Speciālā operācija nav izvērtusies Krievijai par karu: mobilizācijas nav (pie tam ne tikai no karadienesta viedokļa), nav būtisku pārmaiņu ierastajā dzīvē (izņemot situāciju dažos pierobežas rajonos un lidostu slēgšanu valsts dienvidos), nav izsludināts lozungs "Visu – karam, visu – uzvarai". Pat aviācijas satiksmes pārtraukšana ar Rietumiem neko daudz nav ietekmējusi dzīvi – savu darījuši divi pandēmijas karantīnas gadi, pie tam uz Eiropu vienmēr braukājuši tikai daži procenti mūsu pilsoņu, portālā RIA Novosti stāsta Pjotrs Akopovs.
Tomēr valsts mainās: sākušies ļoti nopietni procesi, iezīmējas tektoniskās nobīdes gan apziņā, gan dzīves kārtībā. Liela daļa no tām nav formulēta, kur nu vēl noformēta direktīvās vai lēmumos, taču tās ir neizbēgamas – to sajūt aizvien lielāks skaits cilvēku. Solidaritāte un taisnīgums, kalpošana un atbildība, patstāvība un koncentrācija vēl nav kļuvušas par mūsu dzīves galvenajām devīzēm, tomēr tāda ir mūsu nākotne, tie būs mūsu jaunās dzīves kārtības galvenie elementi. Tā netiks izstrādāta pēc uzvaras – tas būs uzvaras svarīgākais priekšnoteikums.
Lieta tāda, ka specoperācija skar ne tikai Ukrainu, ne tikai attiecības ar Rietumiem, bet arī pašu Krieviju. Nē, runa nav par represijām un valsts slēgšanu, kā biedē visvisādi "cīnītāji pret režīmu". Runa ir par jaunās elites tapšanu, jauno sociāli ekonomisko iekārtu, jaunu vērtību skalu. Tā netiks izgudrota no nulles – mūsu vēsture, pat no XX gadsimta sākuma, dāvā milzīgu pieredzi. To apguvuši, mēs varēsim izstrādāt "Krievijas formulu", atbilstošu mūsu civilizācijas vērtību nostādnēm, un atklāt tās potenciālu, apvienot tās unikalitāti ar efektivitāti, bet mobilizācijas spēju – ar daiļradi.
Vai laika pietiks? Gadi mums vēl ir, taču ne gadu desmiti. Pasaule pārdzīvo dziļu transformaciju, vēl vairāk – iestājusies smagas turbulences stadija. Bieži mēdz teikt, ka mēs paši to esam izprovocējuši, sākot specoperāciju Ukrainā, tomēr nevajag putrot iemeslus ar sekām, nevajag putrot dažādus procesus.
Krima 2014. gadā un Ukraina 2022. gadā ir Krievijas pašaizsardzības cīņas sekas, - mēs jebkurā gadījumā būtu atjaunojuši savu vēsturisko vienotību, lai kāda būtu starptautiskā situācija. 2013. gadā Putins vēlējās, lai Ukraina miermīlīgi pievērstos Krievijai, un Janukovičs piekrita piebremzēt vienošanos par eirointegrāciju, pārdomājot iespējas pievienoties Eirāzijas savienībai. Šis variants kategoriski nepatika atlantistiem – viņi uzskatīja, ka pat krievu pasaules ģeopolitiskās vienotības atjaunošana nav pieļaujama nekādā gadījumā. Taču jau 2014. gada marts parādīja – Krievija nepieļaus "Ukrainas nolaupīšanu". Pēc tam sākās ilgā cīņa par Ukrainu.
Tas, ka cīņas sākums sakrita ar Rietumu globālo pozīciju novājināšanās procesu (un krīzi), nenozīmē, ka vajag sajaukt abus procesus: saiknei starp tiem nebija principiālas nozīmes. Krievija jebkurā gadījumā nebūtu pametusi Ukrainu, jo tas nozīmētu savas tautas nodevību, savu sakņu nociršanu, pat ja Rietumi nebūtu nonākuši pie norieta posma.
Cīņa par Ukrainu padziļina un paātrina atlantiskās pasaules kārtības sairumu, un tas ir izdevīgi Krievijai, taču arī tad, ja nebūtu Ukrainas, mēs tieši tāpat būtu strādājuši ar mērķi paātrināt anglosakšu globālā projekta norietu, - tas atbilst mūsu interesēm, taču tā ir vienīgā iespēja saglabāt Krieviju kā pašpietiekamu un patstāvīgu valsti-civilizāciju.
Abu procesu – Ukrainas atgūšana un atlantiskās pasaules kārtības demontāža – kombinācija bieži raisa bažas par mūsu iespējām. Vai nebūs par grūtu? Pie tam mums taču patiešām vajadzīga arī iekšējā reforma, "Krievijas formulas" izstrādāšana. Kā mēs to visu "pavilksim"?
Protams, pavilksim. Gan tāpēc, ka atpakaļceļa nav, gan tāpēc, ka "Rietumi ātrāk salūzīs", tomēr krievu galvenais resurss ir spēja saņemt visus spēkus uzvaras labad. Pagaidām tie vēl nav likti lietā ne par ceturto daļu, tomēr tauta tam ir gatava.
Par šo gatavību liecina pat it kā ar to nesaistīti dati, piemēram, "Levada centra"* nesenās aptaujas rezultāti. Cita starpā respondentiem jautāja, cik ilgi varētu vilkties militārā specoperācija. Te nu ir jāpatur prātā: kopš paša opreācijas sākuma krieviem mēģināja iegalvot, ka līdz ar operācijas ievilkšanos garumā noskaņojums Krievijā pasliktināsies, - sak, tauta atbalstīšot ātru "mazu triumfālu karu", taču neviens nepiekritīs ilgam un smagam konfliktam. Kad karadarbība atklāti ieilga, sākās spriedelējumi par gaidāmo vilšanos un nepatiku krievu sabiedrībā.
Ko tad īsti rāda maija beigās noritējušās aptaujas dati? Absolūtais vairākums saprot, ka viss tikai sākas, un gaidāmi vēl vairāki specoperācijas posmi. Vairāk nekā trešā daļa uzskata, ka tā ilgs līdz pusgadam, 2% - "ne vairāk kā mēnesi", 9% - "vienu vai divus mēnešus" un 26% - "no diviem līdz sešiem mēnešiem". Savukārt 44% vērtē, ka specoperācija ilgs vairāk nekā pusgadu, pie tam no viņiem gandrīz puse uzskata: būs vajadzīgs vairāk nekā gads.
Par ko tas liecina? Ne tikai par to, ka tauta izprot situācijas nopietnību un armijai nospraustos uzdevumus. Arī par to, ka cilvēki saprot: jāiet līdz galam, līdz Ukrainas tagadējās armijas un valsts sistēmas pilnīgai dekonstrukcijai. Ne velti trīs ceturtdaļas tic: specoperācija beigsies ar Krievijas uzvaru. Tikai 15% domā, ka neviena no pusēm negūs virsroku. Tomēr mērķis nav Kijevas kapitulācija. Mērķis ir krievu pasaules vienotības atjaunošana, krievu zemju savākšana, kurās kopā dzīvo ukraiņi-mazkrievi un krievi-lielkrievi. Alternatīvas nav, un mūsu tauta vērtē notiekošā mērogu, nevis ātrumu.
* Nekomerciāla organizācija, kas pilda ārvalstu aģenta funkcijas.