Jau pērnā gada aprīlī izskanēja viedoklis par Ukrainas neizbēgamu denacifikāciju. Mums nav vajadzīga nacistiska, banderiska Ukraina, Krievijas ienaidnieks un instruments Krievijas iznīcināšanai Rietumu rokās. Tagad denacifikācija ir praktisks jautājums, portālā RIA Novosti stāsta Timofejs Sergejcevs. Turpinājums. Materiāla pirmo daļu publicējām iepriekš.
Denacifikācija neapšaubāmi nozīmēs arī deukrainizāciju – atteikšanos no jau padomju varas sāktās vēsturiskās Malorossijas un Novorossijas teritoriju iedzīvotāju pašidentifikācijas etniskā elementa plašās mākslīgās pūšanas plašumā. Pēc PSRS varas krišanas mākslīgais etnocentrisms nepalika bez saimniekiem. Šajā ziņā tas pakļāvās citai virsvarai – Rietumu virsvarai, kas stāv pari valstīm. Tas jāatgriež dabiskajās robežās un jāatņem politiskā funkcionalitāte.
Vēsture jau ir parādījusi - atšķirībā, teiksim, no Gruzijas un Baltijas valstīm Ukraina nevar pastāvēt kā nacionāla valsts, un mēģinājumi to "uzbūvēt" neizbēgami ved pie nacisma. Ukrainisms ir mākslīga, krieviem naidīga konstrukcija, tam nav sava civilizācijas satura. Tas ir svešai civilizācijai pakļauts elements.
Ar debanderizāciju vien nepietiks – banderisma elements ir tikai izpildītājs un priekškars – maska nacistiskās Ukrainas eiropeiskajam projektam, tāpēc denacifikācija nozīmēs arī neizbēgamu deeiropeizāciju.
Banderiskā elite ir jālikvidē, tās pāraudzināšana vairs nav iespējama.
Sociālajam "purvam", kas to ar darbībām un bezdarbību, aktīvi un pasīvi atbalstīja, ir jāpārdzīvo kara smagums un jāapgūst pārdzīvotais kā vēsturiska mācība un savas vainas izpirkums. Tiem, kas nacistisko režīmu neatbalstīja, cietis tā darbības vai tā sakurinātā kara dēļ Donbasā, jābūt saliedētiem un organizētiem, viņiem jākļūst par jaunās varas balstu, tās vertikāli un horizontāli. Vēsturiskā peiredze rāda, ka kara laika traģēdijas un drāmas nāk par labu tautām, ko iekārdinājusi Krievijas ienaidnieka loma.
Denacifikācija kā speciālās militārās operācijas mērķis tiek interpretēta kā militāra uzvara pār Kijevas režīmu, teritoriju atbrīvošana no bruņotajiem nacifikācijas piekritējiem, nesamierināmu nacistu likvidācija, kara noziedznieku sagūstīšana, kā arī sistemātisku apstākļu radīšana tālākai mierlaika denacifikācijai.
Tai jāsākas ar vietējo pašvaldības iestāžu, milicijas un aizsardzības veidošanu, tīru no nacistiskajiem elementiem. Uz to bāzes jāturpina jaunā republikāniskā valstiskuma dibināšanas procesi, šī valstiskuma integrācija ciešā mijiedarbībā ar Ukrainas denacifikācijas resoru Krievijā (tas jāizveido no jauna vai jāpārveido, teiksim, no "Rossotrudņičestvo", organizācijas, kas strādā ar Krievijas tautiešiem ārzemēs), republikāniskās normatīvās bāzes (likumdošanas) pieņemšana Krievijas kontrolē valsts denacifikācijai, Krievijas normatīvo aktu un jurisdikcijas pielietojuma robežu un ietvaru nospraušanai atbrīvotajā teritorijā, jāveido tribunāls noziegumiem pret cilvēcību bijušajā Ukrainā. Šajā aspektā Krievijai jābūt Nirnbergas procesa glabātāja lomā.
Viss iepriekšminētais nozīmē, ka denacifikācijas mērķu sasniegšanai vajadzīgs iedzīvotāju atbalsts, viņu pāreja Krievijas pusē pēc izejas no informatīvās izolācijas, pēc atbrīvošanas no Kijevas režīma terora, vardarbības un ideoloģiskā spiediena. Protams, jāpaiet zināmam laikam – cilvēkiem jāatgūstas pēc karadarbības radītā šoka, jāpārliecinās par Krievijas ilgtermiņa nodomiem – par to, ka viņus nepametīs.
Nav iespējams iepriekš prognozēt, kādās teritorijās tāda iedzīvotāju masa sasniegs kritiski nepieciešamo vairākumu. "Katoliskā province" (Rietumukraina – pieci apgabali) diezin vai iekļausies prokrieviskajās teritorijās. Tomēr atsvešinājuma līnija tiks novilkta eksperimentu ceļā. Aiz tās saglabāsies Krievijai naidīgā, tomēr piespiedu ceļā demilitarizētā un neitrālā Ukraina, kurā nacisms būs aizliegts pēc formālām pazīmēm. Turp pārvāksies Krievijas nīdēji. Šīs atlikušās Ukrainas neitrālo stāvokli vajadzēs garantēt militārās operācijas tūlītēja turpinājuma draudiem, ja netiks ievērotas iepriekšminētās prasības. Iespējams, šiem nolūkiem būs vajadzīga Krievijas pastāvīga militāra klātbūtne tās teritorijā. No atsvešinājuma līnijas līdz Krievijas robežai atradīsies krievu civilizācijas potenciālās integrācijas teritorija, antifašistiska pēc sava rakstura.
Ukrainas denacifikācijas operācija, kas sākās ar militāro fāzi, miera laikā sekos līdzīgai loģiskai. Katrā no tās posmiem būs jāpanāk neatgriezeniskas pārmaiņas – atbilstošā posma rezultātus. Denacifikācijas nepieciešamos sākuma soļus var definēt sekojoši:
Bruņoto nacistisko formējumu (jebkuri Ukrainas bruņotie formējumi), kā arī militārās, informatīvās un izglītības infrastruktūras likvidācija;
Tautas pašvaldības un milicijas (aizsardzības un likumsardzes) iestāžu veidošana atbrīvotajās teritorijās, kas aizsargās iedzīvotājus no nacistisko pagrīdes grupu terora;
Krievijas informatīvās telpas instalācija
Nacistiskās ideoloģiskās nostādnes saturošu mācību materiālu izņemšana un izglītības programmu aizliegšana;
Masveida izmeklēšanas darbības ar mērķi noskaidrot personisko atbildību par kara noziegumiem, noziegumiem pret cilvēcību, nacistiskās ideoloģijas izplatīšanu un nacistiskā režīma atbalstīšanu;
Nacistiskā režīma atbalstītāju lustrācija, iesaistīšana piespiedu darbos sagrautās infrastruktūras atjaunošanai kā sods par nacistisko darbību (no tiem, kam netiks piespriests nāves sods vai brīvības atņemšana);
Primāro denacifikācijas normatīvo atktu pieņemšana "no lejas", vietējā līmenī ar Krievijas atbalstu, visu nacistiskās ideoloģijas veidu un formu atdzimšanas aizliegums;
Ukrainas nacisma upuriem veltītu memoriālu, piemiņas zīmju, pieminekļu uzstādīšana, varonīgo nacisma apkarotāju piemiņas iemūžināšana;
Antifašistisko un denacifikācijas normu kompleksa iekļaušana jauno tautas republiku konstitūcijā;
Pastāvīgu denacifikācijas institūciju izveidošana darbam tālāko 25 gadu laikā.
Krievijai nebūs sabiedroto Ukrainas denacifikācijas darbā – tā ir vienīgi krievu darīšana. Pie tam tiks izravēta ne tikai nacistiskās Ukrainas banderiskā versija, bet arī - vienlaikus un vispirms – Rietumu totalitātisms, civilizācijas degradācijas un sairuma uzspiestās programmas, Rietumu un ASV virsvaras mehānismi.
Ukrainas denacifikācijas plāna īstenošanai Krievijai pašai nāksies galīgi atvadīties no proeiropeiskajām un prorietumnieciskajām ilūzijām, aptvert, ka Krievija ir pēdējā instance vēsturiskās Eiropas (Vecās pasaules) vērtību aizsardzībā, no kurām Rietumi galu galā atteikušies, zaudējuši cīņā par sevi. Šī cīņa turpinājās visu XX gadsimtu, tās izpausme bija pasaules karš un krievu revolūcija, nesaraujami saistīti savā starpā.
XX gadsimtā Krievija darīja visu iespējamo, lai izglābtu Rietumus. Tā īstenoja galveno Rietumu projektu, alternatīvu kapitālismam, kas uzvarēja nacionālās valstis, - sociālistisko, sarkano projektu. Tā iznīdēja vācu nacismu – Rietumu civilizācijas krīzes briesmīgo augli. Pēdējais krievu altruisma cēliens bija pastieptā draudzības roka, par ko Krievija 90. gados saņēma baismīgu triecienu.
Visu, ko Krievija darīja Rietumu labā, tā darīja uz sava rēķina, nesot milzu upurus. Rietumi galu galā tos visus noraidīja, noniecināja Krievijas ieguldījumu Rietumu krīzes atrisināšanā, nolēma atriebties Krievijai par tās nesavtīgo palīdzību. Tālāk Krievija ies savu ceļu, nerūpējoties par Rietumu likteni, balstoties uz sava mantojuma – līdera vietas globālajā dekolonizācijas procesā.
Tā ietvaros Krievijai ir augsts potenciāls partnerattiecībās ar valstīm, ko Rietumi gadsimtiem ilgi apspieduši un kas neplāno atkal maukt kaklā anglosakšu jūgu. Bez krievu upuriem un cīņas šīs valstis nebūtu atbrīvojušās. Ukrainas denacifikācija vienlaikus nozīmē arī tās dekolonizāciju, un to Ukrainas iedzīvotājiem vēl nāksies apjēgt, pamazām atbrīvojoties no tā saucamās eiropeiskās izvēles opija tvaikiem, kārdinājuma un atkarības.