Atlantiskā elite vēl nav apjēgusi visas it kā pret Krieviju vērstā finansiāli ekonomisko sankciju "kodolbumbas" sprādziena sekas – gandrīz neviens nevēlas domāt, ka sprādziena vilnis skars visu pasaules sistēmu un atņems rietumvalstīm kontroles sviras. Nu jau sāk aptvert, ka ar sankcijām vien Krieviju nesalauzt, ka cerības uz neapmierināto iedzīvotāju dumpi ir bezjēdzīgas. Visi to vēl nesaprot – dažs vēl tic, ka krievi paši izlems beigt dzīvi pašnāvībā, portālā RIA Novosti raksta Pjotrs Akopovs.
Tā nu Džona Makeina draugs un mantinieks, senators Lindsijs Grems vienkārši aicināja krievus... nogalināt Putinu! Patiešām, kas vēl atliek, ja citi cīņas paņēmieni ar Krieviju nedod efektu:
"Vai Krievijā ir Bruts? Vai Krievijas armijā ir veiksmīgāks pulkvedis Štaufenbergs? Vienīgais ceļš, ar ko tas var beigties, - ja kāds Krievijā novāks to pusi. Jūs sniegsiet lielu pakalpojumu savai valstij un pasaulei."
Anglosakšu elites neliekuļotā ticība domai, ka viņi vada Dieva izraudzītu nāciju, kam ir tiesības uz virskundzību pasaulē, ka visi tās pretinieki ir elles izdzimteņi, jau labu laiku kaitē viņiem pašiem – "sabiedrības krējums" nesaprot, ar ko viņiem ir darīšana un kā īsti klājas pasaulē. Proti, viņi ne tikai neatzīst Krievijas tiesības uz nacionālajām interesēm, viņi ne tikai nevēlas redzēt īstos krievus. Nē, viņi labāk dzīvo savā safantazētajā pasaulē un strādā ar mītisku Krieviju. Līdz ar to saprotams arī neliekuļots pārsteigums: kā tad tā, kāpēc krievi atbalsta Putinu, vai tad viņi neredz to pašu, ko redzam mēs?
Izdomātajiem krieviem vajadzēja gāzt Putinu jau 2011. gadā, kad Baidens Maskavā stāstīja "cīnītājiem pret režīmu", kā devis mājienu Putinam – nevajagot atgriezties Kremlī. Mītiskajiem krieviem vajadzēja novērsties no Putina jau 2014. gadā, kad Obama "saplosīja lupatlēveros" musu ekonomiku, bet oligarhiem vajadzēja organizēt sazvērestību prezidenta novākšanai. Tagad tiem pašiem "krieviem" ir jānogalina viņu līderis, pie tam ne ārējo spēku uzdevumā, nē, - lai palīdzētu savai valstij un pasaulei!
Nav jēgas dusmoties par tādiem izteikumiem un aicinājumiem, tāpat kā par to, ka globālos sociālos tīklus pilda aicinājumi Krievijas pilsoņiem iziet ielās un protestēt, gāzt varu. Gluži pretēji, tas rāda, ka Rietumu elite mūs nesaprot, neapjēdz, ka ar savu "aģitāciju un propagandu" tikai saliedē un mobilizē krievu tautu. Un pats galvenais – izkropļotā pasaules uztvere nedod viņiem iespēju pieņemt saprātīgus lēmumus, aplēst savu soļu sekas.
Tas, starp citu, attiecas ne tikai uz Krieviju – anglosakšu elite vairs nesaprot un nejūt visu pārējo pasauli.
Pretējā gadījumā tā nebūtu uzspridzinājusi sankciju "atombumbu", ja aptvertu, kā to uztvers pārējā pasaule, pie kādām sekām tas novedīs jau pēc pāris gadiem (proti, pēc tam, kad daudzi būs spiesti pakļauties Rietumu ierobežojumiem). Citādi viņi necenstos pierunāt daudzas lielas un ietekmīgas G20 valstis, piemēram, Indiju un Turciju pievienoties sankcijām pret Krieviju. Viņi saprastu, kāda ir šo valstu ārpolitiskās stratēģijas būtība – tās cenšas palielināt savu ģeopolitisko nozīmi kā patstāvīgi spēles dalībnieki, nevis Rietumu jaunākie partneri.
Viņi nebūtu tik muļķīgi izturējušies pret Ķīnu – gan aicinot to novērsties no Krievijas, gan izspēlējot Taivānas kārti. Viņi saprastu, ka pirmais solis nav iespējams (jo neatbilst Ķīnas interesēm), bet otrais kaitē pašu amerikāņu iespējām spēlē ar Ķīnu.
Nesen ASV bijušais valsts sekretārs Maiks Pompeo aicināja nekavējoties atzīt Taivānas neatkarību, turklāt šī frāze izskanēja viņa vizītes laikā pussalā. Skaidrs, Pompeo patlaban nav oficiāla persona, taču arī tagadējā administrācija nepārprotami vēlas "pakaitināt pūķi".
Vai ASV baidās no Ķīnas uzbrukuma Taivānai un nevēlas to zaudēt, gluži kā Ukrainu. Vai tāpēc stāsta, ka vajagot – nē, protams, ne jau atzīt – nodrošināt papildu aizsardzības garantijas salai no Ķīnas agresijas? Propaganda un pašapmāns – ASV nevarēs saglabāt Taivānu savā perspektīvā pat vidēja termiņa perspektīvā.
Ne tāpēc, ka Ķīna plānotu to iekarot: Pekina nenovēršami atgūs salu miera ceļā (ar Honkongā izmēģināto shēmu "viena valsts – divas sistēmas"). Jā, tas nenotiks ne rīt, ne arī pēc pieciem gadiem. Tas notiks, tiklīdz Ķīna nodrošinās militāru pārspēku piekrastes ūdeņos, tātad varēs nepielaist amerikāņus savu un Taivānas krastu tuvumā. ASV to saprot un dusmojas. Tie, kas nevēlas rēķināties ar realitāti, ierosina "nekavējoties atzīt Taivānu". Kādiem nolūkiem?
Vieni – vienkārši savas aprobežotības dēļ, jo tic, ka ASV spēs mūžīgi kavēt Taivānas atkalpievienošanos Ķīnai, varēs savaldīt Ķīnu visā perimetrā Klusā okeāna reģionā. Te pat nekas nav sakāms – tas vienkārši nav reāli jau vidēja termiņa perspektīvā.
Otri apzināti cenšas izprovocēt konfliktu vai pietuvināt sadursmi. Galu galā, Taivānas neatkarības atzīšana – tā ir otra ģeopolitiskā "kodolbumba", kuras sekas salīdzināmas ar jau uzspridzināto – pret Krieviju vērstajām sankcijām. Taivānas atzīšanas rezultātā Pekina automātiski saraus diplomātiskās attiecības ar Vašingtonu. Pakāpeniski sāksies pasaules divu galveno ekonomiku finansiāli ekonomiskais karš. Taču, ņemot vērā totālo finansiāli ekonomisko karu, ko Rietumi jau pieteikuši Krievijai, tas pārvērtīsies par Austrumu un Rietumu ekonomiku karu.
Pats par sevi saprotams, patlaban Vašingtonā to nevēlas – ASV vēl aizvien cer dabūt gatavu kaut kādu vienotu fronti pret Ķīnu. Vēl vairāk, pašreizējās konfrontācijas apstākļos anglosakšiem noteikti nav vajadzīga otrā fronte pret Ķīnu, pat ne finansiāli ekonomiskā.
Kāpēc tad viņi pašlaik provocē Ķīnu Taivānas virzienā? Tieši to pašu iemeslu dēļ, kuru dēļ viņi tic plašas pret Ķīnu vērstas koalīcijas realitātei, pie tam ne tikai ideoloģiskai vien ("demokrātijas samits"), bet arī ģeopolitiskai (QUAD ar Indijas dalību). Atraušanās no realitātes, savu iespēju un pretinieka nodomu (Vašingtonā daudzi patiešām pieļauj tūlītēju Ķīnas uzbrukumu Taivānai) kļūdains novērtējums novedis pie izteikumiem par "tūlītēju atzīšanu".
Tas viss pats no sevis vājina amerikāņu pozīcijas: Pekina uzskata, ka ASV to provocē ar Taivānas kārti, un novēro, kā anglosakši komandē Eiropas ekonomiku, apraujot tās saiknes ar Krieviju. Tātad rīt viņi var izdarīt to pašu ar ES un Ķīnas sakariem? Pie tam Pekina redz, kā Rietumi nodara nelabojamu kaitējumu savām pozīcijām pasaules finansiālajā sistēmā, proti, kaitē paši sev.
Ko darīt Ķīnas vadībai? Viņiem atliek vien domāt, ka atlantisti ir neadekvāti, ka viņi nesaprot, ko dara. Te pēkšņi parādās Lindsijs Grems ar aicinājumu "nogalināt Putinu", bet Pompeo – ar prasību atzīt Taivānu. Amerikāņu politiķi tikai galīgi apstiprina ķīniešu šaubas par anglosakšu veselo saprātu.
Mums ir darīšana ar apdullušu hegemonu. Arī tāpēc tas pakāpeniski nokāpj no skatuves. Gan mums, krieviem, gan ķīniešiem atliek tikai mierīgi turpināt darbu un iet pretī nospraustajam mērķim – gan katram atsevišķi, gan kopā.