Mēnesim tuvojas nevadāma raķete. Kas notiks sadursmes brīdī

Viss sākās 2015. gada 14. martā. Astronomi no Arizonas universitātes, programmas "Catalina Sky Survey" locekļi, kā parasti, novēroja objektus, kas tuvojas Zemei. Viņi reģistrēja asteroīdu, ko apzīmēja WE0913A. Vēlāk noskaidrojās, ka tas rotē ap Zemi, nevis ap Sauli, tātad, domājams, tas ir kaut kādas iekārtas fragments.

Viens no speciālistiem, kas sekoja mīklainā objekta kosmiskajai odisejai, bija Bils Grejs, asteroīdu un komētu orbītu aprēķinam paredzētā "Project Pluto" programmatūras izstrādātājs. Tā kā WE0913A palidoja garām Mēnesim divas dienas pēc NASA satelīta Deep Space Climate Observatory (DSCOVR) palaišanas, zinātnieks pieļāva, ka tā ir satelīta nesējraķetes otrā pakāpe. Citi astronomi viņa slēdzieniem piekrita. Viss sakrita: fragmenta spilgtums atbilda datiem, tas parādījās atbilstošajā laikā un pārvietojās pa raksturīgi haotisku orbītu.

Kompānijas SpaceX raķeti Falcon 9, kas nesa kosmisko laikapstākļu novērojumiem paredzēto satelītu, palaida 2015. gada 11. februārī no Kanaverala raga Floridā. Pēc misijas noslēguma – DSCOVR nosūtīšanas uz Lagranža punktu L1 starp Sauli un Zemi, izmantotā otrā pakāpe palika kosmosā. Grejs pieļāva, ka raķetei, iespējams, nav pieticis degvielas, lai atgrieztos Zemes atmosfērā, un enerģijas, lai pamestu Zemes-Mēness gravitācijas sistēmu.

Turpinot novērot WE0913A, zinātnieks konstatēja: 2022. gada 5. janvārī objekts ļoti pietuvojies Mēnesim, un tā orbīta mazliet mainījusies. Aplēses liecina, ka 4. martā, nākamajā riņķī, tas ietrieksies Zemes pavadoņa pretējā pusē ar ātrumu virs 9 tūkstošiem km/h. Grejs informēja par atklājumu kolēģus no astronomu-amatieru aprindām un vēlāk – arī žurnālistus.

Visas pasaules avīzes jau pastāstīja, ka Mēnesim tuvojoties Ilona Maska nevadāmā raķete. Taču 12. februāra rītā Grejs saņēma ziņu no NASA Reaktīvās kustības laboratorijas (JPL). Šī organizācija nenodarbojas ar kosmiskajiem atkritumiem, tā rūpīgi izseko daudzo aktīvo aparātu trajektorijas, arī DSCOVR. Vēstulē NASA astronoms pauda šaubas, vai raķetes Falcon 9 daļa varēja paiet garām mēnesim 2015. gada 13. februārī, divas dienas pēc starta: saskaņā ar sistēmas JPL Horizons datiem, satelīts DSCOVR toreiz bija citā debesu daļā.

Grejs bija kļūdījies: viņam šķita, ka SpaceX raķete izmantojusi Mēness aplidojumu, lai pa ceļam pie punkta L1 palielinātu ātrumu. Patiesībā DSCOVR nosūtīja pa taisno maršrutu.

Astronoms pārbaudīja datus par visām misijām, kas palaistas neilgi pirms 2015. gada marta augstā orbītā, kas ved garām Mēnesim. Tā viņš secināja, ka WE0913A ir Ķīnas raķetes "Čančžen-3S" trešā pakāpe. Tā startēja 2014. gada 23. oktobrī ar mērķi nogādāt uz Mēness virsmas automātisko staciju "Čane-5T1". Tas bija misijas "Čane-5" izmēģinājuma variants. Pati misija 2020. gadā sekmīgi savāca Mēness grunts paraugus. Kontrolējamo objektu reģistrā norādīts, ka raķetes paātrinātāja pakāpe ir pazaudēta.

Arizonas universitātes studenti izpētīja WE0913A spektru un apstiprināja: jā, tas ir Ķīnas raķetes "Čančžen-3S" fragments, nevis raķetes Falcon 9 daļa.

Vienlaikus zinātnieki ir vienisprātis: WE0913A objekta trajektorija aprēķināta pareizi. Tātad tas sadursies ar Mēnesi.

Domājams, tas notiks 4. martā 14:25 pēc Latvijas laika Hercšprunga krātera rajonā Mēness otrajā pusē. Eksperti vērtē, ka pēc trieciena uz virsmas paliks krāteris apmēram 19 m diametrā. NASA jau paziņoja, ka noteikti nofotografēs to no Mēness orbītas ar zondes "Lunar Reconnaissance Orbiter" palīdzību.

Neko jaunu zinātnieki negaida: viņi jau vairākkārt novērojuši, kas notiek, kad uz Mēness nogāžas raķešu daļas vai līdzīga izmēra asteroīdi. Piemēram, programmas "Apollon" nosēšanās misijās augstāko pakāpi ar nodomu nosūtīja Mēness virzienā, lai zondētu dzīles, pateicoties trieciena radītajiem seismiskajiem viļņiem. 2009. gadā uz Kabeusa krāteri novirzīja paātrinājuma bloku, lai meklētu ūdeni gāzes un putekļu mākonī, kas tiks izmests no krātera dibena.

WE0913A gaidāmā kritiena zonā nav nekādu ūdens pazīmju, programmas "Apollon" seismometri jau sen atslēgti. Iespējams, seismiskos viļņus izdosies uztver ķīniešu modulim "Čane-4", kas tagad atrodas Mēness otrajā pusē.

Vairākkārt lietojamās raķetes ir sarežģītas iekārtas. Tās parādījušās salīdzinoši nesen. Agrāk gadu desmitiem kosmisko misiju startam tika izmantoti neatgriežami aparāti, kuru pakāpes pēc lietderīgās kravas nogādes paliek kosmosā. Pārsvarā tās pakāpeniski noiet no Zemes orbītas un sadeg, ieejot atmosfērā. Taču dažkārt, kad krava jānogādā lielā attālumā un nav iztērēts liels daudzums degvielas, augšējā pakāpe var nonākt patstāvīgā haotiskā orbītā un pazust kosmosā. Parasti pēc misijas pamata posma noslēguma kompānijas vairs nekontrolē izmantoto pakāpju trajektorijas, un tās kļūst par kosmiskajiem atkritumiem. Acīmredzot, tā noticis arī ar raķetes Falcon 9 otro pakāpi, kas nogādāja pie mērķa DSCOVR.

Interesanti, ka kompānija "Space X" neko neatbildēja uz jautājumu par to, vai WE0913A varētu būt viņu raķetes pakāpe. Tātad pēc atdalīšanās tā netika kontrolēta. Iespējams, tā izgājusi Saules orbītā, tāpat kā misijas "Čane 2" nesējraķete. Vai, iespējams, palikusi augstā Zemes orbītā. Tur kopš 60.-80. gadiem "mētājas" vairāki desmiti raķešu fragmentu. Domājams, daži jau nokrituši uz Mēness vai izdarīs to nākotnē.

Līdz ar vairāku Mēness misiju startu telpā ap Zemes pavadoni aug rosība. Nav lieks jautājums par to, kur tas viss pēc tam nokritīs, it īpaši ņemot vērā plānus būvēt pastāvīgas bāzes uz Mēness.

Taču pagaidām, šķiet, sadursme ar Mēnesi ir drošāka un ekoloģiski tīrāka iespēja atbrīvoties no izmantotajām pakāpēm, nekā nosūtīt tās atpakaļ uz Zemi. Lai arī liela daļa tādu objektu sadeg Zemes atmosfērā, atsevišķi fragmenti tomēr sasniedz Zemes virsmu un rada noteiktu risku. Tāpēc speciālisti cenšas aprēķināt raķešu trajektorijas tā, lai objekti nokristu okeānā. Pat pilnībā sadegot fragmenta, Zemes atmosfēras augšējos slāņos paliek metālu oksīdu daļiņas.

Teorētiski tālo kosmisko misiju lidojumus iespējams ieplānot tā, lai nesējraķešu pakāpes izietu izstieptā Mēness orbītā un galu galā sadurtos ar Mēnesi. Tādā gadījumā sadursmes būtu iespējams izmantot Zemes pavadoņa dzīļu struktūras izpētei. Tomēr šiem nolūkiem uz Mēness jāizvieto seismisko detektoru tīkls.