Neviens negaidīja, ka ASV pieņems Krievijas stingrā tonī noformētos ierosinājumus. To starpā pats galvenais – prasība atteikties no NATO paplašināšanās uz austrumiem (pārsvarā runa bija par Ukrainu) – faktiski paredzēja veto tiesību piešķiršanu Maskavai. To Vašingtona nevarētu pieļaut, pat ja gribētu, tas novestu pie totālas demoralizācijas Kijevas režīma aprindās un alianses dalībvalstu dumpošanās Eiropā, stāsta Pjotrs Akopovs portālā RIA Novosti. Ne jau tāpēc, ka eiropieši sapņotu par Ukrainas uzņemšanu aliansē vai vismaz atlantizācijas sākumu – svarīgākajām kontinentālajām lielvalstīm tas absolūti nav vajadzīgs. ASV vienošanās ar Maskavu apliecinātu: sabiedrot viedokli ignorē. "Ar mums nerēķinās, un, ja vēl Tramps atgriezīsies Baltajā namā, Amerika vispār pametīs mūs likteņa varā," – tāds noskaņojums klīst Eiropas galvaspilsētās.
Tātad pārrunu rezultāts galvenajā jautājumā bija skaidrs: gan valsts sekretāra vietniece Šērmane, gan ģenerālsekretārs Stoltenbergs pēc tikšanās ar Krievijas pārstāvjiem apstiprināja, ka krievi nesagaidīs nekādus solījumus neuzņemt Ukrainu NATO.
"Visi sabiedrotie ir vienisprātis par alianses galveno principu: katrai valstij ir tiesības pašai izvēlēties savu ceļu. Tikai Ukraina un 30 NATO locekļi var lemt, kad Kijeva būs gatava iestāties aliansē... Visa šī ideja par to, ka "jūs atrodaties man līdzās, tāpēc nevarat rīkoties, kā vēlaties, ir mēģinājums atjaunot ietekmes sfēras... Tas ir ļoti bīstams ceļš."
Pārmetumus par NATO agresiju Stoltenbergs norādīja, klāstot, ka alianses paplašināšanās neesot bīstama, jo tādējādi izplatoties demokrātija. Taču militāra konflikta risks Eiropā ir, bet to radot Krievija, kam ir bruņotie spēki Gruzijā, Ukrainā un Moldovā. Bet viņus tak neviens tur neesot saucis, - un ģenerālsekretārs aicināja Krieviju izvest savus spēkus no šīm valstīm.
Tātad NATO pāmet Krievijai agresiju, bet pati nes demokrātiju – sak, jūs, krievi, neļaujat to nest aizvien tālāk uz austrumiem.
Pie tam puses it kā vienojušās turpināt sarunas: ir taču vēl dažādi jautājumi par bruņojuma dislokāciju un pārbaudēm, ko var apspriest bezgalīgi. Tiesa, no tādām runām īpašas jēgas nav, ja nav atrisināts galvenais, principiālais jautājums par nepaplašināšanos. Uz to saņemta noraidoša atbilde, un to vēl apstiprinās tuvākajā laikā gaidāmā Vašingtonas oficiālā atbilde uz Maskavas ierosināto līguma projektu.
Kāpēc tad tas viss īsti bija vajadzīgs? Kas īsti noticis? Kāpēc Maskava uzsāka visu šo stāstu ap "mums vajadzīgas garantijas, turklāt nekavējoties"? Par to vēl lauza galvas, lai arī atbilde ir acīmredzama.
Pirms mēneša Vladimirs Putins uzdeva skaidru jautājumu ne tāpēc, ka cerēja izsist no ASV kaut kādu piekāpšanos, bet gan tāpēc, ka pienācis laiks uzsākt jaunu nodaļu globālās kārtības pārbūvē.
Vairākus mēnešus Rietumi vairoja histēriju ap Krievijas drīzo uzbrukumu Ukrainai, un gada nogalē gandrīz paši tam noticēja. Pie tam neviens pat nedomāja uzņemt Kijevu NATO (tas ir, nospraust konkrētu termiņu) – tomēr ir bīstami tik nepārprotami provocēt Maskavu, atlantu stratēģi to saprot. Vienlaikus ir skaidrs, ka neizdosies bezgalīgi ilgi kontrolēt Ukrainu, tātad būs aizvien grūtāk izmantot to spiedienam pret Krieviju, Krievijas apvaldīšanai.
Ukraina ir pārlieku vērtīgs aktīvs – nevar tā vienkārši samierināties ar tās zaudēšanu, tātad jāpacenšas pēc iespējas attālināt to laiku, pārliecināt Kremli, ka Rietumi Ukrainu tam neatdos. Kā pārliecināt? Pacelt likmes līdz pēdējam, sabiezināt situāciju ap "krievu iebrukuma draudiem" un "šausmīgo cenu par to".
Te nu Putins pārtvēra iniciatīvu: viņš izdarīja savu gājienu, paziņojot, ka Krievijai vairs nav laika ciest Rietumu virzību uz austrumiem. Krievija nevēlas gaidīt, Krieviju neapmierina status quo, Krievija uzskata, ka nenoteiktība ap Ukrainas iestāšanos NATO nav izdevīga, un ar to nesamierināsies. Putina ieteikums Rietumiem atkāpties no Kijevas nebija pieņemams, taču tas apzīmēja jaunas realitātes, jaunu spēles noteikumu parādīšanos. Tagad nevis Rietumi prasa neuzbrukt Ukrainai, bet gan Maskava norāda: Rietumu spēlīte ar saviem noteikumiem ir beigusies.
Jūs tik lielā mērā noniecināt mūsu intereses, ka stāstāt mums par demokrātijas virzību ar NATO palīdzību? Krievijas vēsturiskajā teritorijā? Tātad atkal sākas dievbijīgo kristiešu krustakarš pret drausmīgajiem pagāniem? Nekas nemainās gadsimtu gaitā.
Tad nebrīnieties par mūsu atbildi, mēs patiešām darīsim visu savas drošības labā. Nē, mēs neuzbruksim Kijevai rīt (tas ir visu rusofobu sapnis – sarīkot krieviem pilsoņu karu starp lielkrieviem un mazkrieviem). Taču savaldīšanai politikai tiks likta pretī pretsavaldīšanas politika, simetriska un asimetriska, pēcpadomju telpā un visā pasaulē. Atklāti sakot, ar visu savu pēdējo gadu politiku, jaunās pasaules kārtības veidošanu (un vecās, atlantiskās nojaukšanu) mēs jau atbildām, tikai tagad, pēc Rietumu noraidošās atbildes uz Putina ierosinājumiem, mēs rīkosimies citā ģeopolitiskajā realitātē, jaunās pasaules kārtības koordināšu sistēmā.
Rietumi būs spiesti veidot attiecības ar Krieviju saskaņā ar jauniem noteikumiem. Un ne tikai ar Krieviju vien – pēc nedēļas Maskavu apmeklēs Irānas jaunais prezidents, pēc trim nedēļām Vladimirs Putins apmeklēs Pekinu – Olimpisko spēļu atklāšanu un drošības arhitektūras veidošanas jauno posmu. Ne tikai Krievijas, - globālās drošības.