Zinātnieki fiksējuši desmit tamlīdzīgas katastrofiskas epizodes pēdējo 260 miljonu gadu laikā. Tagad, spriežot pēc okeāna dibena izplešanās ātruma krišanās, globālā tektoniskā aktivitāte mazinās. Par to, kad gaidāms nākamais planetārais trieciens? Par to portālā RIA Novostistāsta Vladislavs Strekopitovs.
Izplešanās palēnināšanās
Kalnu ieži okeāna centrā ir jaunāki nekā malās: okeānisko grēdu zonā pastāvīgi izplešas litosfēras plāksnes (to sauc par spredingu, izplešanos) un veidojas jauna garoza. Savukārt pie kontinentiem smagās okeāniskās plātnes pakāpeniski bīdās zem kontinentālajām, iegrimstot mantijā. Tā darbojas globālais tektoniskais konveijers.
No spredinga ātruma ir atkarīga zemestrīču, vulkānisma, kalnu veidošanās intensitāte. Jo aktīvāka ir tektonisko plākšņu kustība, jo lielāks ir plaisu un lūzuma vietu skaits tajās, caur kurām tuvāk Zemes virsmai tiecas magmatiskie kausējumi un siltumnīcgāzes no mantijas, un jo spēcīgākas ir seismiskās parādības.
Zinātnieki izanalizējuši datus par kalnu iežiem vidējā okeāna grēdu abās pusēs par 19 miljoniem gadu un secinājuši, ka vidējā miocēna periodā, apmēram pirms 15 miljoniem gadu, spredinga ātrums bija maksimāls – apmēram 200 mm gadā. Pamazām tas kritās, un tagad svārstās no 40 līdz 90 milimetriem.
Okeāna dibena vecuma pieaugums, attālinoties no vidusgrēdām: sarkanā krāsa atbilst jaunākai Zmes garozai, zilā – vecākai.
Zinātnieki izpētīja 18 zemūdens grēdas. Zemes garozas veidošanās tempus noteica ar paleomagnētisko metodi. Zemes magnētiskie poli periodiski mainās vietām. Šo inversiju zinātnieki fiksē pēc magnētisko minerālu orientācijas sastingušajos vulkāniskajos iežos, bet pēc tam izmanto tos kā atbalsta punktus hlronoloģiskās skalas izveidei.
Noskaidrojies, ka pēdējo 15 miljonu gadu laikā jūras dibena izplešanās ātrums samazinājies vidēji par 40% gandrīz visās vidusgrēdās, izņemot Dienvidu-Klusā okeāna pacēlonu – tā patlaban ir okeāna aktīvākā tektoniskā zona.
Zinātnieki uzskata, ka litosfēras plātņu dinamika ir atkarīga no procesiem dziļienē, kas ietekmē konvekcijas režīmu – vielas kustību mantijā. Iespējams, zināma loma bija arī vietējiem apstākļiem, piemēram, kalnu formēšanās procesam Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas rietumu daļā. Ar kalniem "noslogotā" kontinentālā plātne spēcīgāk spiež okeānisko plātni zem tās un mazina tās ātrumu. Iespējami arī kosmiskie faktori, piemēram, Zemes orbitālo parametru izmaiņas. Skaidrs ir viens: miocēna periodā planētas ģeoloģiskā aktivitāte bija augstāka, bet tagad vājinās.
Nemierīgā Zeme
Ņujorkas universitātes zinātnieki iepriekš konstatēja, ka ģeoloģiskās aktivitātes pieaugums un kritums ir periodisks – dzīvo būtņu masveida izmiršana, katastrofāli vulkānu izvirdumi un zemestrīces, okeāna līmeņa celšanās un kontinentu kustība notiek apmēram reizi 27,5 milj. gadu.
Ģeoloģiskās vēstures ciklu hipotēze nav jauna. Patiesībā uz tās balstās Zemes laika skalas sadale periodos un ērās. 70. gaos amerikāņi A.Fišers un M.Arturs nonāca pie slēdziena par 32 miljonu gadu ciklu klimata un biotiskajās izmaiņās. 80. un 90. gados precizēja: runa var būt par ciklu 26-30 miljonu gadu diapazonā.
Tagad, izmantojot ar jaunāko radioizotopu metožu palīdzību saņemtos datus, pētnieki fiksējuši 89 svarīgāko ģeoloģisko notikumu precīzu laiku: jūras un sauszemes dzīvnieku izmiršanas periodus, skābeļa satura krišanos okeānā, bazalta lavas lielākos izvirdumus, jūras līmeņa svārstības un litosfēras plātņu tektonisko pārvietošanos.
Ģeoloģiskās aktivitātes virsotnes pēdējo 260 miljonu gadu laikā
© Sputnik / Rampino et al
Statistiskā analīze parādīja, ka tie grupējas desmit skaidri saskatāmos pīķos, ko vienu no otra atdala vidēji 27,5 miljoni gadu. Pēdējais uzliesmojums notika apmēram pirms septiņiem miljoniem gadu, un patlaban Zeme patiešām aizvien vairāk nomierinās. Zinātnieki prognozē: kārtējais planētas aktīvas pārbūves periods sāksies ne ātrāk kā pēc 20 miljoniem gadu.