"Visiem izdalīja granātas": kā sākās uzbrukums Donbasā

Pilsētas centrā brīnumainā kārtā saglabājusies sievietes skulptūra. Aiz tās – sašauta autoosta: uzgaidāmā zāle nodegusi, plašo stāvvietu klāj stikla un akmeņu šķembas. Līdzās – nesen atjaunotais tilts pār Ziemeļdoņecu. Martā atkāpjoties to uzspridzināja Ukrainas karavīri.

Komandanta stunda sākas pulksten septiņos, tomēr nedaudzi cilvēki no ielām pazūd vēl agrāk – ap četriem. Vietējie jau apguvuši ukraiņu artilērijas "darba grafiku" un šajā laikā sēž patvertnēs vai pagalmos, netālu no pagrabiem. Durvis ciet neslēdz – tas var maksāt dzīvību.

"Apšaudes parasti sākas agri no rīta, - stāsta vietējā iedzīvotāja Irina. – Pēc tam šāviņi lido deviņos, četros un pusnaktī. Bieži tēmē turp, kur pulcējas cilvēki. Piemēram, pa tirgu pie Debessbraukšanas baznīcas – ar "kasetēm", turklāt teju vai katru dienu. Vakar tur šķemba nogalināja sievieti, vairāki cilvēki ievainoti."

Ukrainas artilērija stāv apmēram 10-15 kilometru attālumā no pilsētas. Pārsvarā apsāuda pilsētas infrastruktūras objektus. Sobornajā ielā, kur ar grūtībām padeva ūdeni un elektrību, nesen pēc divām zalvēm atkal valda tumsa.

Cīņas te sākās februāra beigās. Vietējie stāsta, ka pilsētas administrācijas ierēdņi steigšus pameta pilsētu. Mērs, aizbēdzis uz Ukrainu, paziņoja, ka 80 procenti cilvēku evakuēti, un piebilda: Izjumā palikuši "vieni separātisti".

"No četrdesmit tūkstošiem tobrīd pilsētā bija vismaz puse, - paskaidroja Dmitrijs. – Evakuāciju neorganizēja, bet privātie pārvadātāji drausmīgi uzskrūvēja cenas. Labi, ka mēs zinājām: pamestajā remontrūpnīcā ir bumbu patvertne."

Turp viņš pārvācās kopā ar sievu un četriem bērniem.

Drīz vien patvertnē bija jau apmēram divi tūkstoši cilvēku. Dmitriju ievēlēja komendanta statusā, viņa sievai uzticēja produktu izdalīšanu. Atradās ārste, viņa palīdzēja slimajiem un ievainotajiem. Savāca nelielu aptieciņu, atsevišķā telpā iekārtoja lazareti.

Gultas iekārtoja no rekvīzīta priekšmetiem un paklājiem – sanesa no kultūras nama un sporta zāles. Uz tām saguldīja bērnus un sirmgalvjus. Pārējie gulēja sēdus un pēc kārtas.

Pirmo mēnesi ēdamo gatavoja uz ugunskura. "Apšaudes laikā puiši slēpās tur, aiz tās caurules un turpināja vārīt zupu, griķus vai makaronus, - improvizēto virtuvi rāda Dmitrija dzīvesbiedre Jeļena. – Savu porciju brokastīs, pusdienās un vakariņās dabūja visi līdz pēdējam."

Tiklīdz ukraiņu karavīrus padzina ārpus pilsētas, vietējie atstiepa vairākus gāzes balonus un mazu plītiņu. Tagad virtuvi iekartoja jau zem jumta.

Tagad bumbu patvertnē nakšņo apmēram 300 cilvēki. Pārējie atgriezušies pussagrautajās mājās vai evakuējušies.

Bija arī zaudējumi. Apšaudē ar kasešu šāviņiem divas meitenes nepaspēja aizskriet līdz pagrabam un guva smagus ievainojumus. Medikamentu trūka, uz slimnīcu nogādāt nevarēja. Diemžēl viņas glābt neizdevās.

"Ukraiņi mūs ne tikai vienkārši pameta, - uzskata komendants. – Pirmo humāno palīdzību, pārsvarā – apģērbu un segas, saņēmām apmēram marta vidū, kad ienāca Krievijas armija. Ar produktiem vēl aizvien ir problēmas, taču karavīri atdod pat savas devas. Katru dienu no tirgus ved svaigu pienu, gaļu, sieru. Bērniem pērk saldumus un augļus."

Laupīšana bija drausmīga. Kijevas režīms taču izdalīja automātus, granātas, spridzekļus visiem, kas gribēja.

"Tā KAMaza kravas kastē teritoriālā aizsardzība jau 3. martā atstāja 400 kilogramus spridzekļa "Zmei Gorinič" ("pārnēsājams atmīnēšanas lādiņš" – red.), - stāsta zemessargs Hels. – Detonators – telefons zem vadiem. Iedarbojās, taču inženieru pieredzes trūkuma dēļ īssavienojums pie sprādziena nenoveda."

Ja būtu detonējis, no kaimiņmājām nekas nebūtu palicis. Tikai mīnētājus, spriežot pēc visa, tas vispār neuztrauca."

"Uz kara komisariātu pēc bezmaksas ieročiem gāja visi, kam nebija slinkums: tiesāti, narkomāni, alkoholiķi – atcerējās Aleksandrs, Sobornaja ielas iedzīvotājs. – Pēc tam viņi lauzās iekšā mājās, pieprasīja ēdamo, pievāca vērtīgākās lietas, naudu, aplaupīja veikalus un spridzināja bankomātus."

"Es pati zinu vairākus dzērājus, kuri saņēma automātus, - piebilda viņa kaimiņiene Oļesja. – No viņiem nebija nekādas jēgas, vienas problēmas."

Krievijas karavīri atzīmēja: neviens no teritoriālās aizsardzības viņiem pretī nestājās. Viņi vai nu bēga, vai slēpa ieročus un izlikās par civilajiem.