Vienošanās netika panākta, taču pēc tam nekas īpaši briesmīgs nenotika. "Jums nāks smiekli, taču amerikāņi atkal vēlas ieviest sankcijas". Aukstasinīga attieksme pret gatavošanos "ellīgām sankcijām" vai pat smiekli nebūt nav saistīti ar to, ka sankcijas būtu īpaši patīkamas. Lieta tāda, ka pastāvīgās runas pat elles liesmām šķiet mazliet vienmuļas. Var jau būt, ka vismaz Kongresā, ASV tautas kalpu aprindās patētiskās runas par sankcijām kolēģiem patīk, portālā RIA Novosti stāsta Maksims Sokolovs.
Tikai šaipus okeānam tādas runas raisa tikai nelielu nogurumu: "Atkal vecenīte niekojas!"
Izklausās jau, ka trakāk vairs nevar. Ja Krievija iebruks Ukrainā (pat gaidāmo blickrīgu runā jau vairākus mēnešus, tikai gribētos zināt – kas tas tāds par blickrīgu, kas nekādi nesākas, lūzti vai plīsti?), tā saņems daudzveidīgus Vašingtonas pasākumus.
Atslēgšana no SWIFT (tā ir obligāta jau vairākus gadus, tikai nekādi neatslēdz). Sankcijas pret trim vai vairākām bankām pēc izvēles. Oriģināla metode: sarakstā iekļauj duci finanšu iestāžu, bet Baltā nama administrācija izvēlēsies trīs, visvairāk vainīgās. Vai tās, kuru nopēršana īpaši sarūgtinās Kremli. Piemēram, "Alfa banka" – tās priekšniecība jau sen ir Londonā, taču tās piespiešana pie sienas novedīs līdz asarām varasiestādes.
Un, visbeidzot, personīgās sankcijas pret prezidentu. Premjerministru, ārlietu ministru un aizsardzības ministru. Tas nozīmētu attiecību saraušanu. Diplomātijas pamatā ir princips: aģents runā sava suverēna vārdā. Ja Kongress un ASV administrācija paziņos, ka tagad Krievijas prezidents ir tukša vieta, ar ko viņi risinās jautājumus, kas interesē abas puses? Ar Navaļniju? Ar Gozmanu? Ar Šenderoviču? Tas pat nešķiet smieklīgi!
Pie tam stāsta, ka ellīgās sankcijas nav nekāda tautas deputātu radoša fantāzija (viņi var daudz ko safantazēt), tās atbalsta ASV administrācija. Izklausās biedējoši, lai arī attiecības administrācijā jau sen veidojas pēc visnotaļ erotisku fantāziju principiem, un dažkārt ir grūti saprast, kurš tornis Vašingtonā ko grib panākt. Vienotas gribas tur nav jau sen. Lai arī Vendija Šērmane, pārrunu dalībniece Ženēvā, atbalstot projektu, precizēja, ka runa var būt ne tikai par tiešu militāru iebrukumu (tas ir pats par sevi saprotams), bet arī gadījumā, ja tieša iebrukuma nebūs, toties Krievijas politika "kaut kādā veidā kaitēs (Ukrainas varai – red.) vai piespiedīs īstenot pārmaiņas, ko ukraiņu tauta nav lūgusi." Vienkāršāk sakot, tas nozīmē, ka sankcijas var ieviest – vienalga, būs karadarbība vai nebūs.
Galu galā, Ukrainas valdības pozīcijas pastāvīgi pasliktinās (šiem nolūkiem pie viņiem ir Zeļenskis), un vienmēr var pateikt, ka pie tā esot vainīga Maskava. Tieši tāpat kā "pārmaiņas, ko ukraiņu tauta nav lūgusi" – tās ir tādas pārmaiņas (vienalga, kas tās būtu izraisījis un īstenojis), kas nepatīk Valsts departamentam – viņi tur daudz labāk saprot, ko grib ukraiņi. Nu, ja nepatīk, iznāk, ka atkal vainīga Maskava. Tātad tā stingri jāsoda. ASV sankcijas, kas nesaskan ne ar kādiem priekšstatiem par tiesiskumu, ne ari ar mācību par noziegumu un sodu, var uztvert dažādi – ar smiekliem, bailēm, sašutumu. Toties no pašu sankcionāru, no ASV vadības viedokļa, "sankciju" jēdzienu var interpretēt etimoloģiski – no sanctio latīņu valodā "negrozāms likums, nesagraujama celšana likuma kārtā", kas ved pie darbības vārda sancire, "svētīt, padarīt negrozāmu, pasludināt par nemainīgu" un īpašības vārda sacer, "svēts".
Savienoto Valstu valdības griba ir svēta un negrozāma, kā jau pieklājas neapstrīdamai svētvietai, bet tie, kas pretojas tai, ir ķeceri. Un, pateicoties amerikāņu tautas absolūtajai varai, tās vārdā noteiktās sankcijas ir nenoteiktas – atbildības mēra pielietošana tiek nodota pilnvarotās struktūras, piemēram, absolūtā monarha ieskatiem. Ir jau gan noteikts, ka mūsdienu jurisprudencei nenoteiktas sankcijas nav raksturīgas, taču ASV Kongresam un administrācijai labāk zināms, kas ir raksturīgs, kas – nav.
Atliek tikai piebilst, ka, salīdzinājumā ar agrāko gadsimtu nenoteiktajām sankcijām, tagadējā amerikāņu prakse vēl ir ļoti, ļoti humāna.
XV gadsimtā hans Ahmets draudēja caram Ivanam III:
Un vēl saloki savu smailo cepuri
Pakļaudamies hanam Ahmetam,
Citādi noslīcināšu tavu zemi asinīs,
Pa bajāru mugurām braukšu.
XVI gadsimtā Anglijas karalis Henrijs VIII, kam neizdevās savu mazo dēlu Eduardu VI saderināt ar mazgadīgo Mariju Stjuarti, noteica sankcijas nepakļāvīgajai Skotijai: "Viņa Majestāte pavēl nodot visu ugunij un zobenam. Nodedziniet Edinburgu līdz zemei, tiklīdz iznesīsiet un izlaupīsiet visu, kas iespējams. (..) Izlaupiet Holirudu un visas pilsētas un ciemus ap Edinburgu, kas gadīsies ceļā; izlaupiet un iznīciniet Leitu un citas pilsētas, kur jums pretosies, bez žēlastības slepkavojiet vīriešus, sievietes un bērnus."
Henrija VIII fonā tagadējā amerikāņu administrācija ir īsts žēlsirdības iemiesojums.