorijām bagātais ēdiens, bezmaksas wi-fi un ērtā stāvvieta to padarījuši populāru visā apkaimē.

Restorāns iekārtots netālu no bijušās "Radiotehnikas" ēkas. Arī tā Rīgas dzīvē atstājusi manāmas pēdas. Pašlaik ēka ieguvusi nelabu slavu – administrācijas ēkā, kas jau ilgu laiku stāv pamesta, un tuvējos rūpnīcas korpusos pārsteidzoši bieži izceļas ugunsgrēki. Likās, ka tos izraisa bezpajumtnieki – viņi šeit nereti apmetas uz nakti, taču vēlāk presē parādījās versija, ka pie visa vainīgi ir īpašnieku saimnieciskie strīdi.

Līdzās pamestajai rūpnīcai ir Valsts arhīva filiāle, kur glabājas dokumenti par politisko represiju upuriem. Tie gandrīz gāja bojā kārtējā ugunsgrēka laikā. Pēdējā brīdī ugunsdzēsējiem izdevās lokalizēt ugunsgrēku un apturēt liesmu izplatīšanos.

Kāds ugunsgrēks bijušās rūpnīcas teritorijā, šķiet, pat ir uzstādījis rekordu, vismaz Latvijas mērogā. Kad aizdegās mēbeļu fabrikas ražošanas cehs rūpnīcas teritorijā, ugunsdzēsējiem nācās strādāt vairāk nekā sešas diennaktis, līdz izdevās likvidēt ugunsgrēku.

"Rūpnīca bija slavena visās PSRS republikās. Tas bija flagmanis, veselas ēras aizsācējs. Bet tagad? Pamesti korpusi, izgāztuve… Viss ir izjucis. Skumji pat skatīties," – stāsta Ivans. Viņa mājas logu priekšā slejas "Radiotehnikas" administratīvā ēka. No bijušā milža atlikusi tikai šī augstceltne ar izsistajiem logiem.

Starp citu, policijai regulāri nākas iesaistīties audzinošās sarunās ar pusaudžiem, kuri kāpj uz pamestās ēkas jumta. Patiešām, šeit paveras lieliska ainava, taču pašas pastaigas ir bīstamas, jo avārijas stāvoklī esošā ēka jau sen ir iekļauta graustu kategorijā.

Jāpiebilst, ka pašā ēkā un tās teritorijā, kas aizņem 14 hektārus, ir izveidojusies izgāztuve, kas saniknoja Rīgas vicemēru Andri Ameriku – pēc ugunsgrēku sērijas 2015. gada vasarā viņš ieradās pamestajā teritorijā, lai iepazītos ar situāciju.

"Šoreiz īpašnieku rīcība ir pārkāpusi jebkādas robežas, un pret šīm radītām sekām Rīgas pašvaldība vērsīsies ar visiem tiesiskiem un administratīviem instrumentiem. Spēlītes, kungi, ir beigušās un īpašniekiem nekavējoties ir pašvaldībai jāiesniedz rīcības plāns teritorijas sakopšanai, kura izpildei pašvaldība sekos līdzi katru mēnesi.  Ir nepieļaujami, ka Rīgas centrā ir izveidojusies liela izgāztuve," – toreiz teica vicemērs.

Taču sešu mēnešu laikā situācija nav mainījusies. Nav mazinājies arī ugunsgrēku skaits, un "Radiotehnika" vēl joprojām liesmo aptuveni reizi divos mēnešos.

Interesantas vietiņas

"Makdonalds" nav vienīgais restorāns, kurā Imantas iedzīvotāji labprāt pavada brīvo laiku. Nakts klubs Truba ir kļuvis par rajona nozīmes kultūras objektu. Galvenokārt šeit pulcējas vietējie, taču dažkārt atbrauc arī citu pilsētas daļu iedzīvotāji un pat ārzemnieki.

"Trubā" nav bīstami, lai arī daudzi no tās baidās. Galvenokārt spēlē krievu mūzika. Publika ir dažāda. Kautiņi atgadās, taču ne tik bieži, kā klīst runas. Imanta – tā tomēr nav Maskačka, un kluba vadība cenšas saglabāt imidžu," – pastāstīja vietējais iedzīvotājs Deniss, kurš dažkārt apmeklē "Trubu".

Policija Imantu uzskata par rajonu ar "mērenu kriminālo vidi", neskatoties uz dažiem skandaloziem noziegumiem. Šeit galvenokārt darbojas automašīnu zagļi un dzīvokļu aptīrītāji. Tiesa, pēdējie pašlaik nav īpaši aktīvi, jo liela šo aprindu daļa pēc 2008. gada krīzes devās uz citām Eiropas valstīm labākas dzīves meklējumos.

Ilgus gadus pie dzelzceļa pārbrauktuves starp Imantu un Zolitūdi darbojās neliels bārs ar optimistisku nosaukumu "Pēdējā Cerība". Šī vietiņa vienlaikus biedēja un vilināja – vienstāva ēka ar mirdzošu izkārtni netālu no dzelzceļa sliedēm.

Mēdz teikt: tie, kas šeit bijuši, varot droši teikt, ka savā dzīvē redzējuši visu. Nezinu, vai tā patiešām ir, taču bārs ir kļuvis par vienu no Imantas simboliem. Neviens nevar atcerēties, kā bārs ir parādījies – it kā tas šeit būtu stāvējis vienmēr.

"Pēdējā cerība"pazuda tikpat klusi un nemanāmi. Vispirms nodzisusi izkārtne, pēc tam aiznaglotas durvis. Tagad pie pārbrauktuves vairs nerādās melanholiskie cilvēki, kas ilgojās pēc domubiedru kompānijas. Viņi ir izklīduši pa tuvējiem rajoniem par lielu prieku vietējiem iedzīvotājiem un policistiem.

Noslēpumaina un biedējoša vieta ir arī līdzās profesionāli tehniskajai skolai Jūrmalas gatvē 90. Tas ir neliels taisnstūra zemes gabals. Ar kokiem apaugušo laukumiņu ieskauj grāvis, un no pirmā acu uzmetiena tas izskatās itin miermīlīgs.

Klīst baumas, ka šeit atrodas XVIII gs. mēra kapi. Vietējie ilgdzīvotāji stāsta, ka to viņiem stāstījuši viņu vecāki, kas savukārt to dzirdējuši no saviem vecākiem. Tiesa, līdz šim baumas par apbedījumu nav apstiprinājušās oficiāli.

Lai nu būtu kā būdams, lai kādi būtu vietējie mistiskie vai kriminālie sarežģījumi, Imanta vēl joprojām ir viens no pieprasītākajiem rajoniem tā saucamās vidējās klases rīdzinieku aprindās.

Temats:
Rīga no iekšpuses: neformāls ceļvedis (22)

Pēc temata

Ķengarags: "Rīgas vārti" ar kriminālu pagātni
Zolitūde: Vientulība drupās
Elizabetes iela: ideāla province

Galvenie temati