Borisu Džonsonu diez vai kāds apskaudīs, tagad glābt viņu varētu tikai karš, pagaidām - iedomāts, raksta RIA Novosti autors Aleksandrs Habarovs.
Šo nedēļu Boriss Džonsons grasās veltīt Krievijai. Viņš gatavojās sazināties ar Vladimiru Putinu, gatavojas dubultot britu militāro kontingentu Igaunijā, kā arī paplašināt pret Krieviju vērsto sankciju paketi.
Paziņot par stingriem pasākumiem uzdots ārlietu ministrei Elizabetei Trasai. Britu diplomātijas vadītāja, šķiet, joprojām nevar izkāpt no tanka, kurā pozējusi uz Krievijas robežas. Ar artilērista atklātību "Sky News" raidījuma ēterā viņa solīja bargi sodīt "jebkuru uzņēmumu, par kuru Kremlim būtu interese ".
Raidījuma vadītājs painteresējās, vai britu valdība atņems krievu bagātniekiem Londonas savrupmājas (jau vairākus gadus tā ir mīļākā tēma Anglijā), uz ko Liza Trasa daudznozīmīgi paziņoja: "Tas nav izslēgts. Mēs negrasāmies precizēt, kuru un kā tieši skars sankcijas."
Bet, tiklīdz sākās jautājumi par situāciju valstī, ministres draudīgums mazinājies: viņa klāstījusi kaut ko neskaidru par Ziemeļīrijas likteni, kurai ir domstarpības attiecībās ar Eiropas Savienību, bet, runājot par situāciju ap premjerministru, liekulīgi piesedzās ar to, ka viņas domas ir pilnībā aizņemtas ar Krieviju un Ukrainu. It kā viņu nemaz neinteresē britu kabineta vadītāja liktenis, kura vietu viņa pati ar prieku aizņemtu.
Džonsons tagad izmisīgi cenšas paglābties. Skandāls ar ballītēm viņa rezidencē jau aizgājis pārāk tālu, taču negaidīti palīgā premjerministram ieradās Londonas policija.
Pagājušajā nedēļā Džonsons apsolīja publicēt viņa padotas Sjū Grejas ziņojumu, kura izmeklēja "kurš ar kuru sēdēja, ko dzēra un kur stāvēja". Viss mainījies pēc tam, kad pie lietas piepeši ķērās Skotlendjards.
Galvenā policiste Kresida Dika paziņoja, ka viņas padotie nopratinās pat pašu premjerministru, kam viņš ar prieku piekrita, jo komisāres nākamā prasība bija neizpaust Džonsona solītā ziņojuma detaļas, kamēr notiek izmeklēšana. Skaidrs, ka tā ilgs vairākus mēnešus, bet premjerministram, kā nekad iepriekš, nepieciešams laiks.
Šī pauze steidzami jāaizpilda, citādi Džonsonam tā būs neveikla un pat postoša: vēlētāji jau saskārušies ar pārmērīgām gāzes un elektroenerģijas cenām, turklāt aprīlī gaidāms arī nodokļu pieaugums. Bet maijā Lielbritānijā notiks vietējās vēlēšanas, kuru rezultāti noteiks arī premjera likteni.
Lūk, Džonsons ķeras klāt Krievijas un Ukrainas tematam: gatavs sūtīt uz kontinentu karaspēku un pat grasās doties vizītē uz Austrumeiropu.
No visām pusēm viņam nāk iedrošinoši padomi. "Šoreiz Putinam jāsaprot, ka, ja viņš uzdrošināsies aizskārt kādu NATO sabiedroto vai Eiropas Savienības neitrālo locekli, tad mēs karosim, un mums tam jāgatavojas tagad," raksta izdevumā "The Times" premjerministra Tonija Blēra bijušais biroja vadītājs Džonatans Pauels.
Viņam, starp citu, būtu jāpaklusē, jo pats kādreiz piedalījies atklātā krāpšanā, lai ievilktu Britāniju Irākas karā. Jāatzīmē, ka metodes nebūt nav mainījušās: izdomāti izlūkdienesta ziņojumi, vērienīga kampaņa medijos.
Pēdējās nedēļās britu žurnālistiem, kas kurina situāciju ap Ukrainu, izsīkušās idejas un acīmredzami iztukšojās fotobanka. "The Times" pārpublicē fotogrāfiju ar vienu un to pašu Kijevas mājsaimnieci ar šauteni rokās, turklāt katru reizi ar citu uzvārdu. Kāda starpība? Lai tikai pozētu un solītu iezāģēt krieviem.
Mūsdienās antiKrievijas histēriju izspēle tur, kur ir nopietnas problēmas ar elektorātu. Džonsonam un Baidenam ar reitingiem klājas švaki, Makronam aprīlī būs vēlēšanas. Visiem ir jāsteidzas.
Sabiedroto kolektīvās pūles ir vērstas uz to, lai iekustinātu vāciešus, kuri šaubas par saviem spēkiem. Kaunīgi attiecoties piegādāt Ukrainai bruņojumu, aizbildinoties ar sliktām pagājušā gadsimta vidus asociācijām, Vācijas jaunā valdība tomēr nosūtīja tai ķiveres.
No Vācijas, protams, gaida nevis ķiveres, bet gan to, ka tā atteiksies no "Ziemeļu straumes 2", nozāģēs zaru, kurā pati sēž, un aizsistu elpu nogāzīsies zemē. Tādu upuri pārsvarā prasa Lielbritānija un ASV, - tās cer atrisināt savas problēmas, arī uz vāciešu rēķina.
Nav zināms, vai britu premjeram izdosies izvairīties no izrēķināšanās, kurinot naidu pret Krieviju. Taču ideja nebūt nav jauna.
Tādu pašu paņēmienu izmantoja viņa priekštece Terēza Meja, attīstot Skripaļu un stingro sankciju režīma tēmu. Viņas solītā cīņa ar Krievijas kapitālu tolaik diezgan muļķīgi beidzās ar Romānam Abramovičaim neizsniegto vīzu. "Čelsijas" īpašniekam tas bija kā oda kodums, bet Mejas kundze galu galā šņukstēdama pameta premjera rezidenci.