Dīvaini, taču pirms pašreizējās vizītes Maskavā jaunais Vācijas kanclers Olafs Šulcs ar Vladimiru Putinu nebija iepazinies. Dīvaini, ņemot vērā Krievijas prezidenta interesi par attiecībām ar Vāciju un Šolca solīdo stāžu politikā (lai arī pārsvarā viņš valdībā nestrādāja). Tagad viņi ir iepazinušies, taču trīs stundas ilgajā sarunā lielu daļu laika atvēlēja nevis daudzajiem jautājumiem divpusējās attiecībās, bet gan karam Eiropā, portālā RIA Novosti stāsta Pjotrs Akopovs.
Iedomājamo karu – pēdējā laikā Rietumi gan paši sevi, gan visu pasauli pārliecinājuši par gandrīz nenovēršamo "Krievijas uzbrukumu Ukrainai". Īsi pirms Šolca ierašanās atlantisti gan mazliet uzelpoja, izmantojot ziņas par to, ka daļa Krievijas organizēto militāro mācību noslēdzas, sāka runāt par deeskalāciju. Tomēr pat vāciešiem, kuri krievu draudu tēmu necik daudz plašumā neizvērsa, nav nemaz tik vienkārši tai pielikt punktu, tāpēc Šolcs preses konferencē ar Putinu bieži atkārtoja vārdus "karš" un "deeskalācija":
"Mana vizīte notiek pašas smagākās un draudīgākās krīzes atmosfērā, kāda daudzu gadu desmitu laikā izvērsusies Eiropā. Krievijas militārā darbība un bruņoto spēku koncentrācija pie robežas aizņēma lielu daļu laika mūsu pārrunās, tāpat kā jautājumi par drošības garantijām, ko formulējusi Krievija... Mēs esam noraizējušies par to, ka simt tūkstoši karavīru izvietoti pie Ukrainas robežas, tam nav redzama iemesla. Tāpēc steidzami nepieciešama deeskalācija. Ļoti svarīgi, lai šajā saspringtajā situācijā nesāktos karš."
Karam nemaz nevajadzēja sākties: Maskava neplānoja uzbrukumu Kijevai, tā tikai pieprasa nopietnas pārrunas par NATO nepaplašināšanos uz austrumiem. Prasību atraida, piebilstot, ka jautājums par Ukrainas uzņemšanu aliansē nav iekļauts dienas kārtībā, tāpēc esot dīvaini, ka tas vispār uzdots. Dienu iepriekš Šolcs par to runāja Kijevā un atkārtoja domu Kremlī: "Paplašināšanās nav plānota, tā netiek apspriesta, tā nav dienas kārtībā. Mums nevajadzēs nodarboties ar šo tēmu, kamēr mēs abi būsim savos posteņos."
Taču kārtējās vēlēšanas Vācijā notiks 2025. gadā – burtiski rīt no vēsturiskā viedokļa. Par dažu atlantisko analītiķu izteiktie ierosinājumi garantēt Krievijai, ka tuvāko 20-25 gadu laikā Ukraina neiestāsies NATO, problēmu neatrisina, bet te runa ir par dažiem gadiem. Pat ja Šolcs plāno pavadīt kanclera postenī 16 gadus, tāpat kā Merkele, runa būs tikai par 2037. gadu. Tāpēc Krievija ierosina principiāli izslēgt Ukrainas problēmu no Krievijas un Rietumu vai vismaz no Krievijas un Eiropas attiecību dienaskārtības, atsakoties no Ukrainas atlantizācijas idejas.
Galu galā, kā teica Putins, "Krievijas vardarbīgu savaldīšanu mēs uztveram kā tiešu un nepārprotamu nacionālās drošības apdraudējumu, ko reizi par visām reizēm var likvidēt juridiskas vienošanās uz mūsu iesniegto projektu pamata" vispārējas drošības līgumos. Proti, vienosimies tagad par patiesi vispārēju drošību tajā pašā Eiropā. Kurš iebilst?
Vācieši vārdos to atbalsta, pat Šolcs paziņoja: "(..) Mums, vāciešiem un visiem eiropiešiem ir skaidrs, ka stabilu drošību nav iespējams būvēt pret Krieviju – tikai kopā ar Krieviju. Šajā ziņā mēs esam vienisprātis – gan NATO, gan Eiropas Savienībā." Izklausās jau skaisti: ne pret Krieviju, bet gan kopā ar to. Tikai realitātē viņi saglabā iespēju kuru katru brīdi izmantot Ukrainu (proti, Krievijas vēsturisko daļu) kā instrumentu pret Kremli. Kāpēc gan citādi vajadzētu saglabāt iespēju uzņemt to NATO?
Tiklīdz Krievija par to ierunājas, to nekavējoties apsūdz par kara gatavošanu, nevis apspriež iespējas atrisināt ne tagadējo (propagandas radīto), bet gan sistemātisko krīzi Eiropas drošībā. Kliedzieni par gaidāmo uzbrukumu tuvākajās dienās noklusīs. Kas paliks pāri?
Šajā aspektā svarīgi ir nodalīt propagandu no realitātes. Ar propagandu viss ir skaidrs: skanēs apgalvojumi, ka Rietumi esot izglābuši Ukrainu un novērsuši karu, ka, saduroties ar apņēmību un sankciju draudiem, Makava esot nobijusies un atcēlusi uzbrukumu. Šo "uzvaru pār Krieviju" būs grūti iegalvot pat vērā ņemamai daļai Rietumu sabiedrības, taču mēģinājumi būs, it īpaši ņemot vērā sarežģīto iekšpolitisko situāciju anglosakšu valstīs. nākamā propagandas tēze: jāsāk tomēr pārrunas ar Krieviju jautājumos, kas to satrauc, taču pie tam jānostājas maksimāli stingrās pozīcijās, proti, nekādā gadījumā ne par pēdu neatkāpties Ukrainas virzienā. Neko nesolīt publiski, bet neoficiāli likt saprast, ka tuvākajos gados jautājums par Ukrainas iestāšanos NATO ir slēgts.
Trešā tēze, ko savukārt vērsīs pret sabiedrību Krievijā, vēstīs, ka Krievija galu galā zaudējusi, tās prasības tiks noraidītas, ka Putins izbijies no kara. Proti, vājo Krieviju pazemojuši Rietumi, nē – pats Putins, kas neveiksmīgi mēģinājis blefot ar anglosakšiem. Tā vietā, lai sagrautu naidīgo marionešu valsti, Putins atkal sarunājas ar viņiem: gļēvulis, un tā ir tāpēc, ka Krievijā visa elite saistīta ar Rietumiem!
Visas šīs tēzes nāks dažādās kombinācijās, dažādās auditorijās, tikai reakcijai uz tām nevajadzētu aizēnot notikumu vienkāršo būtību.
Rietumi ir atkāpušies no Ukrainas. Ne pilnībā, tomēr spēruši ļoti svarīgu soli. Ņemot vērā Krievijas stingro pozīciju un izdomātos krievu agresijas draudus, atlantisti nodemonstrējuši atteikšanos no pretenzijām uz stratēģisko kontroli Ukrainā. To uzskatāmi parādīja amerikāņu vēstniecības evakuācija uz Ļvovu – tas ir īsts nāves spriedums Ukrainas valdošās klases pēdējām cerībām uz "ārzemes mums palīdzēs". Krievija neplānoja uzbrukumu Ukrainai. Putins negaidīja, ka amerikāņi šajā pašā brīdī garantēs atteikšanos no Ukrainas uzņemšanas NATO, taču bija svarīgi parādīt, ka Maskava principā nepieļaus nekādu iestāšanos NATO. Šo domu sadzirdēja un atbildēja uz to ne tikai ar informācijas kampaņu par "krievu drīzu uzbrukumu", bet arī ar militāro instruktoru un vēstniecību evakuāciju. No Krievijas puses tās bija mācības, taču ne uzbrukumam Ukrainai, bet gan Rietumu "aizbildņu" padzīšanai no tās. Šīs mācības noritēja visnotaļ sekmīgi.