It kā pēdējās nedēļās viņi jau paziņojuši visu, ko gribējuši, nav vairs nekā, kas mūs varētu pārsteigt. Nekā nebija – Polijas premjers Mateušs Moraveckis, kurš jau marta nogalē apgalvoja, ka tagad Polija noteikšot, kāda būs attieksme pret Krieviju, un rusofobija kļuvusi par "ģenerālo līniju", nupat ir pārspējis pats sevi. Pat apsteidzis prezidentu Dudu, - viņš pirms pāris dienām paziņoja, ka ticot: pasaule piespiedīšot Krieviju samaksāt kontribūciju Ukrainas atjaunošanai, stāsta Pjotrs Akopovs RIA Novosti.
Moraveckis publicējis rakstu britu "The Telegraph". Tas neapšaubāmi ieies vēsturē. Gan Polijas un Krievijas, gan arī Krievijas un Rietumu attiecību vēsturē. Jāpatur prātā: kas polim uz mēles, tas anglosaksim prātā.
Raksts ir unikāls pat no mūsdienu krīzes viedokļa, toties kristālskaidri iezīmē anglosakšu plānus Krievijas aspektā. Runa nav tikai par Maskavas militāru sakāvi Ukrainā, nē, tiek spriests par krievu pasaules likvidāciju. Lai arī Moraveckis runā par "krievu pasauli" kā par ideoloģiju, nevajag lolot ilūzijas, jo viņš iesaka reizi par visām reizēm uzvarēt ideoloģiju, tas ir, krievu uzskatus.
"Putins nav Hitlers un Staļins. Diemžēl viņš ir bīstamāks. Viņa rīcībā ir ne tikai nāvējošāki ieroči, bet arī jauni plašsaziņas līdzekļi propagandas izplatīšanai.(..)
Nesen Polija informatīvi karoja ar Krieviju par Otrā pasaules kara iemesliem. Mēs uzvarējām, taču Putins savus mērķus panāva. Viņš inficēja internetu ar miljoniem nepatiesu ziņu."
Moraveckis pārmet Rietumiem "krišanu svētlaimīgā aizmirstībā" un nelikšanos zinis par Maskavas draudiem, kas pēdējos 30 gadus "turpinājusi darbu pie vēstures dēmonu augšāmcelšanas", apsūdz par "vienaldzību, kas ļāvusi Putinam izstrādāt XX gadsimta komunismam un nacismam līdzīgu ideoloģiju":
"Putiniskā režīma ideoloģija, "krievu pasauli" ir XX gadsimta komunisma un nacisma ekvivalents, ar tās palīdzību tiek attaisnotas viņa valsts izdomātas tiesības un privilēģijas.
"Krievu pasaule" – tas ir vēzis, kas ne tikai saēd lielu daļu Krievijas sabiedrības, bet arī rada nāvīgus draudus visai Eiropai. Tāpēc nepietiek atbalstīt Ukrainu tās militārajā cīņā ar Krieviju. Mums ir pilnībā jāizravē šī jaunā baismīgā ideoloģija.
Tāpat tā reiz Vācija tika pakļauta denacifiskācijai, šodien vienīgā iespēja Krievijai un civilizētajai pasaulei ir "deputinizācija". (..)
Ja mēs nekavējoties neķersimies pie šī uzdevuma, mēs zaudēsim ne tikai Ukrainu, bet arī savu dvēseli, mūsu brīvību un suverenitāti, jo Krievija neapstāsies pie Kijevas, tā dosies ilgstošā gājienā uz rietumiem, un mums jālemj, kur mēs to apturēsim."
Programmas teksts, kas dāvā vairākus orientierus. "Putins ir sliktāks par Hitleru", viņš apgalvo, taču piedevām dod konkrētas nostādnes arī par pašu valsti.
Tā apdraud Rietumus. Pie tam draudi pastāvējuši vienmēr: līdz 1991. gadam draudēja PSRS (arī tāpēc, ka okupēja Poliju, daļu Eiropas – tā taču tagad iestāsta eiropiešiem), bet pēc Savienības sairšanas Krievija visus 30 gadus "strādājusi pie vēstures dēmonu augšāmcelšanas". Galu galā par tās valdošo ideoloģiju kļuvis "putinisms", proti "krievu pasaule", kas skārusi lielāko daļu krievu tautas. Šī ideoloģija esot bīstamāka par nacismu, tā apdraud Eiropas pastāvēšanu. Lai draudus mazinātu, vajag ne tikai uzvarēt Krieviju Ukrainā, vajag iznīdēt ideoloģiju. Interesanti, kā? Organisēt derusifikaciju? Jā, lai arī Moravecskis to dēvē par "deputinizāciju", jāņem vērā, ka "putinismu" viņš pielīdzina "krievu pasaulei", tātad ir skaidrs, par ko ir runa. Krievijai jāatsakās ne tikai no Putina, bet arī no krievu pasaules idejas, - to vajag pasludināt par agresīvu, fašistisku, cilvēkiem naidīgu.
Sakiet, vai tāda programma neko neatgādina? Protams, to pašu, par ko visu pēcpadomju periodu mēģināja pataisīt Ukrainu. Derusifikācija: vispirms atteišanās no mūsu kopīgās vēstures, nostatot mazkrievus pretī lielkrieviem, pēc tam – krievu tautas vienotības noliegšana. Kādi tur mazkrievi-ukraiņi un lielkrievi kā lielās krievu pasaules daļa? Nekas tāds nekad nav bijis, ir Ukraina kā Nekrievija, vēl pēc soļa – Ukraina kā Antikrievija. 30 gadu laikā lielai daļai Ukrainas iedzīvotāju iegalvoja, ka viņi neesot nekāda krievu pasaules daļa. Tagad grib ķerties arī pie krieviem Krievijas Federācijā?
Sākumam lai atsakās no paša "krievu pasaules" jēdziena: lai piekrīt ne tikai tam, ka ukraiņi nav brāļi, bet arī tam, ka Ukrainā dzīvojošie lielkrievi ir nogriezts loceklis, ko pamazām pārtaisīs par "eiropeisku". Lai aizmirst krievus aiz Krievijas robežām, Baltijā un Vidusāzijā – tā tak ir īsta mežonība, runāt par nāciju XXI gadsimtā, tas tak ir fasisms! Kāda tur atsevišķa krievu civilizācija, kāda krievu pasaule – klusējiet un nožēlojiet savus noziegumus!
Pēc tam krievu pasauli sadalīs sibīriešos un kazakos, urāliešos un novgorodiešos, rostoviešos un pēterburdziešos, lai netraucē. Kam netraucē? Lielajai paneiropas integrācijai, Eiropai no Lisabonas līdz Urāliem, tikai bez visas tās "krievu pasaules", bez nācijām un reliģijām, jo eirointegrācija tak ir progresīva, savlaicīga un nesāpīga. Gluži kā eitanāzija: visus sabāzt vienā lielā katlā harmonijas un humānisma vārdā. Pat transhumānisma vārdā, taču pagaidām integrējamajiem par to stāstīt nevajag (arī poļiem nevajag neko teikt, viņi kaut kā nervozi reaģē uz universālajām vērtībām).
Proti, ar Moravecka muti anglosakšu stratēģi dod nostādni Rietumiem: cīņai ar Krieviju jāturpinās līdz uzvarai pār "krievu pasauli", pār krievu vēlmi atjaunot savu vēsturisko vienotību, dzīvot savā zemē pēc saviem likumiem. Rietumi vēlas ne tikai iecementēt sakāvi, ko cietām 1991. gadā (tās bija pašnāvnieciskās rīcības sekas), neļaujot krieviem savākt kopā savas zemes, viņi vēlas piespiest mūs noliegt pašiem sevi, savus senčus, savu nākotni kā patstāvīgai civilizācijai. Un vēl nav skaidrs, kā tieši viņi vēlas mūs piespiest: brīvprātīgā-piespiedu ceļā vai pēc okupācijas. Spriežot pēc Moravecka vilktajām paralēlēm ar denacifikaciju, viņi sapņo par otro variantu.
Kā mums uz to vajadzētu atbildēt?
Īsi un aši: neviens Rietumu mēģinājums sagraut krievu pasauli nav izdevies. Vēl vairāk, katrs mums mestais izaicinājums beidzies ar valsts pozīciju stiprināšanos, starp citu – arī Eiropā. Ja poļiem patīk dzīve fantāziju, it īpaši rusofobu fantāziju pasaulē (atgādināsim, ka Polijas pašreizējais faktiskais valdonis Jaroslavs Kačinskis tic nenormālajiem murgiem par to, ka Krievija tīšām "nogalinājusi" viņa brāli Lehu, prezidentu, sarīkojusi aviokatastrofu pie Smoļenskas), lai jau, tā ir viņu bēda, ne mūsējā, jo visi mēģinājumi sagraut mūsu valsti, likvidēt krievu pasauli, vispirms smagi skars pašu Poliju.
Savukārt anglosakši, kas izmanto Moravecki visu Rietumu mobilizācijai krustakaram pret to, kurš ir "sliktāks par Hitleru", ir jāaptver: īstajam Hitleram eiropieši padevās bez īpašas pretestības.
Hitlers bija Eiropas civilizācijas elements, radniecisks anglosakšu pasaulei, lielā mērā to pat apskauda (tāpat kā viens brālis apskauž otru, tā arī vieni sakši atdarināja citus). Ja Hitlers nebūtu uzbrucis Krievijai (atliekot uzbrukumu Lielbritānijai), arī salu monarhija būtu pārtapusi par "Eiropas kopīgās mājas" daļu vācu variantā. Bez liekām nācijām (arī bez poļiem), ber robežām, bez karaļiem un Sitijas. Tikai to nepieļāva Krievija.
Ne tāpēc, ka Krievija mīlētu anglosakšus. Tāpēc, ka Krievija cīnījās par tiesībām pastāvēt, par dzīvību, par krievu pasauli. Taču, ja tagad anglosakšu pasaule piesaka mums karu uz dzīvību un nāvi, nevajag brīnīties, ja galu galā tā pazaudēs ne tikai Ukrainu, kas tai nekad nav piederējusi, bet arī Eiropu, ko kontrolē kopš 1945. gada.
Nē, mēs neieņemsim Berlīni un Parīzi, - pati Eiropa paniski nevēlas nekādu karu ar krievu pasauli. Jo vairāk to mudinās, jo spēcīgāks pēc tam būs eiropiešu dumpis pret viņu ģeopolitiskajiem priekšniekiem. Nepāršaujiet pār strīpu – paši pēc tam dabūsiet nepatiksanas, salinieki. Eiropa nevēlas iet karā uz austrumiem un būs spiesta izoperēt vēzi – saskaldīt Apvienoto Karalisti vairākās daļās. Vienkārši tāpēc, lai "apturētu nāvējošos eksistenciālos draudus". Īstos draudus.