Tuvojas Ukrainas demilitarizācijas un denacifikācijas speciālās operācijas trešās nedēļas beigas (de iure tas nav karš, ko neviena no pusēm nav to pieteikusi), un Kijeva aizvien tuvāk iepazīstas ar apšaudēm. Jā, iepriekš bija Krievijas spārnoto raķešu triecieni pa Kijevas lidostām, televīzijas torni un tās dublikātu. Jā, piepilsētās ziemeļu un ziemeļrietumu pusēs (Gostomeļā, Bučā, Irpenē utt.) notika īstas, ļoti nopietnas cīņas. Taču tas viss notika tālu no dzīvojamajām ēkām un uzņēmumiem pašā Kijevā. Bija divas cietušas dzīvojamās mājas, tomēr abās trāpīja vietējā PGA – vienā gadījumā pa māju trāpīja pašu raķete, otrā – tika notriekts kaut kas, kas lidoja virs pilsētas, portālā RIA Novosti stāsta Nikolajs Ševčuks.
14. marta rītā trīs "Kalibri" trāpīja aviācijas rūpnīcā "Antonov". Vēlāk Krievijas AM informēja, ka likvidēta munīcijas noliktava rūpnīcas teritorijā, tomēr pašu zalves uguns sistēmām paredzēto šāviņu detonācija netika novērota, tāpēc nav zināms, vai "Kalibrs" trāpīja mērķī. Tāpat nav zināms, vai mērķēja turp. Aptuveni tajā pašā laikā kaut kas trāpīja daudzdzīvokļu dzīvojamajā mājā Bogatirskaja iekā 20, pilsētas ziemeļos. Ukrainas Ārkārtas situāciju dienests stāstīja, ka mājā trāpījis artilērijas lādiņš un gājuši bojā divi cilvēki. Iespējams, patiešām lādiņš. Taču tad tas bijis atsevišķs – līdzās nenokrita neviens cits. Mazliet vēlāk Kijevas PGA kaut ko notrieca virs Kureņevkas rajona. Domājams, kaut ko nelielu, taču izdega pāris dzīvokļi mājā, pie kuras tas nokrita. Vēl mazliet vēlāk Ukrainas BS "Tochka U" raķete ar kasešu lādiņu nokrita Doņeckā, gāja bojā 21 cilvēks.
Šis trieciens pats no sevis noteikti būtu veicinājis konflikta eskalāciju un nopietnus Krievijas atbildes soļus. Taču tas bija vienkārši neizbēgami apstākļos, kad Rietumi audzē ieroču piegādes Ukrainai, klīst baumas par rietumvalstu privāto militāro kompāniju darbinieku masveida ierašanos, ko finansēs ukraiņu oligarhi, it īpaši Rinats Ahmetovs, kad Odesā ieradies klasiskais liberālfašists Bernārs Anrī Levijs. Patiesībā Krievijas AM vakarpusē paziņoja, ka naktī tiks apšaudīti Ukrainas militārās rūpniecības kompleksa uzņēmumi un noliktavas. Jau vakarā triecienu saņēma rūpnīca "Impuls" Šostkā. No rīta parādījās ziņas par citiem aizsardzības uzņēmumiem. Ja Kijevai, Odesai un Dņeprai (Dņepropetrovskai), kurp savilkta lielākā daļa no Ukrainas rīcībā palikušās PGA, vēl ir izredzes notriekt daļu raķešu, citviet uzbrukumi atgādinās šāvienus šautuvē.
Neskatoties uz visu notiekošo, Ukrainas valdībai vēl aizvien izdodas uzturēt militāristisko kaismi lielā daļā sabiedrības. Runa nav tikai par propagandu, kas patlaban balstās uz diviem postulātiem: "visa pasaule ir kopā ar mums" un frontē pastāvīgi izcīnītās uzvaras – "peremogas". Lielā mērā šie iedzīvotāji vēl aizvien lauza galvu par senseno jautājumu: "Par ko tad mūs?"
Mēģinājumi atgādināt, ka piefrontes Donbasa astoņus gadus pārcieta dažādas intensitātes apšaudes, ne pie kā nenoved. Lieta tāda, ka cilvēkiem iegalvots – otrpus saskarsmes līnijai sēž noziedznieki (separātisti, teroristi, Krievijas algotņi). Propaganda to stabili iepotējusi. Atgādinājums, ka Doņeckā un Luganskā gāja bojā mierīgie iedzīvotāji un bērni, saskaras ar totālu noliegumu – sak, tie ir Kremļa apgalvojumi.
Par to, ka Kijevas režīms septiņus gadus ignorējis Minskas protokolos paredzēto saistību izpildi, vispār nav jēgas runāt. Protokoli nav lieli, taču tos nav lasījuši 99,9% Ukrainas pilsoņu. Tāpat kā iepriekš tikpat daudzi, ja ne vairāk neizlasīja vienošanos par Ukrainas asociāciju ar ES. Tāpēc tobrīd visiem šķita, ka dzīvos kā Eiropā, bet Minskas protokolus, pirmkārt, nepilda Maskava, otrkārt, tie ir slikti Ukrainai – tā stāsta televizors. Ne velti pavisam nesenās aptaujas rādīja, ka 60-70% atbalsta Minskas protokolu pārskatīšanu saskaņā ar Kijevas noteikumiem. Kāpēc? Vienkārši tāpēc, ka tā saka televizors.
Daudziem zināms, ka Ukrainā strādāja amerikāņu biolaboratorijas, ka Rietumi militāri apgūst Ukrainu, ka pārvalde ir ārēja, pat par to, ka Ukrainas militārajā doktrīnā Krievija atklāti nosaukta par vienīgo pretinieku, taču tikpat daudzi to uzskata par valsts iekšējo lietu. Un uz jautājumu, kā ASV rīkotos ar Meksiku, ja tā uzvestos tāpat, seko atbilde: "Nu, bet tās tak ir ASV!"
Nesapratni rada arī tēze par denacifikāciju. Protams, atklātu neonacistu skaits Ukrainā sasniedz 5-10% iedzīvotāju. Pie tam vietējam neonacismam ir divi novirzieni: "tīrais", kas balstās Harkovā, un galiciskais bandernacisms, masveidīgāks, kas balstās uz Rietumukrainu. Līdz ar līdzjutējiem neonacisms valstī savāks 15-20% piekritēju. Taču arī tas nav maz – Trešajā reihā jau arī nebūt ne visi bija SS vai nacionālsociālistu partijas locekļi. Vēl vairāk, tiešo un netiešo neonacisma piekritēju skaits Ukrainā pēdējos gados pārliecinoši audzis.
Taču vēl sliktāk ir tas, ka šie 15-20% noteica un vēl aizvien nosaka valsts lēmumus. Valsts līmenī notika un turpinās daudzo nacistu kolaboracionistu glorifikācija. Arī to, kam rokas līdz elkoņiem ir asinīs. Valsts līmenī tika pieņemts likums par pamatautām, bīdīti uz priekšu kultūras un izglītības jautājumi ar visām neonacisma pazīmēm. Nerunājot jau par krievu valodas un krievu kultūras augošo diskrimināciju.
Tas viss bija iespējams tikai tad, ja neonacisti ir vairākumā likumdošanas un izpildu varas struktūrās, un to savukārt var pateikties "sorosēnu" un citu "grantēdāju" atbalstam, kuri bīda uz priekšu liberālfašistu intereses. Bet, lai nu būtu, kā būdams, vairākumu veidoja visa Ukrainas sabiedrība!
Vai tad ir vērts runāt par varas zvērībām un patvaļu – par citādi domājošo slepkavībām, par desmitiem cilvēku sadedzināšanu Arodbiedrību namā Odesā, par slepeno cietumu darbu un paramilitāriem pronacistiskiem formējumiem. Diemžēl Ukrainas sabiedrība pārsvarā neuzskata, ka arī tas viss būtu kaut kas īpašs!
Vārdu sakot, kopš 2014. gada Ukrainas sabiedrība patiešām mainījusies uz ļauno pusi. Un grūti iedomāties, kā to labot. Gribas cerēt, ka Krievijas valdībai ir izpratne un plāns, kā to paveikt.