Jūras akvatorijas mīnēšana Odesas un Nikolajevas apgabalu krastos drīzāk organizēta ar mērķi likvidēt civiliedzīvotājus un kaitēt vairāku Melnās jūras reģiona valstu civilajai kuģniecībai, konstatēja militārais analītiķis Aleksandrs Hroļenko.
29. martā Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu informēja par nopietnu risku civilajai kuģniecībai Melnajā jūrā Ukrainas armijas darbību dēļ. To apliecina dreifējošās ukraiņu mīnas, kas nesen atrastas pie Rumānijas, Bulgārijas, Turcijas krasiem.
Pēc Krievijas speciālās militārās operācijas sākuma Ukrainas JKS komandieri nolēma, ka Melnās jūras krasts jāaizsargā no Krievijas desanta ar mīnu laukiem (kara kuģu nav jau labu laiku). Odesas, Očakovas, Černomorskas un Dienvidu ostu piebraucamajos ceļos uzstādīja apmēram 420 kontakta jūras mīnas (pat vairāk nekā pirms 80 gadiem izgatavotos paraugus!). Jau pirmajā vētrā vairākas mīnu norāva no enkuriem. "Ragainā nāve" (115 kg trotila metāla korpusā) sāka dreifēt straumēs dienvidrietumu virzienā.
Pirmo 1939. gada parauga mīnu Bosforā nejauši ieraudzīja kāda tirdzniecības kuģa ekipāža. Turcijas JKS likvidēja bīstamo priekšmetu, taču divas dienas vēlāk tajā pašā rajonā atrada otru mīnu. Turcijas izdevums NTV uzsvēra: civilajai kuģniecībai bīstamos priekšmerus uzstādījis Kijevas režīms, kurš Rietumu paspārnē pieradis pie absolūtas bezatbildības.
28. martā pie Bulgārijas un Rumānijas krastiem atrada vēl divas "klaiņojošas" mīnas. Bīstamais dreifs kļuvis par plašu parādību.
Arī ģeogrāfiskais mērogs ir vērā ņemams. "Klaiņojošajām" mīnām ir visnotaļ grūti izslīdēt caur Bosfora šaurumu Vidusjūrā, tomēr augšējā, mazāk sāļainā straume no Melnās jūras uz Marmora jūru pārvietojas ar ātrumu 2 m/sek., proti, vairāk nekā 7 km/h. Straumju karte rāda, ka ukraiņu mīnas var sasniegt ne tikai Rumānijas, Bulgārijas un Turcijas krastu, bet arī Poti ostu Gruzijā.
Savukārt "aizsargātās" ostas Ukrainā šodien mīnu dēļ nevar pamest 67 kuģi no 15 valstīm. Pirms pāris dienām ceļā no Turcijas uz Rostovu lielu caurumu Melnajā jūrā ieguva un nelaimes signālu nosūtīja Krievijas sauskravas kuģis "Omskiy 205", iepriekš pie Odesas krastiem pēc sprādziena nogrima igauņu kravas kuģis "Helt".
Atbilstoši starptautiskās līdztiesīgās un nedalāmās drošības principam, Krievijas FDD jau 19. martā akurāti brīdināja "partnerus" par Ukrainas jūras mīnām, kas norāvušās no enkura un tagad straumēs dreifē no Odesas apgabala krastiem dienvidrietumu virzienā.
Turcijas JKS navigācijas hidrogrāfijas pārvalde oficiāli reaģēja divas dienas vēlāk, un tikai 26. martā Turcijas varasiestādes aizliedza pa naktīm Bosfora šauruma rajonā zvejot zivis.
Bīstams antikvariāts
Kontakta jūras mīnas tiek nomestas no klāja uz grunts uz ratiņiem (enkurs). Lādiņš "uzkaras" noteiktajā dziļumā (15-110 metri) pie troses vai ķēdes. Mīnas, kas tagad atdotas viļņu un vēja varai, izgatavotas pagājušā gadsimta 30. gados un vairāk nekā 80 gadus glabājušās arsenālos. Antikvariāts nav utilizēts noteiktaijā laikā un tagad uzstādīts Ukrainas iekšējos ūdeņos, rupji pārkāpjot sagatavošanās reglamentu un nesastādot kartes.
Saskaņā ar 1907. gada Hāgas konvenciju Ukrainas JKS ir jākontrolē savi mīnu nožogojumus, jānodrošina kuģošana Melnajā jūrā. Taču Ukrainas JKS pastāv tikai uz papīra, viņiem nav tehnisko līdzekļu un praktiskās pieredzes, viņi neko nekontrolē.
Krievijas Melnās jūras flote varētu organizēt ukraiņu mīnu tralēšanu, taču tas nav iespējams speciālās operācijas apstākļos. Savukārt pēc karadarbības noslēguma gandrīz visas mīnas var aizpeldēt tālu uz dienvidiem.
Enkura kontaktmīnas (Turcijas fotogrāfijās redzamas tieši tās) norāvās no savām vietām vētras laikā – domājams, korozija vājinājusi stiprinājuma metālu vai trosi. Iespējams, vainojama nepareiza uzstādīšana – mīnēšanas mācības Ukrainas JKS jau sen pamestas novārtā (eskadras kuģu un tralētāju nav kopš PSRS laikiem).
Pat novecojušās mīnas ir nāvējoši bīstamas un ilgu laiku var apdraudēt kuģošanu Melnajā jūrā un Bosfora šaurumā. "Ragainā nāve" vienmēr ir gatava darbam, sprāgst, saskaroties ar kara kuģa vai civilā kuģa bortu, var nolaist dibenā lielu peldlīdzekli un jūras ūdenī var darboties vairāk nekā 10 gadus (ja nav uzstādīts pašlikvidācijas mehānisms). Minēšu dažus piemērus, lai jūs labāk izprastu risku.
1987. gada jūlijā Kuveitas supertankkuģis "Bridgeton" (tonnāža – vairāk nekā 400 tūkstoši tonnu) Persijas līcī uzdūrās Irānas mīnai, 1908. gada lādiņam, ko izstrādāja Krievijas Jūras pārvalde jau imperatora Nikolaja II laikā. Supertankkuģim paveicās, tas aizkūlās līdz Kuveitai, un tur ūdenslīdēji ieraudzīja 10 metrus garu un 5 metrus platu caurumu 27 mm biežā tērauda apšuvē.
Gadu vēlāk Persijas līcī Irānas mīnai uzdūrās un 7 m caurumu dabūja amerikāņu fregate "USS Samuel B. Roberts" (remonts izmaksāja 135 miljonus dolāru). Līdzīgus likteņa triecienus līcī 1991. gadā saņēma desanta helikopteru bāzes kuģis "Tripoli" un kreiseris "Prinston". Tuvākajā laikā šī informācija var būt ļoti noderīga arī NATO jūras kara bāzes personālsastāvam Konstancā, Rumānijā.
Dreifējošas jūras mīnas ir liela problēma, tomēr arī citu risku Melnās jūras krastā ir pietiekami. UBS speciālisti neapdomīgi nomīnējuši milzīgus pludmaļu iecirkņus ar prettanku mīnām, ko izskalo paisums vētras laikā. Tās migrē, triecas pret akmeņiem, uzsprāgst Odesas krastā – 28. martā gāja bojā divi civiliedzīvotāji. Vasaras pusē UBS mīnas neapšaubāmi apdraudēs tūkstošiem atpūtnieku un tūristu dzīvības – diezin vai viņus apturēs brīdinājuma uzraksti krastā.
Lasiet militārā analītiķa Aleksandra Hroļenko kanālu Telegram https://t.me/AKhrolenko