Pasauli aplidojuši šausminošie kadri no Doņeckas. Ziņu raidījumus visā pasaulē pārtrauca ar ārkārtas ziņojumu par Doņeckas Tautas Republikas pilsētas centra barbarisko apšaudi. Rietumi nosodīja Ukrainu par aizliegtās munīcijas pielietojumu. ASV vēstniecība Ukrainā paziņoja, ka pārtrauc letālā bruņojuma piegādes līdz brīdim, kad tiks izmeklēts traģēdijas cēlonis un sodīti tie, kuri devuši pavēli pielietot "Tochka U" pret mierīgiem iedzīvotājiem. Ilons Masks, Stīvens Kings un Bernārs Anrī Levijs nekavējoties izveidoja palīdzības fondu cietušajiem.
Droši vien jau esat nopratuši, ka tās ir ziņas no paralēlās realitātes. Patiesībā Rietumi pat nepamanīja šo traģēdiju, neredzēja asiņainos kadrus, izlikās, ka nekas tāds nav noticis. Neviens Rietumu televīzijas kanāls nepārtrauca ziņas, lai informētu par Kijevas režīma pastrādāto nelietību. Neviena avīze nepublicēja to savā pirmajā lappusē, dažas uzrakstīja divas vai trīs rindkopas citu notikumu starpā, bet vairums pat neminēja. Nebija neviena oficiāla paziņojuma no pasaules līderiem vai vēstniecībām, ja neņem vērā neskaidru "nožēlu" no ANO ģenerālsekretāra Antoniu Gutērreša. Par Rietumu mediju liekulību portālā RIA Novosti stāsta Vladimirs Korņilovs.
Mēs, protams, esam pieraduši pie Rietumu preses dubultajiem standartiem, it īpaši pēdējos gados, kopš agrāk cienījami izdevumi pārpildījās ar melu ziņām par Krieviju. Amerikāņu un Eiropas žurnālisti "pielīdzināja spalvu durklim" un devās nevaldāmā uzbrukumā pret Krieviju un visu krievisko.Tomēr kaut kādai objektivitātes ilūzijai vēl vajadzētu saglabāties, vismaz lai atbalstītu savas auditorijas ticību kvalitatīvai žurnālistikai, kas apsver argumentus "par" un "pret". Tas, ko mēs tagad redzam Rietumu medijos pēc Krievijas speciālas operācijas uzsākšanas Ukrainā, ir pilnīga un, iespējams, galīga atkāpšanās no objektīvā notikumu apgaismošanas ilūzijas. Tā ir pāreja pie atklātas propagandas, kas noraida jebkuru alternatīvu, kas no savas publikas slēpj ievērojamu daļu ziņu un baro to ar meliem.
Pat Otrā pasaules kara gados, kad saprotamu iemeslu dēļ prese pārgāja militārā gultnē un ieņēma skaidru nostāju, laikrakstos apsprieda pretinieka paziņojumus un militāros kopsavilkumus. Padomju un britu prese kritizēja Hitlera un Gebelsa runas, vācu avīzes citēja Čērčila un Staļina runas. Mūsdienās Rietumu mediji vienkārši nolēmuši slēpt no auditorijas pretējās puses viedokli, līdz pēdējam samaitājot žurnālistikas standartus.
Viņu mediji vispār nestāsta par Donbasa pilsētu apšaudēm no Ukrainas armijas puses. Un pat tas – labākajā gadījumā. Sliktākajā gadījumā tie publicē sagrautās Doņeckas vai Gorlovkas fotogrāfijas, un uzdod redzamo par "Krievijas apšaudes sekām".
Kad Rietumu žurnālistus kritizē par to, ka viņi neziņo lasītājiem par Ukrainas karotāju ļaundarībām, viņi cenšas "attaisnoties" – sak, viņu korespondentu DTR un LNR teritorijā nav, tāpēc viņi nevarot dabūt fotogrāfijas un liecības no notikumu vietām. Taču viņi atļaujas publicēt kadrus no Doņeckas un uzdod tos par ainām no citiem reģioniem. Arī Mariupolē, par kuru pēdējās dienās notiek nopietnas cīņas, nav neviena ārvalstu korespondenta. Tomēr Rietumu mediji katru dienu nāk klajā ar kaut kādām "atskaitēm" par notikumiem pilsētā. Un viņi pat nepapūlas tās pārbaudīt.
Piemēram, visi pārpublicēja stāstu par bijušā Mariupoles dzemdību nama iznīcināšanu, ko sen jau bija ieņēmuši nacistiskās vienības "Azov" kaujinieki. Bet par to, kā ukraiņu šāviņi trāpa bērnudārzos, dzemdību nodaļās, skolās, strādājošās slimnīcās Donbasā šie paši mediji neraksta ne vārda.
Interesanti, cik saliedēti rietumu žurnālisti boikotē dažas tēmas. Tas liek domāt par vienotu koordinācijas centru, kurš nosaka kolektīvo Rietumu informācijas politiku. Varbūt kādam šķitīs, ka tā ir konspiroloģiska teorija, bet kā izskaidrot to, ka lielākā daļa populārāko mediju mēģināja pilnībā noklusēt tēmu par ASV slepenajām biolaboratorijām Ukrainas teritorijā? Kad Krievijas vēstnieks Nīderlandē Aleksandrs Šuļgins vairākas reizes mēģināja par to ierunāties vietējā populārā televīzijas šovā, viņu vienkārši rupji pārtrauca un burtiski izmeta no ētera.
Ja tēma nebūtu pacelta līdz ANO Drošības Padomes līmenim, ja nebūtu iesaistījusies Ķīnu, to vispār noklusinātu. Tagad, kad cilvēki Rietumos cenšas par to atgādināt, viņus nekavējoties pasludina par "Krievijas aģentu" un "nodevēju". Kā tur īsti ir ar to vārda brīvību Rietumos?
Rietumu medijos totāli aizliegts ir runāt arī par politiskajām represijām un ārpustiesas izrēķināšanos ar citādi domājošajiem teritorijās, ko kontrole nacionālistu bandas. Eiropas liberāļu rupors – žurnāls "The Economist" veselu numuru veltīja "Krievijas staļinizācijai", klāstīja par "nežēlīgajām represijām", ar ko pašlaik saduroties nelaimīgie opozicionāri. Pie tam paši raksta, ka tagad GULAGa vietā viņi tagad lido uz Stambulu un Erevānu. Re, kādas "staļiniskas reprezijas". Vienlaikus rietumvalstīs tikpat kā nemaz nestāstīja par Kremennaja mēra Vladimira Struka nāves sodu (tā ir Luganskas Tautas Republikas teritorija, ko vēl kontrolē Kijevas režīms), kurš aicināja sākt dialogu, atjaunot mieru. Tas taču ir tīrais sīkums, nu, nogalināja "Krievijas aģentu"! Vai tad tas pelnījis Rietumu publikas uzmanību? Toties to pelnījis huligānes "varoņdarbs", kura Krievijas federālā kanāla ēterā parādījās ar lozungu pret karu. Ar to tagad pilni visi Rietumu mediji. Savukārt 70 gadus vecā ukraiņu dzejnieka Jana Taksura arestu, ko piedevām aplaupīja Ukrainas drošībnieki, Rietumos pat nepamanīja. Piedevām pie sirmgalvja, kurš visus šos astoņus gadus rakstīja dzeju pret karu, tagad pat advokātus nepielaiž.
Nepievērsa uzmanību Rietumos arī ukraiņu opozīcijas politologu, ekspertu, politiķu pazušanai, kuri visus astoņus gadus aicināja izbeigt karu, un tāpēc apsūdzēti par "darbu Krievijas labā". Daži no viņiem parādās samocīti, ar nepārprotamām spīdzināšanas pēdām, kameras priekša nožēlo savu rīcību un atkal pazūd bez pēdām. Neviens nezina, kas ar viņiem notiek. Bet par viņiem nav nedz Eiropas tiesībsargu paziņojumu, nedz informācijas amerikāņu laikrakstos. Par to nedrīkst runāt, jo tādā gadījumā nesanāks izskaidrot auditorijai, kāpēc Ukraina jāuzskata par "demokrātiju", kas it kā cīnās pret "Krievijas tirāniju".
Tā paša iemesla dēļ praktiski neko neraksta par ūdeni, ko atkal saņem Krima, pateicoties Krievijas karavīriem. Vēl nesen Rietumu aģentūras savās publikācijās ļauni priecājas par to, ka pussalas ūdensapgāde ir "Putina neatrisināma problēma". Lūk, Krimas ūdenskrātuves ir aizpildītas un nez kāpēc žurnālisti apklusa, it kā būtu to pašu ūdeni mutē saņēmušies. Iemesls, protams, ir skaidrs: viņu publikai ir jāparāda, ka Krievija visu "sagrauj" Ukrainā, turklāt diezgan sarežģīti būtu izskaidrot, kāpēc "humānā" Kijeva atņēmusi tūkstošiem cilvēku pieeju ūdenim, bet "cietsirdīgā" Krievija atgriež viņiem vitāli nepieciešamos resursus. Tāpēc nolēmuši vienkārši to noklusēt.
Tāpat noklusē teju vai katru dienu saņemtās ziņas par to, ka Donbasa republiku armijas saņem aizvien jaunus un jaunus Rietumu parauga prettanku raķešu kompleksus (Javelin un NLAW), ar ko rietumnieki piebāzuši Ukrainu līdz malām. DTR un LTR jau vairākkārt demonstrējušas trofejas, kuru vidū ir papilnam šo un citu Rietumu ieroču. Turklāt Doņeckā apgalvo, ka viņu aizsargi apguvuši šos ieročus un jau pielieto cīņā. Par to var pateikties NATO instruktoriem, kuri sarūpējuši ļoti skaidras instrukcijas ar attēliem pieejamā valodā.
Bet neko tamlīdzīgu Rietumu presē jūs neatradīsiet. Tur joprojām apspriež: "Kas notiks, ja "Javelin" nonāks nepareizajās rokās?" Turklāt rūpīgi slēpj foto un video faktus no rietumu publikas. Citādi būs grūti viņiem izskaidrot aicinājumus sūtīt uz Ukrainu vairāk bruņojuma (galvenokārt "svētos Javelinus"), tādējādi galu galā pastiprinot DTR un LTR armijas.
Šeit esmu minējis vien dažus piemērus, kuri pārsteidz ar koordinētajiem "baltajiem plankumiem" ziņās par notikumiem Ukrainā un neatkarīgajā Donbasā. Pārsteidz ne pats milzīgais informatīvais karš pret Krieviju vai dubultie standarti, par kuriem jau daudz teikts. Patiesi pārsteidz, kā visi Rietumu mediji pēkšņi sākuši ievērot vienotus noteikumus un jaunus standartus (ja tā varētu nosaukt žurnālistikas standartu pārkāpšanu).
Nekad mūžā neesmu nodarbojies ar aizkulišu koordinācijas centru teorijām. Bet, jo vairāk redzu avīžu pirmās lappuses ar vienādiem fotoattēliem, kas parādās vienā un tajā pašā dienā, jo vairāk salīdzinu tēmas, par kurām ļauts rakstīt, jo vairāk jautājumu rodas par Rietumu valstu vienotas politikas dīvainajām sakritībām.
Un te gaismā nāk aizkulišu detaļas par Baltā nama instruktāžu populāriem blogeriem par to, kā rakstīt par neērto degvielas cenu augšupeju ASV (par visu, protams, jāvaino Putins), tad gribot negribot prātā nāk domas par to, cik tādu instruktāžu regulāri saņem dažādu plašsaziņas līdzekļu redaktori.
Bet cik bija skaista un salda pasaka par "neatkarīgajiem" Rietumu medijiem un to uzticību "žurnālistu standartiem"! Daudzi ticēja. Ceru, ka vairs neticēs.