Pagaidām neviens vēl nestāsta par situācijas deeskalāciju Ukrainā, vēl pūlas pavilkt garumā "krievu draudu" aktualitāti, uzbrukumu Ukrainai. Tomēr kopumā jau var teikt, ka pašreizējais posms Krievijas un Rietumu konfrontācijā noslēdzas, tātad varam izdarīt provizoriskus slēdzienus. Kurš uzvarējis nenotikušajā karā, un kas tas īsti bija? To portālā RIA Novosti cenšas noskaidrot Pjotrs Akopovs.
Mēs zinām, ka ir praktiski neiespējami uzvarēt Krieviju cīņas laukā, ja tikai valsts pati sevi nesagraus no iekšpuses un nenovājinās spēkus. Tā notika Pirmajā pasaules karā, tā notika aukstajā karā, un valsts vēl aizvien izstrebj brīvprātīgās kapitulācijas sekas, arī Ukrainas virzienā.
Taču tagad vērojama jauna konfrontācijas forma – Krievijas pretinieki paziņojuši, ka valsts gatavojot karu, pat datumu izsludināja, varonīgi pūlējās to apturēt... Kad karš nesākās, tas ir, Krievija karot neieradās, tagad mēģina pasludināt to par zaudējušu, ģeopolitisku sakāvi cietušu. Tādos apstākļos vairs nav nozīmes tam, vai tiešām Rietumos ticēja savai propagandai, - Krievijas agresijas realitātei, vai tā bija īsta specoperācija (patiesībā anglosakšiem bija abi motīvi). Tagad svarīgi ir kas cits – mēģina pasludināt Krievijas sakāvi ģeopolitiskā konfrontācijā. Cik sekmīgi būs tādi centieni?
Krievijas reputāciju pasaulē "Rietumu novērstā krievu agresija" nekādi neietekmēs. To neiegalvosi nevienam aiz Rietumu auditorijas robežām – ne Ķīnai, ne Indijai, ne islāma pasaulei (tā lieliski apguvusi Sīrijas mācību), pat ne Latīņamerikai (nejaušas, taču simboliskas sakritības dēļ abu lielāko Latīņamerikas valstu – Brazīlijas un Argentīnas – līderi apmeklēja Maskavu pašā "iebrukuma" histērijas karstumā). Tātad virtuālā uzvara anglosakšu safantazētā karā bonusus viņiem nenesīs, bet mīnusi būs jūtami.
Galu galā, melīgas (pat nepārprotami melīgas) apsūdzības kaitē fantazētāja reputācijai. Neviens gan pasaulē nešaubās par anglosakšu spēju piedēvēt citiem visādas šausmas, tomēr lielākā daļa pasaules līderu patlaban secina: šoreiz Akelam ir misējies. Kāpēc – reālās bažās par Krievijas uzbrukumu vai ar mērķi iebiedēt Krieviju? Tas pārējai pasaulei ir vienaldzīgi. Vašingtona un Londona sacēla globālu histēriju, un tagad Krievijai ir pamats pārmest tām apzinātas provokācijas un dezinformāciju. Jebkura valsts var nostādīt sevi Krievijas vietā un padomāt, kā tā rīkotos šādos apstākļos. Slēdziens visiem būs aptuveni viens un tas pats: jādara viss iespējamais, lai ātrāk atņemtu anglosakšiem pat iespēju organizēt tāda mēroga informatīvu teroru. Tātad pasaulei vēl ātrāk jātop daudzpolārai, lai Rietumu informatīvās specoperācijas pārņemtu tikai rietumvalstis.
Taču arī Rietumu sabiedrisko viedokli notikušais ietekmēs dažādi. "Mierneša" lauri nelīdzēs ne Džonsonam (ja viņš izvairīsies no demisijas, par to viņš var pateikties savām iekšpolitiskā cīnītāja īpašībām), ne Baidenam un "Vašingtonas purvam". Ja arī kāda daļa amerikāņu noticēs tam, ka Baidens apturējis Putinu, tas gandrīz nemaz nepalīdzēs demokrātiem novembrī novērst Trampa revanšu Kongresa starpposma vēlēšanās (tur var palīdzēt iekšpolitiskie paņēmieni, taču arī par to jāšaubās). Vēl vairāk, pēc ASV un Krievijas pārrunu sākuma par drošības jautājumiem "Ukrainas aizsardzību" pavērsīs pret demokrātiem, pārmetīs viņiem piekāpšanos krieviem un soļus, kas veicinās Krievijas tālāku tuvināšanos Ķīnai.
Tomēr ir vēl viens lauks, kurā var izmantot tēzi "Krievija zaudējusi". Tas ir Krievijas iekšpolitiskais lauks. Tajā Krievijas ģeopolitiskie pretinieki izspēlēs tēmu īpaši ciniski. Pret Krievijas prorietumnieciskajiem liberāļiem tā nav vajadzīga – tur viss ir primitīvi, visi tic amerikāņu spējai glābt pasauli un Krieviju no šausmīgā Putina. Nē, tēmu izmantos pret valsts patriotiski noskaņotajiem iedzīvotājiem, sējot viņu prātos vilšanos par to, ka "Putins nav ieņēmis Kijevu". Tas viss jau bija vērojams 2014.-2016. gg., kad skanēja žēlabas par to, ka "Putins nodevis" (Donbasu, Novorossiju, krievu pasauli, krievu intereses). Tagad sāksies tas pats: nobijās, negāja atbrīvot Ukrainu vai vismaz Malorossiju, pakļāvās Rietumu spiedienam. Arī skaidrojums jau gatavs: protams, ko tad var gaidīt no tās valdības, viņiem tak visiem Rietumos nauda, bērni, intereses. Diemžēl šiem murgiem notic daļa tautas pat pēc astoņus gadus ilgās konfrontācijas ar atlantistiem.
Pastāv vēl viens "Krievija cietusi sakāvi" variants, mazliet sarežģītāks. Krievija nav gribējusi karot, taču mēģinājusi iebiedēt anglosakšus, tāpēc izvirzījusi nepārprotami nepieņemamas prasības drošības jomā un sarīkojusi militāru demonstrāciju ap Ukrainu cerībā, ka viņi nobīsies, nodrebēs un piekāpsies, vismaz garantēs atteikšanos no Ukrainas uzņemšanas NATO. Taču sīkstais Baidens un visi pārējie nav padevušies, gluži otrādi, teju vai sākuši provocēt Krievijas operāciju pret Ukrainu, ko Putins nepavisam nav domājis īstenot. Galu galā krievi esot bijuši spiesti atkāpties, piekrist "kaunpilnam mieram", tas ir, atgriezties pie stāvokļa pirms eskalācijas sākuma.
Šajā loģikā pati vājākā (izņemot pieņēmumus par Rietumu provokācijām – tie neatbilst anglosakšu nodomiem un taktikai) ir pirmā nostādne: jānotic, ka Putins spēlējis uz ātro, sprintā, cerējis ātri uzvarēt īsā partijā. Taču novembrī, kad tika izvirzīts ultimāts drošības garantiju jomā, Krievijas prezidents neņēma vērā Baidena vājumu (patiešām, viņu novājinājusi cita starpā arī situācija Afganistānā), ne valdības maiņu Vācijā vai tuvojošās vēlēšanas Francijā. Viņš ņēma vērā kopējo stratēģiju cīņā par Ukrainu. Tā turpinās ilgi, pat ne astoņus gadus pēc Krimas, taču ar katru gadu kļūst aizvien asāka. Krievija cīnās par Ukrainu ar spēkiem atlantiskajā pasaulē, kas nopietni plāno atraut Krievijas vēsturisko daļu, kuri cer stratēģiski, vēsturiski nostiprināt 1991. gada rezultātus, grozot robežas starp krievu pasauli un Eiropu. Un tas Krievijai ir kategoriski nepieņemami – gan Putinam, gan ikvienam krievam Krievijas un Ukrainas robežu abās pusēs. To Putins uzsver, izvirzot prasības Rietumiem, un to anglosakšu elite ir sapratusi ļoti labi.
Anglosakšus neuztrauc Putina tagadējie soļi, viņus uztrauc tas, ka Krievija spiež atteikties no Ukrainas atlantizācijas plāniem, no ekspansijas plāniem uz austrumiem. Atklāti sakot, vidēja termiņa perspektīvā viņiem ir maz izredžu noturēt svešas zemes, un to saprot reāli stratēģi, tādi kā Kisindžers. Taču anglosakšu elitei šķita, ka visus tos dančus ar Ukrainu varēs ievilkt garumā. Tagad Putins viņu ilūzijas ir pagaisinājis. Vēl kāds brīdis viņiem būs vajadzīgs, lai pažēlotos un galu galā atzītu faktu – savu sakāvi cīņā (taču pagaidām – ne ģeopolitiskā karā) par Ukrainu.