Pasaules mediji brīdina: attīstītā pasaule tuvojas kritiskai robežai.
Nē, tā nav robeža, par ko tagad bļauj teju vai no katra gludekļa, un neizdosies izvairīties no ikdienas atgādinājumiem. Nav runa par Neatgriezeniskām Klimata Pārmaiņām.
Drīzāk gan otrādi – runa ir par gigantisku problēmu, ko klimata problēmu risināšana tikai pasliktinās.
Runa ir par iedzīvotāju totālu novecošanu, portālā RIA Novosti konstatēja Viktors Marahovskis.
Īsumā atgādināsim: lielākā daļa pasaules valstu jau pārkāpušas tā saucamo "sašaurinātās atražošanas" robežu, proti, sākusies "demogrāfiskā pāreja". Tādās valstīs, īsi sakot", uz vienu sievieti pienākas mazāk nekā divi bērni, tātad nākamās paaudzes būs mazākas nekā tagadējās. Pie šīm valstīm pašlaik pieder: Krievija (ar lielāko daļu pēcpadomju republiku, izņemot Vidējo Āziju), ASV ar Kanādu, visa Eiropa, visa Austrumāzija un liela daļa Dienvidamerikas (arī, piemēram, Brazīlija un Kuba), pat virkne lielu islāma valstu, piemēram, Irāna un Bangladeša. Virkne citu valstu šo robežu pārkāps burtiski tuvāko desmit gadu laikā, jo dzimstība krītas globāli – tagad jau uz sašaurinātas atražošanas robežas stāv Meksika, Argentīna un Indija, tai tuvojas Indonēzija un Saūda Arābija. Pat vispasaules iedzīvotāju pieauguma rezervuāros, tādos kā Pakistāna, Ēģipte un Nigērija, tagadējā dzimstība ir par 25-50% zemāka nekā bija pirms 40-60 gadiem.
Lietišķās informācijas aģentūra Bloomberg, izskatot stāvokli Eiropā un Amerikā, atzīmē: augošās sirmgalvju armijas rada aizvien lielāku izaicinājmu.
Viņi taču ne tikai "izkrīt no sabiedriskās ražošanas" un vairs nenes labumu ekonomikai, viņi piedevām maina arī pašu ekonomiku. Pārstājuši strādāt, viņi tomēr pielāgo ekonomiku sev, jo a) tagad dzīvo ļoti ilgi un b) pie tam nav saglabājuši veselību.
"40% amerikāņu vecumā no 85 gadiem cieš no Alcheimera slimības, 70% par 65 gadiem vecāku cilvēku noteiktā brīdī būs vajadzīga kopšana. Drūma realitāte: jo lielāks skaits cilvēku dzīvo ilgāk, jo lielākam skaitam viņu vidū vajadzīga pastācīga aprūpe."
Lai skaidrāk iedomātos problēmu mērogu: 2018. gadā ASV dzīvoja 6,5 miljoni cilvēku vecumā no 85 gadiem, apmēram 2% iedzīvotāju. Taču tie ir ziediņi: tagad 75-84 gadu vecuma grupai pieder 15 miljoni, jeb 4,5% iedzīvotāju. Tātad drīz vien divkārt pieaugs pilsoņu skaits ar Alcheimera slimību, tātad pieaugs arī cilvēku skaits, kam nepieciešama aprūpe.
Attīstītākajām nācijām rodas jautājums: kas tad patiesībā par viņiem rūpēsies?
Atbilde "visu darīs roboti" skan lieliski. Žēl tikai, ka tā ir fantastika. Mūsdienu pasaulē ir virkne autoražotāju, kas izstrādā un uzlabo savus autopilotus, tomēr pagaidām uz ceļiem nav neviena īsta autopilota, kas spētu vienkārši vadīt mašīnu saskaņā ar ceļu satiksmes noteikumiem un neiekļūt likstās. Līdz robotam, kas spēs kopt sirmgalvjus ar Alcheimera slimību, proti, neļaus darīt muļķības, apmainīs veļu, paēdinās un nomazgās, attālums ir apmēram tāds pats kā līdz Marsa kolonizācijai.
Atbilde "visus pieskatīs bērni un mazbērni" neizklausās īpaši pārliecinoši, jo bērnu un mazbērnu būs mazāk nekā sirmgalvju. Pie tam bērniem ir jāstrādā, mazbērniem – jāmācās, un nepieciešamība aprūpēt sirmgalvjus nozīmē, ka viņi tērēs miljoniem un miljardiem cilvēkstundu šim pienākumam, nevis strādās un mācīsies.
Tāpēc atbilde skan tā: "visu darīs speciāli apmācīti cilvēki – kopēji". Tātad no nākamajām paaudzēm (tajā pašā Amerikā par 65 gadiem vecāki ir apmēram 15% iedzīvotāju, Krievijā – jau vairāk nekā 20%) aizvien lielāka daļa darbspējīgo profesionāli aprūpēs sirmgalvjus.
Patlaban šajā nozarē vērojams globāls pacēlums, taču lieta tāda, ka tas ir vienīgi izdevumu postenis – veco ļaužu aprūpē, atšķirībā no bērnu kopšanas, valstis un pilsoņi tikai izdod naudu, atdeves nebūs. Izklausās nežēlīgi, taču tāda ir realitāte.
Nākamais jautājums - "kur ņemt visus šos kopējus". Divi varianti: vai nu mācīt lielu daļu darbspējīgo, vai piesaistīt viesstrādniekus. Realitātē, protams, būs gan viens, gan otrs. Un tas ir ļoti skumjš variants jebkurai nācijai, jo visiem šiem cilvēkiem ir jāmaksā. Pie tam, iesaistot kopēju nozarē lielu daļu darbspējīgo pilsoņu, nāksies palielināt viesstrādnieku skaitu (ko tuvākajā laikā automatizācija daudz sekmīgāk likvidēs ofisa darbinieku, nekā sētnieku un remontstrādnieku vietas). Savukārt viesstrādnieku skaita pieaugums radīs noteiktas pārmaiņas dzīves stilā, kas tagad daudziem vietējiem iedzīvotājiem ļoti nepatīk.
Tomēr arī tas galu galā varētu izrādīties īslaicīgs risinājums, jo, atgādināšu vēlreiz, dzimstība krītas visā pasaulē, un kad tā nonāks līdz ierobežotās atražošanas līmenim Āfrikā (apmēram pēc 4 gadiem), afrikāņu visiem nepietiks.
Starp citu, vēl viena interesanta nianse.
Iepriekš minēju, ka cīņa ar Klimata Pārmaiņām, ko tagad uzskata par lielākajiem draudiem cilvēcei, tikai padziļinās iedzīvotāju novecošanas un vispārējas sirmgalvju nabadzības problēmu.
Loģika ir ļoti vienkārša. Patlaban cīņā ar globālo sasilšanu lielākā uzmanība pievērsa ogļskābās gāzes emisijas samazināšanai un pārejai pie tā saucamās zaļās enerģijas, kā arī energopatēriņa samazināšanas. Šobrīd nav nekāda pamata apgalvot, ka zaļā enerģija būs lētāka nekā ogļūdeņražu dotā vai vismaz cenas ziņā tai līdzināsies. Toties ir pamats domāt, ka tā būs daudz dārgāka. Savukārt dārga enerģija nozīmē, ka pilsoņi dažādās valstīs, kuri jau tagad sūdzas par to, ka nepietiek naudas "lai dzemdētu un audzinātu bērnus", dzemdēs un audzinās vēl mazāk.
Nolēmu paskatīties, kādās valstīs ir pati dārgākā elektroenerģija. Nez kāpēc starp desmit lielākajām valstīm ar dārgāko elektrību (Vācija, Dānija, Portugāle, Beļģija, Īrija, Japāna, Lielbritānija, Itānija, Ruanda, Austrija) tikai vienā, Ruandā, iedzīvotāji neizmirst. Tiesa gan, tur elektrībai piekļuve ir tikai 40% iedzīvotāju.
Starp citu, Vācijas, Lielbritānijas, Itālijas un Japānas ekonomikā ir arī lielākā daļa zaļās enerģijas.
Secinājumi, kas izriet no visa iepriekš minētā, ir visnotaļ skarbi. Pasauli gaida gana smagi gadu desmiti, lai arī neviens par to nevēlas runāt. Tie būs gadu desmiti ar aizvien lielāku skaitu bezpalīdzīgu sirmgalvju, kam vajadzīga aprūpe. Tie būs gadu desmiti ar ļoti dārgu (it īpaši, ja "zaļā tēma" pletīsies plašumā, kā iecerēts) enerģiju un katastrofālu dzimstību. Tie būs gadu desmiti, kuros attīstītu un vidēji attīstību valstu iedzīvotāju vietā aktīvi stāsies jaunieši no krietni mazāk attīstītām valstīm.
Vairāk vai mazāk pieņemamu pilsoņu labklājības līmeni, ko demonstrēs pirktspēja, varēs valstis, kas saglabās savai rūpniecībai un pilsoņiem piekļuvi lētai enerģijai, vai valstis, kas kaut kādā brīnumainā kārtā pamanīsies pārliecināt savus pilsoņus vairoties. Rakstu "brīnumainā kārtā", jo pašu pilsoņu kolektīvā atbilde visā pasaulē uz tādu aicinājumu ir vienāda: "ko vēl ne, jūs vispirms sagādājiet mums pienācīgus apstākļus, tad mēs padomāsim". Taču pieredze liecina, ka pat valstīs, kas sarūpējušas pilsoņiem visu iespējamo, pilsoņi tik un tā atsakās vairoties. Paskatieties, piemēram, uz Eiropu, uz Skandināviju.
Jāpiebilst, ka pagaidām Krievijā ir piekļuve lētai enerģijai. Gadījumā, ja Krieviju ar spiedienu un pierunāšanu nepiespiedīs no tās atteikties, valstij ir izredzes pārciest pasaulē gaidāmos "smagos gadu desmitus" mazliet vieglāk nekā citiem.