Būtu gan bijis labāk, ja mediji būtu par to padomājuši prezidenta vēlēšanu kampaņas laikā. Diez vai būtu palīdzējis, - par Baidenu toreiz balsoja pat tie, par ko drīkst izteikties tikai "labu vai neko". Par to gan jau pusotru gadu cieš klusu. Bet te pēkšņi attapās un atsauca atmiņā Baraka Obamas brīdinājumu: "Nevajag par zemu novērtēt Džo spējas visu sabojāt". Nekā nebija, nebūt ne visu – Džo nolēma apstrīdēt bijušā šefa domas un atteicās piegādās UBS palielināta darbības rādiusa artilēriju. Un kā vēl atteicās! Ne vienzilbīgi, kā dažu labu reizi. Arī jautājums, kā parasti, ar nodomu bija formulēts tā, lai neapgrūtinātu sirmgalvi.
Bet viņš sniedza izvērstu atbildi, gluži kā skolā māca: "Nē, mēs nesūtīsim uz Ukrainu raķešu sistēmas, kas varētu apšaudīt Krieviju." Viņš to visu izrunāja teju vai pa zilbēm, lai nevienam vairs nebūtu ne mazāko šaubu. Viņam ne tikai domāt, arī izrunāt ir grūti. Pēc būtības – viss pareizi. Viņam taču gribas, lai karš vilktos ilgāk, nevis lai sāktos cits. Proti, trešais pasaules karš. Bet triecieni pa Krieviju, ne nejauši šāvieni pāri robežai, bet sistemātiski – valsts dziļienē, no nesen šiem nolūkiem atsūtītas artilērijas... tādiem būtu tālejošas sekas. Tik tālu ejošas, cik tālu spēj nokļūt kodoltriāde. Līdz lēmumu pieņemšanas centriem.
Protams, vienpusēja atteikšanās no eskalācijas izskatās prātīgi. Bet tikpat labi Baidens var sagādāt Kijevai RZUS. No tās pašas Polijas. Var, piemēram, pārdot sistēmas poļiem, nepieprasot atturēties no nodošanas Ukrainai. Kā nu ne – viņi tak ir "brāļi", nesen paši klāstīja. Kādas tad var būt pretenzijas ASV. Var (domājams, tieši tā viņi rīkosies) nosūtīt Kijevai tikai iekārtas ar standarta munīciju, bez šāviņiem, kas strādā 300 km attālumā. Pēc tam pabrīnīties: paskat vien, kā tie nonākuši ukronacistu rokās?
Jebkurā gadījumā, diezin vai "nē" būs Baidena pēdējais vārds. Kad gaisā uzlidos pēdējā 155 mm haubice, kas tagad nežēlīgi apšauda Donbasa pilsētas, viņš būs spiests kaut ko mainīt. Vai nu pieeju, vai lēmumu par darbības rādiusu. Tiesa, situācija jau tagad ir tāda, ka viņiem jāpāriet pie spēcīgākiem līdzekļiem, jau pašiem jāiesaistās karā personīgi ar visām no tā izrietošajām sekām, vai jāmēģina piebremzēt, saglābjot vismaz glābjamo.
Rodas iespaids, ka Štābu priekšnieku komitejas priekšsēdētājs Marks Millijs dod priekšroku otrajam variantam. Viņš joprojām pieļauj jebkādus specoperācijas noslēguma variantus, taču iekļauj starp tiem arī Krievijas uzvaru. Otrkārt, atkal norāda, ka pārrunas ir labākais variants. Tomēr Millijs ir tikai ģenerālis, nevis virspavēlnieks, kurš jau pēc atteikšanās no RZUS piegādēm paziņoja: pat nepilnīga demokrātija ir pelnījusi upurus. Viņš tikai neprecizēja, kam vajadzētu mirt par to. Domāju, no atbildes uz šo jautājumu būs atkarīgs amerikāņu sistēmu darbības rādiuss Ukrainā. Pareizāk sakot, tā radītā atbalss.