Notikumi Ukrainas austrumos skar ne tikai Krieviju un Ukrainu, no tālākās notikumu attīstības – to var droši teikti - ir atkarīgs visas Eiropas ekonomikas un reģiona vispārējās attīstības vektors, raksta Sergejs Savčuks RIA Novostivietnē.
Kamēr no augstajām tribīnēm un Krievijai naidīgi noskaņotu izdevumu lappusēm izskan daždažādi draudi, attiecīgie speciālisti saceļ trauksmi.
Piemēram, vācu izdevumi publicē Vācijas finanšu ministra Kristiāna Lindnera interviju, kurā viņš izgaisina rožainās cerības uz to, ka Maskavu varētu šantažēt ar "Ziemeļu straumes 2" palaišanu. Lindners atklāti norāda: gadījumā, ja gāzes piegāde no Krievijas tiks pārtraukta, Vācijas un Eiropas Savienības ekonomiku kopumā gaida nenovēršams sabrukums.
Būtībā vācu ministrs saka acīmredzamas lietas, kas izriet no statistikas datiem, taču nez kāpēc citi augstu stāvošo politiķi to ignorē.
Rūpīgi izpētot pēdējā mēneša publikāciju tematiku, kad sākās masveida histērija par Krievijas "nenovēršamo iebrukumu", kļūst manāma acīmredzama dīvainība. Krievijas gāzes piegādes jautājums medijos pieminēts teju vai divreiz biežāk nekā iespējamā kara scenāriji.
Tiem, kuri sekoja līdzi ziņu plūsmai no paša sākuma, varētu pat rasties iespaids, ka histērijas vilnis sacelts ar vienīgu mērķi — visiem spēkiem nepieļaut "Ziemeļu straumes 2" palaišanu, turklāt, ja izdosies, tad apturēt arī pirmo Straumi.
Uz katru rakstu, kura autori no zila gaisa zīmēja Krievijas spēku triecienu virziena bultiņas, pienācās apmēram divas vai trīs triumfālas publikācijas par to, kā sašķidrinātā dabasgāze no ASV pārspēj visus piegādes rekordus Eiropā, tātad eiropiešiem nevajagot raizēties par Krievijas tranzīta pārtraukšanu. Masu apziņā tika pastiprināti veidota pārliecība, ka jau tuvākajā laikā Vecā Pasaule varēs pilnībā pāriet pie "brīvības molekulām".
Iespaidu pastiprināja Polijas, Baltijas un Ukrainas pārstāvju rosība, ilgi pirms saasināšanās pie saskarsmes līnijas, - tās teju vai lūdza Vašingtonu ieviest kārtējās, šoreiz patiesi graujošas sankcijas pret Krievijas enerģētiku.
Vispārsteidzošākais ir tas, ka šo tendenci atbalstīja daudzi Eiropas līderi. Piemēram, Vācijas kanclers Olafs Šolcs, kurš tikko atgriezies no sarunām Maskavā, lika Ekonomikas ministrijai atsaukt savu secinājumu par to, ka "Ziemeļu straumes 2" ekspluatācijas apstākļos risku Vācijas gāzes tirgum nav. Šo ziņu nekavējoties pārpublicēja visi informatīvie resursi, apgalvojot, ka kanclers esot apturējis Krievijas gāzes vada sertificēšanas procesu.
Patiesībā nekas tamlīdzīgs nenotika.
Ar gāzes vada sertifikāciju nodarbojas nevis Ekonomikas ministrija, bet Federālā tīkla aģentūra (FTA), kas strādā saskaņā ar savu likumdošanas aktu paketi, un Šolca kunga rīkojums uz viņiem neattiecas, proti, neviens neko nav apturējis.
Kanclera rīkojums attiecas tikai uz iepriekšminēto ekonomisko novērtējumu attiecībā uz iekšējo energoresursu tirgu, un tā atsaukšana procesu neapstādina un pat nepagarina, jo sertificēšanas termiņi joprojām nav noteikti. Atsaucot savu pārskatu, Ekonomikas ministrijai ir pienākums sagatavot citu un atkārtoti iesniegt to izskatīšanai FTA, kas arī pieņems galīgo lēmumu, vadoties no šā un citiem dokumentiem.
Kristiāna Lindnera paziņojums liecina par to, ka vācu augstākā ranga politiķi nebūt nav vienisprātis, bet profila ministrijas ir šokā kanclera paziņojumu dēļ.
Šolca kungs nevar nezināt datus, ko izmanto vācu finansisti un enerģētiķi. Piemēram, faktu, ka Vācija ieņem astoto vietu pasaules dabasgāzes patērētāju sarakstā, un palielinājusi tās patēriņu no 73 miljardiem kubikmetriem 2014. gadā līdz gandrīz 86 miljardiem 2020. gadā. Vai faktu, ka Berlīne ik gadus palielina gāzes importa apjomus.
Salīdzinājumam: 2013. gadā vācieši importēja tikai 97 miljardus kubikmetru gāzes, bet 2020. gadā šis rādītājs bija jau 155,5 miljardi, bet šī gada beigās, kad apstāsies trīs pēdējās vācu AES, šie skaitļi vēl pieaugs.
Elektroenerģijas patēriņa un elektroenerģijas ražošanas dati arī nav nekāds noslēpums.
Pie pērnā gada patēriņa 535 teravatstundu apjomā, ģenerējošie uzņēmumi Vācijā saražojuši tikai 484 teravatstundas, bet visu pārējo nācās importēt no ārzemēm, galvenokārt no Francijas.
Tieši pirms divām nedēļām vadošā vācu organizācija "Clean Energy Wire", kas nodarbojas ar ekoloģijas aizsardzību, publicējusi skumju ziņojumu, no kura izriet, ka alternatīvo enerģijas avotu revolūcija Vācijā stipri palēninājusies, turklāt būtu jāaizmirst par pāreju uz zaļo enerģiju pārredzamā nākotnē. No ziņojuma izriet, ka dabasgāzes daļa primāro enerģijas avotu sistēmā pārsniedz 25 procentus, turklāt pastāvīgi pieaug.
Arī citos virzienot nekā īpaši priecīga nav.
Brūnogļu daļa elektroenerģijas ražošanā ir 18,6, bet akmeņogļu – 9,3 procenti, abu resursu patēriņa apjomi atgriezušies pie pirmspandēmijas rādītājiem. Saviem spēkiem Vācija iegūst Eiropas mērogā rekordlielu apjomu brūnogļu – 107,4 miljonus tonnu, bet enerģētikā un metalurģijā pieprasīto akmeņogļu marku trūkumu kompensē ar importu — 45% piegādā no Krievijas.
Kā jau minēts iepriekš, Vācija ir ne tikai dabasgāzes importa līdere, bet arī galvenais ārzemju elektroenerģijas pircējs, tā importē vairāk nekā 10% enerģētiskas bilances. Uzskaitīto faktoru kombinācija noveda pie elektroenerģijas cenu pieauguma patērētājiem. Piemēram, viena kilovatstunda vācietim šodien izmaksā 0,32 dolārus.
Valdošajai koalīcijai jāzina, ka viņus neglābs sašķidrinātās dabasgāzes piegādes no ASV.
Rietumu prese aizsmakusi, taurējot par rekordlielām piegādēm uz Eiropu, turklāt statistikas dati tiek publicēti atsevišķi par katru mēnesi un neviens neraksta par amerikāņu SDG daļu kopumā. Toties mēs gan paskaidrosim.
Janvārī ziņots, ka Eiropas Savienības regazifikācijas termināļi apkalpoja 106 kuģus, kas piegādājuši rekorda daudzumu —7,1 miljonus tonnas sašķidrinātās gāzes. Saskaņā ar normatīviem - 9,8 miljardus kubikmetru. Atgādinām, ka šis rādītājs ir rekordliels, un tas ir par 37 procentiem lielāks, nekā iepriekšējie rādītāji iepriekšējos periodos. Atrēķināsim norādīto daļu un iegūsim vidējo piegādes rādītāju mēnesī – 6,1 miljards kubikmetru.
Jāpiebilst, ka piegādes no ASV ir ļoti svārstīgas: divu mēnešu periodā importa apjoms var daudzkārt atšķirties. Labi, nepiekasīsimies un pamatam ņemsim iegūto lielumu. Ar vienkāršu aprēķinu palīdzību uzzināsim, ka pat pašos ideālākajos apstākļos amerikāņu treideri Eiropai izcili sekmīgajā 2021. gadā piegādājuši ne vairāk kā 76 miljardus kibikmetru gāzes.
Saskaņā ar tirgus vērtējumiem, gāzes piegādes no Krievijas šogad pārsniegs 200 miljardus kubikmetru, turklāt, atšķirībā no svārstīgiem eksporta līgumiem, cauruļvadu piegādes ir pastāvīgi stabilas.
Vēl viens amerikāņu sašķidrinātās revolūcijas praviešiem un Vācijas valdībai neērts fakts ir tas, ka patlaban Eiropa ir izsmēlusi fiziskas iespējas importēt SDG. Vecās pasaules valstis ir nonākušas pie SDG saņemšanas un pārstrādes iespēju robežas, par to raksta visi profila izdevumi.
Kopumā ES ir 29 regazifikācijas termināļi, pārsvarā tie atrodas Spānijā un Francijā. Lielbritānijai, kas vairs nav eirozonas daļa, ir trīs termināļi. Vācijas SDG termināļu vispār nav, proti, amerikāņu gāze var iekļūt vācu krātuvēs tikai caur pārdevēju rokām, attiecīgi ar papildu uzcenojumu.
Starp citu, par krātuvēm.
2020. gadā, enerģētiskās krīzes vidū, regazifikācijas termināļi "South Hook", "Dragon", "Isle of Grain" (Lielbritānija), "Gate" (Nīderlande), "Rovigo" (Itālija) un "Dunkerque" (Francija) saņēma no Briseles oficiālu atļauju trešo pušu treideru uzņemšanai ostās. Tagad iepriekšminētajām ostām nav jāatskaitās par to, no kā un ar kādiem nosacījumiem tie iepirkuši degvielu.
Tas bija attaisnots resursu deficīta periodā, bet tagad, ņemot vērā silto februāri un praktiski aizpildītas Eiropas gāzes krātuves, piegādāto SDG nav kur glābāt, to var vienīgi pārdot pa tiešo katlumājām un rūpnīcām. Tas nav ērti, jo patēriņš pastāvīgi svārstās.
Jau iepriekš nolemtas neveiksmei arī cerības uz citiem piegādātājiem.
Kataras enerģētikas ministrs, kas ir SDG galvenais piegādātājs uz Eiropu, paziņoja, ka nav ar ko aizvietot Krievijas cauruļvadu gāzi. Katara fiziski nevar palielināt SDG ražošanu, bet esošais apjoms jau ir rezervēts saskaņā ar ilgtermiņa līgumiem. Agrāk to atgādināja Itālijas ārlietu ministrs Luidži Di Majo.
Viss iepriekš minētais nav nekāds noslēpums vai informācija no slepeniem specdienestu ziņojumiem, tāpēc oficiālās Berlīnes rīcība izskatās, maigi sakot, dīvaina.
Tomēr, pieņemot, ka tādējādi Vācija velk laiku, lai sagaidītu Ukrainas krīzes beigas un vēlāk tomēr iedarbinātu tai vitāli nozīmīgo gāzesvadu, tad daudz kas kļūst skaidrs. Taču pagaidām, būdami Rietumu vienotības ideoloģijas ķīlnieki, vācieši ir spiesti apmaksāt amerikāņu draudzību pēc trīskārtēja tarifa