RĪGA, 25. aprīlis — Sputnik, Zinaīda Juškeviča. Iepriekš jau stāstījām, ka pārtikas produktu rezerves ārkārtas situācijām Latvijā nav, jo ir pārlieku dārgi to izveidot un uzturēt. Zemkopības ministrija cer ĀS iepirkt nepieciešamo uz vietas, jo valsts ražo pietiekamu daudzumu produktu un eksportē to. Taču, ja netiks pieņemtas ierobežojošas eksporta kvotas, var izrādīties, ka, dzenoties pēc superpeļņas, ražotāji savus tautiešus atstās bez iztikas.
Atbildēs uz "Saskaņas" pārstāvju: Kabanova, Rubika, Agešina, Kucina un Tutina pieprasījumu zemkopības ministrs Kaspars Gerhards pastāstīja, ka 2021. gadā kopējā labības raža valstī sasniedza 2994,6 tūkst. tonnu. No šī apjoma 70% veido ziemas kvieši (2098 tūkst. tonnu). Neskatoties uz izkūluma sarukumu par 14% salīdzinājumā ar 2020. gadu, tā ir ceturtā lielākā labības raža vēsturē, atzīmēja ministrs.
Viņš nepaskaidroja, kā panākts tāds rādītājs – palielinot sējumu platības vai ražību. Tomēr tas ir svarīgi, jo ziemāju sējumu platības nekontrolējama pieauguma rezultātā būs traucēta augu seka un noplicināta augsne.
Auglību uzlabo ar mēslojumiem un agrotehniku. Labas ziņas Latvijai – ziemāji 2021. gada rudenī tika nomēsloti par "vecajām cenām". Tātad var cerēt uz labu kviešu un rudzu ražu.
Ar vasarājiem ir sliktāk: ZM dati rāda, ka minerālmēslu cenas 2021. gada pēdējā ceturksnī pieauga par trim ceturtdaļām, augu aizsardzības līdzekļu cenas – par 18%, degviela – par 35%. Tāpēc daži zemnieki vairs nevar nopirkt nepieciešamos resursus.
Minerālmēsli sarūpēti par 70-95%, trūkst superfosfāta un kālija sāls.
Šo produkciju Latvija, tāpat kā pārējā Eiropa, importē, un 54% nāk no Krievijas. Gada laikā ES ieved 30% slāpekļa, 68% - fosfora un 85% - kālija minerālmēslu. Slāpekļa minerālmēslu ražošanai pašu mājās radušās grūtības, jo izejvielu veido dabasgāze. Arī tā pārsvarā nāk no Krievijas. Tuvākais ražotājs – "Achema" Lietuvā – pagaidām turpina darbu, taču tai raizes rada gan izejvielu cenas, gan darbinieku streiki.
"Intensīvas zemkopības apstākļos raža ir atkarīga no mēslošanas,m – stāsta agronome, Timirjazevas lauksaimniecības akadēmijas absolvente, akadēmiķe Jeļena Nikolajeva. – Bez šī dopinga graudu raža var kristies pat ne par kādu daļu, pat ne vairākkārt, bet gan līdz nullei. Jā, auglību atjaunot iespējams, piemēram, pielietojot organiskas vielas vai speciālas metodes – sēt slāpekli saturošas kultūras, piemēram, vīķus, ko vairākkārt iestrādā zemē, lai atjaunotu tās dabisko struktūru."
Nikolajeva atgādināja, ka ekoloģisko zemkopību Latvijā praktizē atsevišķas nelielas saimniecības, pārsvarā – dārzeņkopībā. Padomju laikos Latvijā aktīvi tika izmantots organiskais mēslojums, pat strādāja vesela rūpnīca – "Rigaseļmaš", kas laida klajā tehniku tā iestrādei augsnē. Tagad rūpnīcas vietā ir klajiene, ko lietuvieši plānoja pielāgot tirdzniecības centram "Akropole", taču pārdomāja. Toreizējo ideju atgādina nepabeigtais viadukts virs Daugavpils ielas, kas karājas gaisā, pateicoties bijušajam mēram Nilam Ušakovam.
Arī organisko mēslu daudzums valstī krasi samazinājies, sarūkot slaucamo govju skaitam. 1980. gadā Latvija ražota 1700 tūkst. tonnu piena, bet 2000. gadā – vairs tikai 823 tūkstošus. Vēlāk apjoms mazliet pieauga, taču slaucamo govju ganāmpulks un piensaimniecību skaits joprojām sarūk.
Tātad lielas graudu saumniecības pievērsušās rūpnieciskajai ražošanai, plaši pielietojot visu agroķīmijas kompleksu – no minerālmēsliem līdz herbicīdiem. Pie tam šie līdzekļi tiek pielietoti lokāli, zonās, kas sola bagātāku ražu. Un, domājams, fermeri izšķirsies palielināt izdevumus, gaidot "trešo apokalipses jātnieku" – badu un krasu labības pieprasījuma pieaugumu, sarūkot piegādēm no Krievijas un Ukrainas.
Patēriņš Latvijā nepārsniedz miljonu tonnu (775–947 tūkst.tonnu). It kā lauki to nodrošina trīskāršā apjomā. Taču graudu imports katru gadu pieaug: no 2013.-2014. gg. līdz 2019.-2020. gg. tas trīskāršojies, sasniedzot 1,093 milj. tonnu. Krievija sedz 15% labības importa, ieskaitot 65% kukurūzas un 51% griķu.
Sarežģītākās "importa aizvietošanas" pozīcijas ir lopbarības izspaidas liellopiem. Apmēram pusi šo neaizvietojamo uztura olbaltumvielu komponentu Latvija saņēma no Krievijas, Ukrainas un Baltkrievijas.
Interesanti, ka lopbarības graudu pieprasījums un cenas kopš 2018. gada strauji aug. ZM norādīja: 2020. gadā lopbarības graudu cena Latvijā augusi par 13%, līdz 159 eiro par tonnu jūnijā, bet decembrī sasniedza 175 eiro. Un Eiropas biržas cenu ziņā ievērojami apsteidz Čikāgas biržu ASV.
Tātad, ja šogad labība nepievils, vēl nav zināms, vai izkūlums paliks Latvijā.
Ministrs Gerhards pauda cerību, ka pārtikas ražotāji un lauksaimnieki spēj pilnībā nodrošināt pieprasījumu visās pamata produktu grupās, un tās arī nākotnē būs pieejamas veikalos. Labības cenas Latvijā nosaka tirgus attīstība ES un pasaulē, kā arī dažādu notikumu komplekss. Kā neliels eksportētājs, Latvija ir atkarīga no šiem apstākļiem un nevar diktēt cenas, viņš atgādināja.
Jau tagad patērētāji redz: 2 kg milti agrāko 89 centu vietā veikalos maksā 1,70 un vairāk, augušas maizes, makaronu, putraimu cenas, un ne jau par 10%, kā apgalvo statistika, bet gan par 50-100%.
Tomēr valdība un kompetentā ministrija neplāno radīt pārtikas rezerves. Gerhards konstatēja, ka Eiropas komisijai vajadzētu izvērtēt iespējas atbalstīt rezervju veidošanu katrā dalībvalstī, ņemot vērā, ka tā ir valsts drošības garantija.
Acīmredzot, viņš cer no Briseles saņemt atbildi uz jautājumu "dzīvot vai mirt". Dod Dievs, lai tas notiktu, pirms rudens raža būs pa tīro izvesta no Latvijas, atstājot bez iztikas cilvēkus un lopiņus.