Profesionālie izdevumi, atsaucoties uz saviem informācijas avotiem, apgalvo, ka degvielas imports no Krievijas pārsniedzis pusotru miljonu barelu. Tāda situācija paralēli grūstošajām divpusējām attiecībām un runām par Krievijas Federācijas gatavotu "uzbrukumu" Ukrainai, maigi izsakoties, šķiet paradoksāla. Tomēr vajag ieskatīties dziļāk, portālā RIA Novosti stāsta Sergejs Savčuks.
Trekinga servisa Vortexa dati liecina, ka patlaban ASV austrumu krastu virzienā dodas vairāki tankkuģi ar dīzeļdegvielu no Krievijas. Tur patlaban vērojams akūts dīzeļa deficīts, un tas atgadījies vairāku dažādas pēkšņuma pakāpes faktoru rezultātā.
Aukstās ziemas sēļ ASV austrumu krastā vērojams dīzeļdegvielas pieprasījuma straujš pieaugums, lielākais kopš 2018. gada, turklāt pašmāju naftas pārstrādes uzņēmumi iekšējo patēriņu nespēj segt.
Viss sākās, kad darbību apturēja liela rūpnīca "Marathon Petroleum" Teksasā. Vietējais naftas pārstrādes komplekss bija spiests strauji pārtraukt ražošanu elektroenerģijas deficīta dēļ. Savukārt tas atgadījās spēcīgā sala un patēriņa ašā pieauguma dēļ. Visi šie notikumi atgadījušies Teksasā, tajā pašā, kur precīzi pirms gada veselām kaudzēm uzņēma video ierakstos dīvainās strūklakās sastingušas ūdens apgādes un kanalizācijas sistēmu caurules, kā arī vietējos iedzīvotājus, kuri sildījās, kā nu prata. Incidenta mērogs ir vērā ņemams: "Marathon Petroleum" pārstrādāja gandrīz 600 tūkstošus barelu naftas produktu diennaktī, proti, trūkums elektroenerģijas piegāžu sistēmā noveda pie citu lielu ražošanas nozaru sabrukuma.
Ar to vien nepatikšanas nebeidzās. Naftinieki Teksasā aizgāja atvaļinājumā dabas force majeure dēļ, bet kolēģi austrumu krastā – tikai tirgus konjunktūras rezultātā. Markas West Texas Intermediate nafta biržā pārsniedza 92 dolārus par mucu. Arī tas ir rekords, turklāt kopš 2014. gada. Tāda cena minimizē naftas pārstrādes un sekundāro produktu ražošanas rentabilitāti un pie viena ceļ produkcijas cenu, tāpēc naftiniekiem vienkāršāk ir uz kādu laiku slēgt uzņēmumu nevis strādāt, audzējot savus zaudējumus un pilsoņu neapmierinātību, kuri spiesti pirkt degvielu par neierasti augstām cenām.
Krīzi vēl padziļināja arī naftas piegādes straujais kritums no ziemeļiem, no Kanādas, kur jau pirms gada pandēmijas viļņa virsotnē darbu apturēja vairākas vietējās NPR, un darbs vēl līdz šim nav atjaunojies.
Faktiski izveidojusies paradoksāla situācija – amerikāņu naftas rūpniecība iekritusi pati savā slazdā, ko centīgi būvēja, lai celtu naftas cenas. Tādos apstākļos amerikāņiem izdevīgāk pirkt degvielu Krievijā un vest to pāri okeānam nekā ražot pašiem.
Nevajag gan uzreiz triumfēt.
Pašreizējās iegādes pusotra miljona barelu apmērā nav nekas liels. Sakaņā ar Energy Information Administration datiem, 2020. gadā ASV dažādām vajadzībām izlietoja 44 miljardus galonu dīzeļdegvielas – apmēram miljardu barelu. Tātad vietējā tirgū nonākušais Krievijas degvielas apjoms ir pieticīgs. Pie tam statistika vēsta, ka dīzeļdegviela ir pati populārākā ASV, uz to attiecas 77% patēriņa starp citiem distilāta degvielas veidiem.
Protams, notikušais nav ne krahs, ne Krievijas energonesēju masveida intervence ASV iekšzemes tirgū, tomēr situācija ļoti uzskatāmi ilustrē vairākus faktus. Pirmkārt, pat ASV ar augsti attīstīto industriju dažkārt nespēj segt iekšzemes pieprasījumu, un šiem nolūkiem pietiek ar sala un biržas indeksu danču tandēmu. Otrkārt, energoresursi no Krievijas izrādās izdevīgi un pieprasīti ne tikai Eiropā vien.
Protams, uzmanība jāpievērš arī faktam, ka Vašingtonas politika absolūti aukstasinīgi ietver militārās histērijas eskalāciju Eiropā, aicinājumus apņēmīgi atteikties no sadarbības ar Krieviju enerģētiskā un Krievijas resursu iepirkšanu savām vajadzībām. Tātad Krievijas dīzeļdegviela, ko ved uz Hamburgu un Baltimoru – "tas ir citādi"?
Šajā fonā gluži kā ņirgāšanās par Eiropas Savienību skan ASV draudi ieviest sankciju kompleksus, arī pret "Ziemeļu straumi 2" – tāpat vien, pat nesaistot draudus ar it kā gatavoto "uzbrukumu" Ukrainai. Tikai aklais nesaskata amerikāņu ārpolitikas liekulību: savās interesēs Vašingtona ir gatava nospļauties par savu stratēģisko partneru vajadzībām.
Valda uzskats, ka Amerika gandrīz diktē Briselei, kādām jābūt tās attiecībām ar Maskavu. Tomēr tagad, kad Vācija apņēmīgi peld pret straumi gāzesvada ekspluatācijas jautājumā, kad Austrija atklāti uzsver, ka nekādi Krievijas soļi neliks Vīnei atteikties no savas daļas gāzes piegādēs, kļūst skaidrs: Rietumu draudzībā demonstratīvās vienprātības nav.
Un ASV mērogos neliela dīzeļdegvielas krava par kļūt par vēl vienu pilienu, kas vēl mazliet pagrauzīs rietumvalstu partneru šķietami nevainojamās attiecības.