Starp daudziem nopietniem un konstruktīviem jautājumiem, kas jau sen pārtapuši politisko spekulāciju objektos, ievērojamu vietu ieņem Krievijas tranzīts caur Baltijas valstīm.
Viena no strīdā iesaistītajām pusēm ir dežūroptimisma pilna un ar Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūta VĻKJS komitejas sekretāram raksturīgo entuziasmu skaidro skatītājiem, ka tas ir tikai nokdauns, nevis nokauts. Runa ir par Latvijas vēstnieku Krievijā Māri Riekstiņu.
Otra puse, Krievijas eksperti, arī virkne zinātnieku jau ilgus gadus norāda, ka Latvijas tranzīta nāve ir neizbēgama un notiks nākamajā dienā plkst. 11:59 pēc Viduseiropas laika. Tomēr postpadomju (kravu) tranzīts, nevis politiskais tranzīts, velkas jau trešo gadu desmitu.
Atzīmēsim arī to, ka tranzīta jomā strādājošie daudz mazāk spriež par savas nozares problēmām un perspektīvām, nekā politiskie eksperti. Taču pat viņu retos izteikumus būtu vērts uzklausīt.
Pirmkārt, transporta sistēma ir viens no ekonomiku veidojošiem faktoriem. Lieli transporta infrastruktūras projekti nozīmē tūkstošiem darba vietu. Viena darba vieta transporta jomā rada vismaz divas darba vietas apkalpošanas jomā. Attīstītāka infrastruktūra piesaista citas ekonomikas nozares, pirmkārt, rūpniecību. Lauksaimniecībai attīstīta infrastruktūra nozīme izmaksu samazināšanu. Transporta infrastruktūras attīstības līmenis ir ekonomiskās attīstības līmeņa universāls rādītājs. Iekšzemes un starptautisko transporta koridoru esamība nozīmē reģiona integrāciju starptautiskajā tirdzniecībā.
Otrkārt, tranzīts nozīmē ilgtermiņa līgumus un investīcijas. Nav nemaz tik vienkārši izstrādāt tranzītu.
Treškārt, runa nav par vienu nozari, bet par kompleksu. Tieši tāpēc nav konstruktīvi strīdi par to, kādu daļu no IKP veido tranzīta ieguldījums. Vai jāiekļauj tranzīta norēķinos transporta nozares? Kā iekļaut saistītās nozares? Cik "dziļi" analizēt tranzīta lejupslīdes ietekmi?
Ceturtkārt, tranzīts nevar pastāvēt ārpus pasaules ekonomikas un pasaules politikas. Tranzīta kritumu caur konkrētu ostu var izraisīt dažādi iemesli - no makroekonomiskas kopējās lejupslīdes līdz divpusējo attiecību "atdzišanai".
Piektkārt, par tranzīta nozīmi Baltijas valstu ekonomikā vienmēr ritējušas garas diskusijas, taču skaidrs ir tas, ka 90. gadu beigās un 2000. gadu sākumā šī ekonomikas sektora daļa kopā ar saistītajiem darbības veidiem faktiski sasniedza 20% no IKP. Atzīmēsim, ka tas ir "pliks" skaitlis – pieskaitot klāt transporta kompleksu, tas būtu vēl augstāks. Baltijas iestāšanās ES varēja veicināt tirdzniecības arī tranzīta attīstību, taču cerības nav attaisnojušās.
Kā Rīga "nodeva" tranzītu
Viena no garākājām valsts Eiropas centra maģistrālēm bija ceļš Rīga – Caricina (1871. g.). Citiem vārdiem sakot, tas, kas izraisa Latvijas vadības dīvainās emocijas, saistīts nevis ar Vladimira Putina politiskajiem lēmumiem, bet ar cara Aleksandra II ekonomisko politiku. "Pastiprināta dzelzceļu būvniecība izraisīja strauju Baltijas ostu importa un eksporta tirdzniecības attīstību, kas savukārt ievērojami paplašināja Baltijas ekonomiskos sakarus ar citām Krievijas impērijas daļām. Baltijas ostas ieņēma ievērojamu vietu Krievijas ārējā tirdzniecībā… 1901. gadā Rīgas osta tirdzniecības apgrozījuma summas ziņā jau ieņēma pirmo vietu starp Krievijas ostām." Šajā "pakāpē" Rīga, Ventspils un Liepāja sagaidīja arī PSRS sabrukumu. 90. gadi sniedza Latvijai iespēju izmantot peļņu no tranzīta un blakussektoriem.
Krievija ņēma vērā, ka tranzīta pakalpojumu tirgu Baltijas austrumu daļā jau sen nosaka mūsu eksporta un importa iespējas un transporta stratēģija. Sākotnēji tika pieņemti divi infrastruktūras attīstības stratēģijas varianti. Pirmais — jau esošās Baltijā infrastruktūras izmantošana, tās paplašināšana un rekonstrukcija, palielinot kravu plūsmu. Otrais — "Krievijas ostu un transporta neatkarības" veicināšana, intensīvi būvējot savas ostas un transporta sistēmas. Galu galā tika izraudzīts kompromiss starp pirmo un otro variantu.
Kravu tranzīta transporta un tehnoloģiskā nodrošinājuma starpnozaru programmu caur Somu līča piekrastes teritorijām izstrādāja Sanktpēterburgas un Ļeņingradas apgabala administrācijas, un tā tika pieņemta saskaņā ar Krievijas prezidenta rīkojumu "Par kravu tranzīta nodrošināšanu caur Somu līča piekrastes teritorijām", kas tika pieņemts 06.06.97. un "Par Krievijas tirdzniecības flotes atdzimšanas pasākumiem", kas tika pieņemts 03.12.92. Turklāt Sanktpēterburgas mērijā un Ļeņingradas apgabala administrācijā darbs šajā virzienā norisinājās no 1992. līdz 1993. gadam.
Bet pēc tam Latvija sāka demonstratīvi politizēt un ierobežot tranzītu. Vēsturnieks Vladimirs Simindejs atzīmēja: "Latvijas vadības pasivitāti šajā jomā var izskaidrot ar to, ka ekonomiski pamatots tranzīta ceļu attīstības potenciāls ir saistīts ar Krieviju, un tas nesaskaņojas ar "mazās valsts" aizsardzības stratēģiju pret "ārējiem draudiem" ar NATO un ES palīdzību."
2008. gadā intervijā Latvijas Televīzijai ārlietu ministrs, tagadējais vēstnieks Krievijā Māris Riekstiņš atzīmēja, ka Krievijas vēlmai ierobežot tranzītu nav nekāda politiskā pamata, tā ir balstīta tikai uz ekonomiskiem apsvērumiem.
Vēstnieka kungs, ar nožēlu daru jums zināmu, ka šodien Krievijas vēlmēm un lēmumiem ir politisks pamats. Krievijā jebkuru tirdzniecības saišu uzturēšana ar Latviju tiks izskatīta tieši tāpat, kā tas notiek Latvijā — ņemot vērā nacionālās drošības risku.
2020. gada 11. martā Riekstiņš uzstājās Sanktpēterburgas Tirdzniecības un rūpniecības kamerā Latvijas – Krievijas biznesa foruma ietvaros. Vēstnieks ilgi smaidīja daļēji nejauši sanākušajai auditorijai un stāstīja, kādas priekšrocības dāvā tranzīts caur Latviju. Taču zālē vairs nebija tādu cilvēku, kuri pieņem ekonomiskos un politiskos lēmumus tranzīta jomā. Tāpēc nevienu nepārsteidza statistikas dati, ko publicējusi Latvijas Satiksmes ministrija: 10 mēnešu laikā Latvijas ostās pārkrauti 37,298 miljoni tonnu kravu – par 29,5% mazāk nekā attiecīgajā 2019. gada periodā. Process sācies, kā teica Mihails Gorbačovs.
