Sporta tīrības sargi (SOK, WADA, USADA un visi pārējie) izmanto veco paņēmienu – lai karsts skrien gar kauliem un zibens no skaidrām debesīm. Tāpēc var ne tikai piebeigt konkrēto lielisko sportisti, var salauzt gribu visiem daiļslidotāju aprindās. Krievu daiļslidotāji uz ledus pieveic visus, tāpēc var darboties palēnām, lai tik turpmāk tā vairs nebūtu. Lēnām, toties droši. Par tendencēm lielajā sportā stāsta Maksims Sokolovs savā rakstā RIA Novosti.
Uz jautājumiem "Kas noticis? No kurienes Vaļijevas analīzēs uzradies (ja vispār uzradies) trimetazidīns?" skaidras atbildes nav. Drīz jau būs desmit gadi, kopš krievu sportistus spīdzina par īstu vai iedomātu dopingu. Lai nu kā, krievi sēž zem tādas lupas, ka pat grupenfīrers Millers zaļš paliktu no skaudības. Tādos apstākļos lietot preparātus būtu tikpat kā iziet pastaigāt pa Kūrfirstendammu budjonovkā un ar izpletni aiz muguras. Kam ir izdevīgi, ka krievu daiļslidotāju skolas fantastiskie panākumi vienā rāvienā, precīzi Olimpiādē iet kaķim zem astes, ka sportisti kļūst par nicināmiem izdzimteņiem, ja ne noziedzniekiem. Amerikāņu "Rodčenkova akts" paredz arī to – vai tad Butam vienam pašam vajadzētu sēdēt amerikāņu cietumā?
Skaidrs, ka tas viss bija vajadzīgs vienīgi štābam, kurš gadiem ilgi vedis savus lolojumus no vienas uzvaras pie nākamās. Kam tad vēl?
Protams, izmeklētāji iebildīs: jautājumi "Kam izdevīgi?" un "Kam nepavisam nav izdevīgi?" tikai liecina par taujātāju totalitāro domāšanu. Patiesībā krievi te domā par labumu, te nedomā, un nekad nevar saprast, kādā fāzē viņi ir pašlaik. Mums taču jau stāstīja, ka Krievijas vadītājs vienlaikus ir viltīgs kā čūska Ēdenē, gan akls kā kurmis. Skaidrs, ka sporta vadītāji ir tādi paši. Tāpēc radies pašnāvnieciskais lēmums iebarot Spēļu neapšaubāmajai favorītei trimetazidīnu. Viņi taču ir muļķi! Citas versijas nav vērts izskatīt.
Nekā dīvaina. Tāda pati loģika, kā ar Skripaļiem, Kara-Murzām, Bikoviem un iebrukumu Ukrainā utt. It works vienā gadījumā, tātad strādās vienmēr.
Tomēr gatavība pieņemt un atbalstīt jebkuru apsūdzību pret savu valsti, tas nav nekas jauns, tas jau sāk apnikt. Vajag prasties arī "highly-likely".
Vērā ņemamus un nopietnākus argumentus izvirza tie, kas ne īpaši tic "highly-likely" (cik ilgi var?), tomēr netic arī teorētiskajai iespējai uzvarēt krāpniekus, pat – sauksim reiz lietas īstajos vārdos – profesionālus neliešus. Kā tad vēl saukt tos, kuri aplej ar samazgām jauno, talantīgo daiļslidotāju?
Rodas jautājums – nevar teikt pat, ka pavisam nepamatots: "Mēs patiešām ticējām, ka, izraugoties apkaunojumu (karoga, ģerboņa, himnas atņemšana ir apkaunojums – Krieviju apmētā dubļiem), var izpelnīties korektu attieksmi? Brīvā prese (norvēģi, kanādieši utt.) jau pirms stāsta par trimetazidīnu par krievu sportistiem izteicās tā, ka gribas vai zemē ielīst. Lai arī formāla iemesla nebija. Vienīgais iemesls – viņu sasniegumi sportā."
Iebildums ir nopietns: paši labākie priekšnesumi, ne tikai sekmīgi, bet arī ļoti skaisti priekšnesumi nesa slavu Krievijai un neatbilda tēzei par rupjo, neizglītoto valsti ar sapuvušiem salmiem matračos. Tas bija "maigā spēka" faktors. Un vienīgi saniknoja tos, kam jebkura Krievijas spēka izpausme ir kā vērsim sarkana lupata.
Lai kā krievus mēģinātu pazemot, naids pret Krieviju nepazūd. Velti krievi cerēja, ka "sports ir miers". Un cildenums. Nē, viņā pusē par to nav dzirdējuši ne pa ausu galam.
Piedevām aizvien vairāk Krievijā nostiprinājās populārais slēdziens – starptautiskā lielā sporta laiks ir pagājis, vajag atsaukt atmiņā laikus līdz 1952. gadam, kad PSRS nepiedalījās Olimpiādēs un starptautiskajos čempionātos, kad bija spartakiādes un vispārēja fiziskās kultūras kustība. Un no veselības viedokļa tā ir daudz labāka nekā lielo sasniegumu sports. Kad parādās visādas WADas ar rodčenkoviem, aizvien pārliecinošāks šķiet arguments, ka laiks atkāpties no ļaunuma un atbalstīt fizkultūriešus.
Iespējams, olimpiskā kustība patiešām ir izdēdējusi. Bet ierosinājumi aizcirst durvis raisa šaubas: vai to autori saprot, ka piedāvātās pārmaiņas būs neatgriezeniskas, vai vismaz ļoti grūti būs atgriezties.
Sporta industrijas cikls ir garš, lai arī atsevišķu sportistu aktīvā dzīve nav ilga. Problēmu var salīdzināt arī ar bruņoto spēku saformēšanu, kultūras paraugu pastāvēšanu un akadēmisko zinātni. Tāpat kā ar mūsdienīgām rūpniecības nozarēm – kosmosu, aizsardzības rūpniecību, aviobūvi, autobūvi, darbgaldu attīstību. Aizcirst durvis nav grūti. Grūti, dažkārt pat neiespējami būs atjaunot. Kaut kas pazūd uz visiem laikiem.
90. gadu reformatoriem mēdz pārmest, ka viņi bija ilūziju varā – viņiem šķita, ka visu var bez grūtībām izslēgt, bet vajadzības gadījumā atkal ieslēgt. Skola, tradīcijas, ilgstošs investīciju cikls, kadri – par to var nospļauties. Tikai pēc tam noskaidrojās, ka nevar nospļauties, nekādi nevar. Graut ir viegli, tikai pēc tam būvēt no jauna ir smagi.
Ja atmest pie malas lielo sportu, lai kādi būtu tā trūkumi un problēmas, solis būs neatgriezenisks. Iespējams, nav slikti izmest no prāta starptautisko sporta birokrātiju (un piespiest pie sienas pašmāju ierēdņus), aizmirst WADA pastāvēšanu – lai jau izklaidējas. Tikai būtu labi katram gadījumam vispirms padomāt, parēķināt, kā pavērsties atpakaļ.
Jautājums ir nopietns, to labāk pavērtēt aukstasinīgi, nevis aizvainojumā (pamatotās dusmās) uz profesionālajiem neliešiem.