Par to, kā Krievijas Izmeklēšanas komiteja identificē nacistu bendes, portālā RIA Novosti pastāstīja Viktors Zvancevs.
Nāves bataljoni
Aprīlī KF Izmeklēšanas komiteja ierosināja krimināllietu atbilstoši pantam "Genocīds" sakarā ar Rostovas apgabala iedzīvotāju, arī sieviešu un bērnu masu slepkavībām. Divu dienu laikā – 1942. gada 11. un 12. augustā SS-10a zonderkomanda, drošības policija un SD nogalināja vairāk nekā 27 tūkstošus cilvēku.
"Nacisti sapulcēja cilvēkus it kā evakuācijai, - stāsta īpaši svarīgu lietu vecākais izmeklētājs Iļja Sidorenko. – Lika paņemt personīgās mantas, nodot dzīvokļu atslēgas. Iesēdināja kravas automašīnās, aizveda līdz iepriekš izraktiem grāvjiem, nošāva un apraka."
Tiek izmeklētas arī citas krimināllietas par noziegumiem Lielā Tēvijas kara gados. Piemēram, 214 bērnu namu audzēkņu slepkavība Jeiskā 1942. gadā.
"Arī tur rīkojās bēdīgi slavenā zonderkomanda SS-10a, - precizēja Sidorenko. – Viņiem bija pārvietojamās gāzes kameras, tajās viņi slepkavoja. Bērnus, kuru starpā lielākā daļa slimoja ar tuberkulozi un citām slimībām, sasēdināja mašīnās un pa ceļam uz apbedīšanas vietu palaida gāzi."
VDK garā roka
Tādiem kara noziegumiem, kā genocīds, nav noilguma termiņa.
"Pamatus to izmeklēšanai licis Nirnbergas tribunāls, - paskaidroja IK Galvenās izmeklēšanas pārvaldes vadītājs Dmitrijs Manšins. – Tieši tad ieviesa pašu jēdzienu "genocīds". Kara noziedzniekus sāka meklēt jau kara gados – 1943. gadā PSRS Augstākās Padomes prezidijs izdeva dekrētu par fašistu un dzimtenes nodevēju sodīšanu. Tas ir spēkā vēl joprojām. Pēc Otrā pasaules kara dažādu valstu specdienesti medīja aizbēgušos nacistus visā pasaulē. PSRS ar to nodarbojās VDK.
Labi pazīstama ir viena no padomju pretizlūkošanas darbinieku operācijām – Antoņinas Makarovas, labāk pazīstamas kā Toņka-ložmetējniece, atmaskošana. Lokotskas republikā, ko Centrālās Krievijas okupētajā teritorijā nodibināja nacisti, Makarova bija bende, šāva partizānus un viņu radiniekus. Pēc kara apprecējās ar ievainotu sarkanarmieti, pieņēma viņā uzvārdu un pazuda starp civiliedzīvotājiem. Uz veseliem 30 gadiem.
1976. gadā kāds Brjanskas iedzīvotājs nejauši uz ielas ieraudzītā cilvēkā pazina Lokotskas cietuma bijušo priekšnieku Nikolaju Ivaņinu. Viņu aizturēja, nopratināja un noskaidroja, ka pirms kara Makarova dzīvojusi galvaspilsētā. Operatīvie darbinieki pārbaudīja visus ar šo uzvārdu, tomēr Toņku-ložmetējnieci neatrada.
Drīz vien VDK izmeklētājs Pjotrs Golovačovs pievērsa uzmanību vienai anketai, aizpildītai braucienam uz ārzemēm. Maskavietis Makarovs norādīja, ka Baltkrievijā dzīvo viņa māsa. Sievieti sāka netieši novērot, identifikācijai uzaicināja vairākus bijušos Lokotskas cietuma ieslodzītos. Viņi pazina Toņku-ložmetējnieci. Makarova tika aizturēta. Uzskata, ka viņa nogalinājusi aptuveni 1500 cilvēkus, dokumentāli tika pierādīti 150 upuri, taču arī ar to pilnīgi pietika nāves spriedumam.
Dokumenti un DNS
Agrāk nacistus palīdzēja meklēt kara noziegumu aculiecinieki, taču tagad aizvien biežāk nākas rakņāties arhīvos. Izmeklētāji iepazīstas ar lielu apjomu dokumentu – gan liecinieku, gan pašu slepkavu liecībām, kuri viens otru apsūdz nopratināšanas laikā. Daži arhīvi tika atslepenoti pavisam nesen.
"Lasot nopratināšanu protokolus, pārsteidz šo cilvēku vienaldzība, - atzina Manšins. – Viņi mierīgi stāsta, kā nošāvuši veselas ģimenes. Kamols kāpj kaklā. Bija bendes, kuri piebeidza noslepkavotas mātes rokās raudošus bērnus. Ceru, ka atslepenošana turpināsies un mēs uzzināsim vēl vairāk."
Izmeklēšanā tiek iesaistīti Krievijas zinātņu akadēmijas darbiniekus un vēsturnieku-arhivāru biedrības pārstāvjus.
Krimināllietas parasti nebeidzas ar vienu epizodi. Tā pati zonderkomanda SS-10a organizēja masu slepkavības ne tikai Krasnodaras novadā un Rostovas apgabalā, bet arī citos okupētajos rajonos.
Tiklīdz tiek atrasts masu apbedījums, pie darba ķeras kriminālisti. Ir jānoskaidro upuru skaits, dzimums, vecums, ja paveiksies – arī vārds un uzvārds. Darbā palīdz mūsdienu tehnika un DNS ekspertīze.
Pa visu pasauli
IK sadarbojas ar citu valstu specdienestiem, pārsvarā – ar Vāciju. Tomēr ne vienmēr ārvalstu kolēģi labprāt kontaktējas.
"Tagad mēs meklējam vairākus cilvēkus, kuri iesaistīti noziegumos Novgorodas apgabalā, - minēja piemēru Sidorenko. – Iepriekš viņus meklēja Igaunijas un Latvijas valsts drošības iestāžu darbinieki. Mēs nosūtījām viņiem pieprasījumus, taču atbildes vēl joprojām nav."
Marta vidū fonds "Vēsturiskā atmiņa" un Ebreju kultūras, tradīciju, izglītības un zinātnes atbalsta un attīstības fonds publicēja pārskatu, kurā norādīja 96 latviešu SS leģiona veterānu vārdus un īsumā aprakstīja biogrāfijas. Piecpadsmit no viņiem tagad dzīvo Kanādā. Lietu nekavējoties sāka izmeklēt IK – vairāk nekā 50 leģionārus no šī saraksta – vairāk nekā 50 leģionārus no šī saraksta tagad pārbauda jautājumā par līdzdalību noziegumos pret cilvēci par genocīdu ierosināto krimināllietu ietvaros.
Malā nepalika arī Kanādas Tieslietu ministrija. Resora preses dienesta darbiniece Elisona Storija atklāja, ka visas valsts varasiestādes strādā, lai Otrā pasaules kara noziedznieki nevarētu izvairīties no soda.
Šīs krimināllietas netiks slēgtas līdz brīdim, kad tiks noķerti visi izbēgušie slepkavas vai tiks saņemta pārliecinoša informācija par to, ka viņu vairs nav starp dzīvajiem. Maksimālais sods, ko paredz pants "Genocīds" – mūža ieslodzījums vai nāves sods.