Termins "dīvains karš" (vai "smieklīgs karš", jeb, modīgi izsakoties "feiku karš") parasti tika izmantots, lai aprakstītu franču un vācu spēku vārgās tikšanās pie Mažino līnijas 1939.-1940. gadā. Taču tam, kas tagad notiek Ukrainā, termins neder. Pārlieku maigs. Tur pilnā sparā rit "šausmīgi dīvains karš", portālā RIA Novosti konstatēja Viktorija Ņikiforova.
Kā jau Rietumos ierasts, tas sācies ar pasakainu bēgšanu. Pirmie no Ukrainas prom metās amerikāņu militārie instruktori. Pēdās skumji kā dzērvju kāsis vilkās drosmīgo britu pulks. Rietumu prese velk paralēles ar Dinkerku (goda vārds, britu kaunpilno bēgšanu no Dinkerkas, Hitlera uzbrukumam sākoties, Lielbritānijā uzskata par galveno Otrā pasaules kara notikumu, Staļingrada salīdzinājumā ar to ir tīrais sīkums).
Nav tikai skaidrs, no kā īsti bēg Rietumu speciālisti? No kā savu kontingentu glābj ASV aizsardzības ministrs Marks Millijs un Lielbritānijas aizsardzības ministrs Bens Volless? No vietējās gorilkas, no melnacainajām Oksanām vai jautrajiem Kijevas striptīzbāriem?
Atbildēt mēģināja Bens Volless. Tik tikko paspējis doties ar ģimeni brīvdienās, viņš steigšus pārtrauca atvaļinājumu un atgriezās Londonā. Starp citu, vērā ņemams progress britu elites aprindās. Pērnvasar toreizējam ārlietu ministram Dominikam Rābam ne prātā nenāca pārtraukt savu eleganto atpūtu Krētā tāda sīkuma dēļ kā NATO bēgšana no Afganistānas. Britu mediji viņam to piemin vēl aizvien.
Tā nu Bens Volless, atgriezies Londonā, sniedza lielu interviju avīzei Sunday Times. Viņš paziņoja, ka jūtot gaisā "Minhenes dvesmu" (whiffof Munich in the air). Nezinu, kāpēc viņam pēkšņi ievajadzējās atgādināt tautiešiem lielāko kaunu Anglijas vēsturē. Nebija labi sazvērēties ar Hitleru un atdot viņam Čehoslovākiju. Tā nevajadzēja darīt.
Varbūt Volless dod mājienu, ka tagad nacistiskās Vācijas lomā ir Krievija, bet Lielbritānija, sak, izturas pārlieku pasīvi – nomierina "aggresoru"? Ir tikai viena nianse: visai pasaulei ļoti labi redzams, ka Krievija nekur neiebrūk un neko nesagrābj. Ko nu?
Te nu Volless vilka laukā no kabatas iemīļoto argumentu. Protams, jūs jau sapratāt – highly likely. "Ļoti iespējams", "it kā tā", "varbūt jā, varbūt ne". Highly likely, pēc Vollesa domām, Krievija uzbruks Ukrainai.
Paklausieties, viņš taču nav kaut kāds žurnālists vai atvaļināts virsnieks. Volless ir aizsardzības ministrs! Tādi ļaudis runā reti, toties konkrēti. Bet te, atvainojiet, kā kādas pļāpas, gluži kā blondīne vecajā anekdotē: "Viens no diviem. Vai nu satikšu dinozauru, vai nesatikšu". Highly likely, satikšu.
Visu svētdienu britu un amerikāņu elite vāvuļoja tajā pašā garā. ASV Valsts departaments deva rīkojumu evakuēt no Kijevas vēstniecību. To pašu izlēma Lielbritānija. Daži vasaļi ieteica evakuēties saviem pilsoņiem. Piemēram, Bahamu salas bija ļoti norūpējušās par bahamiešu likteni Ukrainā. Patiešām, kā viņiem tur iet, vai nav nosaluši?
Parasti tādas lietas notiek pirms kara. Bet kara kā nav tā nav! Uz karu nav ieradušies abi "pieteiktie" pretinieki! Šķiet, tas ir unikāls gadījums pasaules vēsturē.
Krievijas iedzīvotāju attieksme pret Rietumu informatīvo histēriju ir saprotama. Bet ko domā ukraiņi? Jā, daži progresīvie izdevumi uzdrukāja instrukcijas – kā savākt "trauksmes somu" un uztaisīt speciālu somu mājas mīlulim. Taču skaidrs, ka tas viss sacerēts, "lai būtu", un vienkāršo cilvēku iztēli neiespaidoja,
Pastaigāsim pa Kijevas ielām kopā ar "The Guardian" žurnālistu – viņš jau nu noteikti nestrādā krievu propagandas labā. Svētdienas reportāžā Šons Vokers pārsteigts atzīmēja, ka atmosfēra Kijevā piektdienas vakarā bijusi ļoti "dzīvespriecīga", un ideja par Krievijas iebrukumu pilsētnieku pilsētnieku acīs ir "dīvaina un neticama".
Šons Vokers ar mīlestību apraksta lētas un aizraujošas izklaides Kijevā. Piemēram, stāsta, ka kijevieši plāno no Krievijas apšaudēm paglābties vietējos striptīzklubos – laikam jau tā pajokoja vietējās meitenes, bet žurnālists noticēja. Redzams, ka angļu reportierim patīk Ukrainā, viņš noteikti neplāno evakuēties.
Taču, kamēr vienkārša tauta uzjautrinās, valdība trīc un dreb. Vienubrīd prezidents Zeļenskis tiktāl sanervozējās, ka vērsās pie Rietumu žurnālistiem ar lūgumu sniegt "simtprocentīgus pierādījumus tam, ka Krievija uzbruks... 15. vai 16. februārī... esiet tik laipni". Līdz šim neviens viņam nav atbildējis. Ne žurnālisti, ne mediju īpašnieki, ne Baidens, ne Džonsons. Pat no CIP nav pazvanījuši. Tā nu Ukrainas prezidentu vēl moka nenoteiktība: vai viņš jau karo? Vai karam izmanto viņu? Viņš krāpj savu elektorātu vai viņu krāpj vecākie partneri? Un ar ko, žēlīgā debess, tas viss beigsies?
Ja atceraties, lepno Gruziju reiz vadīja Mihails Saakašvili. Arī viņam reiz ienāca prātā pakarot ar Krieviju. Tagad viņš sēž cietumā un dzied skumjas gruzīnu dziesmas. Laba "mācība cariem".
Tiesa, var jau saprast arī Zeļenska kontrahentus ASV. Viņiem bija citas darīšanas. Visu nedēļas nogali viņi vaiga sviedros karoja par demokrātisko Ukrainu. ASV JKS zemūdene ar šo mērķi sestdien iegāja Krievijas teritoriālajos ūdeņos Kuriļu salu rajonā. Laikam jau komandieris būs mazliet noklīdis no kursa. "Ukraina", "Kuriļu" salas izklausās līdzīgi, ar tiem krievu nosaukumiem tak traks var palikt!
Lai nu būtu. Krievijas fregate "Marshal Shaposhnikov" ar speciālajiem līdzekļiem padzina amerikāņu zemūdeni. Cerēsim, ka turpmāk tā vairs nekad neapmaldīsies Ukrainas stepēs. Patiešām, no Kuriļu salām līdz Ukrainai nemaz tik tālu nav. Vispirms caur Panamas kanālu Atlantijā, pēc tam taisni, pa kreisi, pa labi, un turpat jau Ukraina būs, nenomaldīsieties.
Piektdien, kamēr britu žurnālists Šons Vokers vāca materiālus Kijevas striptīzklubos, amerikāņu politologs Deivids Hendriksons publicēja savu atbildi uz jautājumu "kāpēc Ukraina padara traku Vašingtonu".
Eksperts pievērsa uzmanību tam, ka Zeļenskis dažkārt iedrīkstas runāt pretēji Vašingtonas scenārijam. Viņš citēja kritisku CNN redakcijas sleju, kā arī Baltā nama pārstāvi, kurš vēlējās palikt anonīms. "Mēs esam viņa svarīgākais sabiedrotais, bet viņš spļauj mums acīs un... nodarbojas ar atklātu sabotāžu," – visnotaļ nepieklājīgi par neatkarīgās Ukrainas līderi izteicās varas pārstāvis.
Pēc Hendriksona domām, ASV režīms "aptracis" "Ziemeļu straumes 2" dēļ. Vašingtona gatava izšķirties par jebkādām provokācijām, lai tik to apturētu. Patiešām, tas jau vairs nav nekāds noslēpums. Par to rakstījām jau pirms amerikāņu eksperta.
Tomēr lieta tāda, ka ar feiku evakuācijām un histēriju viss, iespējams, nebeigsies. Amerikāņi kopā ar britiem absolūti apzināti kurina karu, kas dažu dienu vai stundu laikā var kļūt par pasaules karu.
Un te nu patiešām nav saprotams: kāpēc miljoniem ukraiņu vajadzētu piedalīties tajās šausmās? Dažbrīd nelaimīgās valsts iedzīvotāji atgādina cilvēku, kurš kazino piegājis pie galda, licis uz spēles naudu, zaudējis un liek vēlreiz. Viņam vajadzētu iet prom, saglabāt to, kas vēl palicis, bet viņš nevar. Viņš spēlē atkal un atkal. Un zaudē – atkal un atkal.
Ukraiņiem jau būtu laiks atzīt, ka spēle 2014. gadā bija neveiksmīga. Nevajadzēja izdarīt likmi uz Briseli un Vašingtonu, tas bija slikts gājiens. Pagaidām viņi vēl var atkāpties no galda. Kamēr vēl nav zaudēta dzīvība, - pēdējais, kas viņiem vēl palicis.