Tas ir laiks, kad valsts struktūrām un vienkāršajiem cilvēkiem vienā mirklī jāatmet malā egoisms un piesardzība, kad cienīgi un mierīgi jāatbild liktenim, kas klauvē pie tavām durvīm, portālā RIA Novosti stāsta Jeļena Karajeva.
Šodien apvienotajai Eiropai izskanējis trauksmes zvans – tas aicina katru "zelta miljarda" pārstāvi vismaz pievērst uzmanību notikumiem pie savienības robežām.
ANO stāsta, ka vismaz desmit miljoni Ukrainas iedzīvotāju bēguši no valsts vai vismaz pārvietoti valsts iekšienē.
Eiropa lepojas ar savu humānismu un cieņu pret cilvēku, katru cilvēku. Tātad nu tai, vismaz teorētiski, vajadzētu apstiprināt iedvesmojošos lozungus ar darbiem. Tā uzskata paši lozungu saucēji.
Proti, vienkāršāk izsakoties, apvienotajai Eiropai tepat, tūlīt uz vietas vajadzētu atpelstām rokām uzņemt tos, kuri zaudējuši mājas un dzimteni, lai kā viņi šo vārdu interpretētu. Starp citu, arī tās pašas apvienotās Eiropas vienaldzības dēļ.
Tātad vairāk nekā trīs miljoni ukraiņu, pārsvarā – sievietes, bērni un sirmgalvji nonākuši sapņu zemē, kur valdot demokrātija, milzums brīvību, personīgo un sabiedrisko, kur piena upes tek ķīseļa krastos.
Tā jau parasti par apvienoto Eiropu mēdz teikt, vai ne?
Paskatīsimies uz reālo situāciju.
Tikai sākumā atļausimies nelielu atkāpi pagātnē.
Atsauksim atmiņā laikus pirms septiņiem gadiem.
Asiņainais konflikts Sīrijā, kura uzkurināšanā piedalījās arī ES ar ierasto "cilvēktiesību" aizsardzības lozungiem. Tā mērķis (tagad jau to neviens pat neslēpj) bija likumīgās varas gāšana. Konflikts padzina no mājām miljoniem pilsoņu. Viņi dzīvoja savā valstī, savā zemē, saskaņā ar savām paražām un tradīcijām, runāja savās valodās. Šie cilvēki visiem spēkiem pūlējās nokļūt Eiropā. Vai atcerieties, kādā histērijas lēkmē krita Eiropa? Visas robežas izrādījās slēgtas. Bija vajadzīgs ilgs laiks, pārrunas, apspriedes, līdz beidzot demokrātiskās apvienotās Eiropas vārti padevās un atvērās zem Vācijas toreizējās kancleres Merkeles spiediena.
Jāpiebilst, ka kategoriski nedemokrātiskā (tā uzskata progresisti Eiropā) Saūda Arābija bez patosa, klusi un mierīgi uzņēma gandrīz divkārt lielāku bēgļu skaitu no Sīrijas. Neatpalika Jordānija – tā piemitināja vairākus miljonus. Šos cilvēkus ne tikai acumirklī uzņēma, viņiem gandrīz automātiski piešķīra atbilstošos dokumentus, lai viņi varētu strādāt, mācīties, celt jaunu dzīvi jaunā vietā un jaunos apstākļos.
Sīriešu uzņemšana Eiropā, par Eiropas Savienību sauktajā metavalstī raisīja tādas sekas, ka vienu brīdi bija apdraudēta pati savienības pastāvēšana.
Atsauciet vien atmiņā – bēdīgi slavenais Brexit sākās tāpēc, ka vairāk nekā puse karalistes pavalstnieku – konstitucionālas un demokrātiskas, nepavisam ne tādas, kā Saūda Arābijā – atteicās uzskatīt sīriešus par līdztiesīgiem un uzņemt, kā pieklājas uzņemt līdztiesīgus cilvēkus. Brisele uzstāja, bet Lielbritānija nobalsoja par izstāšanos.
Bēgļus toreiz negribēja uzņemt ne Polija, ne Baltijas valstis. Vai atceraties?
Kā nu ne, toreiz taču ES, pūloties iegūt spiediena instrumentus, ierosināja likuma līmenī paredzēt kvotas cilvēku uzņemšanai, kuri – atkārtosim vēlreiz! – bija spiesti bēgt no savas valsts, kas Rietumu rīcības dēļ daļēji bija parvērsta par asiņainu un patvaļīgu putru ar "ISIS* lozungiem".
Kad sīrieši bija izmitināti lētos sociālajos mitekļos, saņēma pabalstus un uzturēšanās atļaujas ES, domājot, ka problēma ir atrisināta, cerēja atvilkt elpu, bet pirms pusgada ASV un viņu sabiedrotie bija spiesti apkaunoti bēgt no Afganistānas, pametot savus domubiedrus. Viņi izveda vien tos, kuri deva iespēju palepoties, izmantojot glābtos sava pseidohumānisma demonstrēšanai.
Pašreizējai krīzei – bēgļu uzņemšanai no Ukrainas – nav precedentu Eiropas mūsdienu vēsturē. Ne tikai tāpēc, ka viņu skaits mērojams miljonos, bet arī tāpēc, ka apvienotajai Eiropai nāksies strādāt ar pašiem vājākajiem un neaizsargātākajiem. Spēcīgajam kontinentam it kā ir iespējas parādīt, ko tas spēj, parādīt visu savas kolektīvās dvēseles plašumu.
Tagad atklāsim vairākas viņu dvēseles īpatnības.
Pirmā ievaimanājās Polija – sak, tās iespējas esot praktiski izsmeltas. Arī Baltijas valstis neko daudz necenšas: sak, mēs jau tāpat neesam necik bagāti, bet te...
Ungārijā paši brīvprātīgie stāsta, ka zināms skaits bēgļu pēc dašiem mēģinājumiem ir gatavi atgriezties mājās. Nebūt ne visi, taču vektors savā ziņā ir daiļrunīgs.
Bēgļus pagaidām vēl uzņem bagātākās ES valstis – Francija un Vācija. Tādas ir atskaites. Tikai, ieskaoties ciešāk, noskaidrojas, ka uzņemšana ir laba lieta, tikai viesmīlības termiņi ir ierobežoti. Pieņemts lēmums par to, ka atbraukušos gatavi uzņemt (paciest?) trīs gadus. Legālā statusa paātrināta saņemšana nozīmē, ka aizsardzība ir spēkā gadu, pēc tam tā jāpagarina. Divas reizes. Abas reizes – uz gadu. Ko cilvēkiem darīt pēc tam? Tas nav skaidrs.
Arī materiālā situācija izskatās labi tikai uz papīra: bēgļiem pienākas pabalsts nepilnu 20 eiro apmerā dienā. Ja ir bērns, – abiem. Ja bērnu ir vairāk, summa palielinās, taču ne būtiski. Pat gadījumā, ja par mājokli nav jāmaksā, tik un tā nauda domāta, lai nenomirtu badā.
Protams, iespējams sameklēt darbu. Vācijā un Francijā darbs ir, ja neizvirzīt nekādas īpašas pretenzijas. Diezin vai to varēs nosaukt par "sapņu darbu", jāšaubās, vai par to maksās tāpat kā vietējiem. Nē, eiropieši nav nekādi skopuļi, tur vienkārši tā ir. Tā tur vērtē svešu darbu.
Marokāņu akmeņkaļi un frēzētāji (Francijā), turku atkritumu novācēji un apkopēji (Vācijā) noteikti papildinas ainu ar savām spilgtajām niansēm.
Tātad Eiropa izgāzusies humānisma eksāmenā pirms septiņiem gadiem, pēc tam parādījusi savas fobijas pandēmijas laikā un arī tagad, spriežot pēc visa, pūlas tikai saglabāt imidžu ("mēs jūs uzņemsim, taču uz trim gadiem un ar minimāliem izdevumiem no mūsu puses"), vienlaikus platiem soļiem tuvojoties humanitārā bankrota slikesnim.
No otras puses, nodevība īstajā laikā – kā stāstīja vecā anekdote? – nenozīmē saistību pārkāpumu, tas ir tikai pareģošanas talants.
Lai nu kā, arī tagad cilvēku dzīvības Eiropas acīs ir tikai sīknauda tās godkārei un nekādi neaprobežotajam egoismam.
*Krievijā aizliegta teroristiska organizācija